Dzejas dienas mainīs veidolu

Bez Raiņa, bet ar grāmatām

"Krīze? Nekādas krīzes!" Vēl pirms programmas izveidošanas norunājuši, ka ar krīzi neaizbildināsies, Dzejas dienu 2009 veidotāji no 4.septembra interesentiem priekšā cels latviešu un ārzemju liriķu darbus visā to daudzveidībā. Krīze kā iespēja gan ir klišeja, kas ieguvusi visai ironisku pieskaņu, tomēr tiešām — krīze esot iespēja, pārliecināta Dzejas dienu kuratore Inga Bodnarjuka. "Sliktāk nav, jo dzejā vienmēr ir bijis slikti. Bet šogad jūt, ka dzejnieki paši vairāk gatavi sadarboties. Jūt pašiniciatīvu, kura, piemēram, pērn, bija zudusi. Un tas man liekas ļoti labi — izveidojas kodols, kas patiešām grib strādāt. Tiek atrasti risinājumi, par kuriem iepriekš nekad nebūtu iedomājušies." Šis esot arī laiks tradīciju laušanai.

Senas tradīcijas, jaunas

Vienu no būtiskākajām atšķirībām festivāla norisē šogad pamanīs pat tie, kuri Dzejas dienu programmai neseko. Festivāla centrālais notikums — dzejnieku apbalvošana un Dzejas dienu lasījumi pie Raiņa pieminekļa Esplanādē — nenotiks. "Arī Dzejas dienās šogad atspoguļojas tas, kas noticis ar grāmatām," saka I.Bodnarjuka. "Nebūs pirmo grāmatu autoru pasākuma, vienkārši tāpēc, ka pirmo grāmatu nav. Dzejas dienu balvai pieteiktas divas grāmatas… Tāpēc nebūs pasākuma pie Raiņa pieminekļa, jo bez balvas tur nav ko darīt. Šogad nebūs naudas balvas, tikai gods un ceļojošā balva — kāda dzejnieka Dzejas dienās jau saņemta un tālāk nodota."

Citi tradicionālie dzejas pasākumi gan notiks. Būs gan klasiski dzejas lasījumi, gan ceļojums ar dzejniekiem, gan grāmatu maiņas telts. Par šo iniciatīvu Dzejas dienu organizētājiem īpašs prieks, jo par grāmatu maiņas iespējām cilvēki interesējoties cauru gadu.

Būs arī ārvalstu viesi. "Viesu ir negaidīti daudz — septiņpadsmit autoru, ļoti kolorītu. Sanācis tā, ka liela daļa šo dzejnieku ir kādā valstī dzīvojoši citas nacionalitātes pārstāvji. Tas ir princips, ko cenšos ievērot, — lai veidojas tēma. Mēs aicinām cilvēkus, ko mūsu dzejnieki ir redzējuši festivālos, novērtējuši, bet ir svarīgi, lai viņiem ir par ko runāt. Šogad runāsim par sociālo un kultūras integrāciju. Katram māksliniekam par to ir atšķirīgas domas, un veidojas diskusija, no kā, cerams, iegūs klausītāji."

Otrs iemesls, kādēļ viesi intriģē, — atšķirīgās dzejas formas un pieredzes, ko viņi atveduši parādīt Rīgas klausītājiem. "No vienas puses, Dzejas dienas ir jātaisa pietiekami dažādas, lai aptvertu pēc iespējas plašāku auditoriju. Bet arī dzejnieki ir dažādi. Daži nāk un saka — man ir gatava performance. Citi baidās tikties ar publiku.

Mēs gribam parādīt pēc iespējas plašāk to, kas notiek dzejas pasaulē. Dzeja šodien nav tikai klasiskie dzejas lasījumi, tā savijas ar citām kultūras formām — teātri, mūziku. Mums ir svarīgi saglabāt klasisku lasījumu, jo, šķiet, latviešu dzejā tā saknes ir ļoti dziļas un tradīcijas mēs grūti pārvaram, bet tas vienmēr atkarīgs no paša dzejnieka — aizraus publiku vai neaizraus. Pie mums ko citu dara tikai Orbīta. Tādēļ festivālā gribam parādīt, piemēram, lietuviešu dzejas koncertu vai francūzieti no Korsikas salas, kas raksta pasakas dzejas ritmā... Latvijā nekā tāda nav. Labi, ir dzejproza, bet... Francūziete būtībā piedāvā teātra uzvedumu. Visas šīs dažādās formas samiksējas, un katrs atrod sev savējo."

Ballīte

Lielākās grūtības Dzejas dienu organizēšanā saistoties ar skatītāju un dzejnieku vēlmju saskaņošanu. Laiks mainījies, dzejnieku un dzejas loma arī. Kas tad dzejniekiem šodien ir Dzejas dienas? "Lielai daļai — ballīte, iespēja tikties un aprunāties. Mans novērojums — viņiem trūkst kontakta. Agrāk viņi vairāk turējās kopā. Protams, laiks ir mainījies, katram jārūpējas par ģimeni, darbu. Dzeja ir vairāk hobijs. Bet domāju, ka... tas liek paskatīties uz lietām no cita rakursa. Varbūt tāpēc var teikt, ka krīze ir iespēja. Jo tas tiešām ir laiks, kad apcerēt, kas tad īsti ir svarīgi. Un mēs redzam, ka cilvēki vēlas klasiskas vērtības, arī — mūsdienu klasiskās vērtības.

Prieku sagādā, ka ar katru gadu Dzejas dienās ir vairāk cilvēku no skolām. Nevis sadzīti, bet paši atnākuši. Jo interesē.