nāve mūs vēro kā piekrastē
neredzams pirātu kuģis kura masti
saulainās dienās met ēnas uz pilsētnieku mugurām
tā ir tāda sajūta it kā
kāds tevī būtu
saplēsis palielināmo stiklu
vai kristāla augļu trauku
un vēlāk aizgājis
tagad tev jākustas pavisam piesardzīgi
lai āda sirds vai plaušas vai vēl kaut kas
svarīgs kam nezini nosaukumu
netiktu savainots
tumsā ir vēl nedaudz grūtāk
piespiesties ciešāk pilsētai kuru kopā tur tramvaji un upe
pilsētai kura mūs pārāk saudzē
(tu neatceries kādas bija viņas roku kustības
kad viņa slaucīja putekļus no tavām
grāmatām
zinot ka tu nelabprāt skaties uz viņu nojaušot
ka tu tikai pieciet to kā viņa tevi apskauj kā šķir tavus matus)
tāpat kā tagad pieciet nāves skatienu vannasistabas spogulī
kamēr tu mazgājies un izvelc stiklus no kāju pirkstiem
*
man patīk nogurt skatoties debesīs
mākoņu slīdēšana tapusi smeldzīgi rāma
kā viss ar ko iemācās sadzīvot
samiedzot acis parādās stikla dejotāji
ēnas un pārplēstas plaukstu līnijas uzšķiļ liesmas
bērnībā māmiņa šūpuļdziesmu vietā man lasīja
depresīvus dzejoļus un pasaku par lakstīgalu un rožu krūmu
varbūt tāpēc naktīs man liekas ka zem parketa skalojas jūra
tumšzila brūce kas pamazām izķēmo dēlīšu rakstu
pavisam skaidri var dzirdēt kā nopūšas viļņi un zemūdens būtnes
kuras vēl neviens nav nosaucis to īstajos vārdos
manas domas sāk eksistēt ārpus manis pamazām aizsedzot priekšmetus telpā
kā tālu no šejienes laternas apdzēš migla
man ir nelāga priekšnojauta ka grīda zem manis drīz saplaisās
ka visas tās vēstules kuras es nelasīju jau dzenas man pakaļ
vārdiem uzasinātiem asiem kā stikla dejotāju ēnas
ap potītēm jau skalojas tumšzila tinte
zem manis ir jūra
*
gribu lai šī ziema ir mūžīga
lai tās milzīgā sniega cilvēka mute
mani aprij kā fotoaparāts aprij bailēs
sastingušu ainavu dāvājot tai
nemirstību kaut kur starp izplēstām albuma lapām
vai failiem kurus atver vien aiz garlaicības
naktīs kad neviens neraksta
gribu palikt ziemas ēnā
būt par putnu vai putekli
vai kādu no tiem dzejoļiem
kurus tu neraksti bet par kuriem domā
kad saule spožiem asmeņiem ieduras sniegā
liekot pilsētai sarauties gaismā un skumjās
tāpat kā tev
*
naktīs no kokiem joprojām pil melna eļļa
bet es vairs negribu smērēt rokas
varbūt tikai brītiņu pasēdēt šūpolēs
pavilkt diedziņus ārā no pušumiem
pajautāt kokiem vai arī viņi
ik nakti redz vienus un tos pašus sapņus
pastāstīt savējo kā sīpolus palobīt ēnas
bet neņemt vairs līdzi
kas es tad būtu bez ēnām?
varbūt kāds no tiem kokiem
kam izplēstas visas domas
tikai naktīs melna eļļa
pil
*
ar maigumu ar kādu domā par kaķiem vai bērniem
es domāju par savām grāmatām
tās tikai izskatījās aizmigušas
patiesībā vēroja mani vienmēr
tās redzēja kā es velku sevi caur dienām kā skumju gliemeža māju
vēroja kā es elpoju kā piespraužu plaukta malai
kārtējo neko neizsakošo pastkarti vai uzmanīgi lūkojos spogulī
cenšoties saskatīt slepenas norādes uz tuvāko izeju
(tāpat kā visi pārējie es toreiz zīmēju kartes un bēgšanas plānus
un slēpu tos starp grāmatu lapām kopā ar nesaņemtajām vēstulēm)
naktīs grāmatas man dziedāja un noskūpstīja pims miega
dažkārt pat sekoja sapņos aizgaiņājot mirušo aukstās rokas un ugunskuru dūmus
liekot pašķirties jūrām un tumsai
grāmatas vienīgās gaidīja mani mājās
un ispējams gaida joprojām
*
gaisma ir iemaukti, kas sien mani pie šīm dienām,
viss cits neizbēgami saplūst:
gaiss un dzelteno narcišu smarža,
negribēti pieskārieni kā atmiņā iesistas naglas,
trolejbusu pieturas un tā balss, kas sāp jo dienas, jo mazāk.
sapņos redzētas sarunas no realitātē piedzīvotām izšķirt top aizvien grūtāk.
metaforas un spēja nosaukt un sagrupēt lietas, viss, ko agrāk mācījos,
izplēn zaros kā nenoteikti putnu čiepsti,
skaidra ir tikai gaisma
kas tur mani
šeit.