* * * (18/05/2012)
Drīkst es šovakar smilkstēšu klusi
Gar krastu, gar tavas miesas krastu,
Kur katrs smilšu grauds pazīstams,
grauž caurumu ādā
es smilkstēšu spalgi un kaitinoši ilgi,
līdz izlūgšos rokas, kas kritīs pār
manu skaustu
pār pāri palikušo graustu
es īdu, čīkstu, smilkstu un kunkstu
kā tikai tavās rokās pabūt
uz mirkli,
kas ilgs kā
sirdsritmā atsitiens
* * *
Rīti un vakari
Gari un derdzīgi
Lipīgi pirkstiņi
Baltos palogos ieslaucīti
Netīras peciņas
Tulznas un skabargas
Sāp, pulsē un dedzina
Ērkšķi ap potītēm
Galvu un badainām mutītēm
Rīti un vakari
Gari un derdzīgi
Auksta kafija un
Pliekana pēcgarša
Kā dzīve tik rūgtena
Pā 21 (20/04/2012)
Pā-pā-pā.
Saulē piemiegti plakstiņi,
Stīgas glāstoši pirkstiņi,
Putnu spalvas, dejas un dziesmas.
Pā-pā-pā.
Indiānis mazs starp grāmatām sēž,
Indiānis kokā grib.
Pā-pā-pā.
Smejas līdz asarām,
Zīmē dinozaurus bītlenēs,
Flamingus ārzemēs,
Sapņo par kalnainēm,
Priedēm un magonēm.
Pā-pā-pā.
Dungo klusi vakarā,
Migla virs meža,
Gājputnu klaigas,
Mazajam indiānim pret citiem
rokas tik maigas.
Pā-pā-pā.
Skaļi smejas un klusi smaida
Domās par Gunu un Induli (27/11/2011)
Un tur viņi stāv
Tik klusi un vareni
Brieži tik
Vienkārši savā dabiskumā
Starp degošiem ķiršiem
Apreibumā
Pilnīgā salā
Ausīs jau džinkst ledus
Debesīs zaļas svītras
Ziemeļblāzma pār cilvēkiem-briežiem
Tik skaistiem
Tik klusiem
Tik viens otram
Viņi tā stāv, ka citiem tie nepietiek
Ragaini buki
Jaunība asinīs
Rudens (1/11/2011)
Zīles un kastaņi
Kabatu bērniņi
Veiksmei, laimei, mīlestībai
Un citām gadsimta muļķībām
Zili, spīdoši ekrāni
Kož acīs un atņem man
Rudeni
Rūsganu, asu un niķīgi
Muļķīgu
Kā toreiz, kad Man bija 16
Un tev pusgadsimtu vairāk
Tu man teici to stāstu
Kā iepazini Viņu
Meiteni ar rokās raspodiņu
Agrā vasaras rītā
Migla tik balta kā krīts
Un nebija vārdu
Nebija skaņu
Tikai vieglas, trīcošas sajūtas
Tur iekša, kur kāds sit ritmu
Tik ilgi, kamēr tu elpo
Tagad kļavas ir atdevušās
Miglas rokām
Un man lēni kūp krūzē
Izkūp un pazūd
Kā izgājis
Nekur neatnācis
Gājputns bez mājām
Veltīts B.S. (2/3/2011)
Starp ņirbošām zvaigznēm un
Kritušiem kokiem,
Starp pirmajiem asniem
Un pudeļu kastēm,
Visam pa vidu ar
Izstieptām rokām
Skatīties, skaitīties
Īstam un dzīvam
Piedāvāt, nezināt,
Saņemt un nožēlot
Visu, kas bijis, visu, kas būs
Starp ņerkstošiem dzīvniekiem,
Saprāta kūleņiem,
Starp jūrām, kalniem un
Okeāniem
Ar izstieptām rokām
Pretī atnākt un neteikt
Tas paliks starp mums,
Starp laiku un mūsu sirds
Magnētu pretpoliem
Jūras vilki maizi dala (kāda kapteiņa stāsts) (3/11/2010)
pirms dažiem gadiem
man piederēja jūra
ar visām tās burām un baltajām ostām,
ar kliedzošām kaijām komplektā.
tagad man ir duļķaini strauti miglainos rītos,
remdena kafija un netīri šķīvji.
tagad man ir skrandainas vārnas un
humpalu drānas,
tagad man ir tik daudz tā
mazā `nekā`.
man ir pelēkas ielas un
akmens cilvēki,
ingvera tēja un auduma maisiņš.
bet iedomājies tik –
man bija jūra ar
cietāko `er`.
un tavi notirpušie pirksti ir smagi,
un, zini, tie tavi ragi...
mans spēks ir tavās rētās,
tavos sāpošos pirkstos,
mans spēks bija tevī,
baltās buras un baltie bērzi `
pod mo-im oknom
Mēs ar Mariku nācām kājām, nevis deldējām tramvaja sēdekļus (15/10/2008)
Paņem mani aiz rokas un pasaki,
ka tā nav labi.
Un pareizāk būs, ja to zināsim
tikai mēs abi.
Pienenes nomaina kļavu lapas,
bet lietas ir tādas,
kā uz to skatās.
Un patiesību varot ieraudzīt
ozola zīlē,
jau jau tā savu zaru
tik ļoti mīlē.
Aizskriesim līdz Andrejasalas molam.
Nesamaksāsim veikalā par
paņemtajām kolām.
Nedaudz vajag nepratīgam
būt, jo savādāk var
par rudens miglu kļūt.
Fonā klusi skan
piemīlīgs Sigur Ros,
bet manam saprātam
šobrīd ir jāskrien kross.
Mani kā suni drīksti
piesiet saitē,
pārlieka brīvība man
tikai kaitē.
Zini, parunāsim par to abi,
varbūt tad man kļūs
bišķiņ labi.
"Bezcerīgs gadījums" acīs
man saka,
ko lai daru, ka mans
prāts ir kā aka?
Mūžīgi, mūzīgi ratā tik skriet,
patīk tai tantei uz
cilvēkiem riet.
Neceru, ka šis
darbs kādam patiks,
varbūt putni mani
tur augša reiz satiks.
/dzejolis pēc Rīga-Līga principa/
Sarkans vējš ir tavos matos (29/8/2007)
švīku-švāku, tā kā vista
sāli bērt tev rētās tīk
naktstauriņi iekšā netiek
netiek arī neviens cits
paņem nazi, sagriez pirkstu –
asaras jau sen nav īstas
tomēr lidot - jā to gribam,
prom no idiotu bariem
un ar ziemeļbriežiem
skriet pretī zilai saules gaismai.
un man nav ko tevīm dot
tikai gaiss no manām plaušām
un kad viss ir stūrī samests
dzīvot vieglāk nepaliek.
dzīvo kaut vai zaļā pļavā
manam prātam ir vienalga.
tad, kad rīti sārti būs
tad man arī vieglāk kļūs
kļavu lapas jau sen vairs nelīdz
nelīdz arī kaut kas cits
skriet un skriet un nepastāties
garām trakiem suņu bariem.
zini ko - man gribas prasīt
tomēr lūpas kopā cieš –
sen jau nav kā agrāk bija
atceries, tad lietus lija...
ceriņziedi tavās acīs
manām mūžīgi tur būs,
tā kā zila, zila upe,
arī mums būs kādreiz mūžs.
Karš uz pirkstgaliem (6/1/2007)
ejam pēc stiķa
ejam pēc striķa
ziepes un beņķis mums jau ir
pakārsim domas sliktās domas
kas mums neļauj lidot brīvi
ejam pēc naža
ejam pēc naža
upuris viens mums jau ir
nodursim domas
pelēkās domas
kas mums neļauj justies brīv`
ejam pēc striķa
ejam pēc naža
griezīsim, plosīsim pēc tam pakārsim
sliktajām domām pieteikts
ir karš