paslēpos starp grāmatu plauktiem pļavā klusā
sakārtoju lietainos matus uz leju
starp liftu un kāpnēm izvēlos kāpt uz leju
lai naktī vēl stiprāk uzberztās pēdas justu
sen kā māja pārtop tikai no atvilktnēm
aizgājušā nedēļā arī durvis kļuva par atvilktni tiem kas tika līdz tām bet iekšā neuzdrošinājās
ar laiku arī visas atslēgas iesals ledū un es sekoju tam vīrietim bez galvas tādā īsumā vēl nevar redzēt
trīs stāvi zemāk es un pieci augstāk ar liftu pavisam ērti manī nokļūt
(koridorā ar skatu uz rietumiem)
* * *
Rūsas parāde
es izvēlos nakti lai netraucēti nodotu savus muskuļus un miesu šim lauku akmeņlielceļam
kāds mani negaida pie tumšās birzītes vēl tikai simts metri
ir cieti es piespiežu tiem pieņemts nocietinājumus zem kājām
akmeņi ir daļa no ciematnieku skeleta laiks līdz ar smilšpūlksteni pieceļas kājās
mani šķērso viena automašīna stundā un rūsas parāde pie debesīm kad paceļos acīs
atrodu savas domas plūstam elpceļos un neseko turpinājums – rīts
es tā arī neiemācījos vēžslimo brigitas tanti mierināt
nenosaucu vārdā redzētos vaibstus tapešu ornamentā
pārkārusi galvu pār tavas gultas malu
kāds tev līdzīgs atvēra birzītes durvis un nesaprata
manām atmiņā acis
* * *
gar lielceļa malu ratiņ krēslā un sirms meklē un uzlasa vēl derīgus izsmēķus
viņš cer uz kāda vēl kavējas mīlošas lūpas tik elegantas kā mašīna no kuras tās nākušas
sajutos tā pat kā toreiz Ziedoņdārzā klausoties tevi stāstam par kādu dzīves nemāktu kursa biedru
- nav viegli (viņš vēl to nezina)
mūsu skatieni devās pie soliņa kreisā pleca atkritumu tvertnes kāda sirma meklē un uzlasa
izdzertas izpriecētas pudeles no zelta
- stikls ar stiklu saskaras skaļi ir Tik grūti
* * *
es neprotu rakstīt bet ja pareizi maldos Viņa vārds rakstāms DIVI ES šī grafiķe netic
manām anagrammām un kad līdz smagumam pieskarties ikdienai skicē mani kādā bārā ‘ā’
āra terasē bez vienas acs
ir kolonizēts Ģertrūdes ielas soliņš grafiķes aifõns nespēj aizdedzināt cigareti
mums atkal nācās uzbāzties kādam ielietim
tajā brīdi sapratu kā Vanšu tilts ir magnolija sapratu kā būtu bez vienas grafīta
kostas acs
- lietus aizšvīkā spēļu vilcieniņa logus neko nevar redzēt
* * *
tukšā ferrero rocher’ kastīte mēs glabājam adatas un diegus
drīz mana balss būs adatu kastītē vai pseidopavasars’
tev pietrūkstas kas taisnstūri padara par cilindru
rotācija un ļoti ļoti ass
klusāk runā un pie tavām lūpām tāds kā nazis
citreiz es dzirdu tikai nazi
mūsu dzīvoklī dzīvo baložu ģimene
nevarētu teikt ka mēs dzīvojam
vien lāsumains kaķēns ieritinājies Bībeles atvērumā
tā sāka Dievs murrāt uz mums