0
Tā ir tāla pasaule, vēl kādu gabalu aiz Nāves
Pašam neatminama pieredze plivinās vienā sajūtā
kā bezsvara stāvoklī
Bērns iziet kosmosā un veic lidojumu
No dzemdes līdz krūtij
Daži stikliņi izbirst no Herca Franka kaleidoskopa
Un zālē neviens vairs neviens neaiztiek popkornu
Slepkava dus balkonā un negrēko
Bet es guļu, atbalstījies ar muguru pret milzīgu ceļu krustojumu
Un skatos zvaigznēs
Mana lidmašīna ceļas debesīs kā spoža vainas sajūta
Kas, ar neapbruņotu aci vērojot, kļūst arvien mazāka
Līdz pāraug mīlestībā
Tas ir brīdis, kad Dievs mani neiznīcina
0
Uz mani bērnu bibliotēkā skatījās ar bažām
Es katru dienu gāju mainīt grāmatas
Pat februārī sanāk pāri trīsdesmit
Daudzas nebija ar bildēm
Es salasījos daudz ko cildenu
Tas mani vēlāk glābs no cietumiem un venēriskām kaitēm
No precēšanās, šķiršanās un politikas
Es netaisīju karjeru
Es tikai Dievu meklēju, to neapzinoties
Es tikai dzīvē aklimatizējos
Visos vējos
Bet bērnu bibliotēkā uz mani skatījās ar bažām
Ventspilī
Kā imperators gar bērnistabas durvīm
Gar kāpas augšu aizgāja kuģis
Es glaimīgi šļūcu pa sniegu ar luģēm
Jūra zaļgani murdēja
Debess man jaunu spēku iedeva
Tumši zila un auksta augstu aiz priedēm
Uz mola milzīga govs, bez slaukšanas cietusies, māva
Uz mani liktenis šāva
Sāras mīlestība. Divus gadus vēlāk
Joprojām tu manās sajūtās esi tikpat viegls un gaišs
Kā puķu lūgšanas vējā, rabarberu skābums un bezdelīgu spārnu asums
Līgojot domas uz ūdensrozes, šķiet, ka esi tāds zirnekļa pavediens
Brīdī, kad rīta saule ņirbina pirkstu galos nakts rasas pērlīšu rožukroni
Tad arī dzestrajā mežmalā egļu zaros top trīsstūraini šūpuļtīkli
Tie dzirksteļo maigajā saulē un silda kā rokdarbnieču darinājumi
Tu tieši kā šie tīkli – trausls, līgans un nesaraujams
Kādu brīdi aizķeroties šajās trauslajās mežģīņu lamatās
Tās stiepjas līdzi – spriegums kā ērģeļu taustiņiem
Mirkli vēlāk ir tikai skāruma šķitums uz vaiga
Atskatoties neredz neko saplēstu, mežs joprojām mirguļo
Svaigi atdzimušā zaļumā pēc vasaras kaislīgās tveices
Atkal visi zirnekļa tīkli ir veseli, valgi, spoži un nevainīgi
Kā tauriņa spārni, kurus nav skāris cilvēka pirksts
Tikai klāt glaudusies acs
Pērkons pie auss
Divas atvilktnes drēbju skapja pašā apakšā
Pilnas ar patronām, prapjiem un skrotīm
Kas nu tiek izbērtas tepat uz grīdas
Reksis smilkstēja, un vectēvs gatavojās
Nakts rāvās čokurā, man nemierīgi murgojot
Pienāca rīts, slapji krūmi un takas kā dziesmas
Putni nobijušies kā diegi – tik reālas briesmas
Pa purvu brien cilvēki, suņi, bises, patronas, skrotis
Arī man lielie gumijas zābaki kājās
Kā divas ceturtdaļnotis
Muzejos
aveņjū Zemeņū-ū
Luvrā esmu beidzot! Urrā!
Pilnās burās esmu
Es ar savu letiņdvesmu franku zemē
Daudzi vārdi beidzas šeit ar garo ē
Versaļā nu slamstos es kā verzālis
Kā latvānis, kā liela nezāle
Šajā pilī, kur, kā daudzās citās, kādreiz gadiem nelietoja ūdeni
Un pret smakām veikli izgudroja smaržas
Šekumu un muti ūdenī vairs savas dzīves laikā nemazgāja
Skatos aizgājušo gadu simtu dizainu
Savu dzīvi atkal izmainu
aveņjū Zemeņū-ū
Luvrā esmu beidzot! Urrā!
Iespaidiem kā placis nosēts
Nu jau atrodos Orsē
Gašē jaunkundze pa dārzu staigā
Viņas apģērbs, gaiss un gaisma vaigā
Rotā Vinsenta van Goga otu
Vinsents pats tai parkā zvaigā
Neredz savu dvēseli tik apgarotu
Tumši zilu enerģiju redz
Je m`baladais sur l`avenue*
aveņjū Brūkleņū
Orsē! Luvrā! Urrā!
*ielās klaiņoju es – (franču val.)
Minējumi
Tu jau būsi dzirdējusi par to, ka nevar vienā upē iekāpt divreiz
Tāpat kā otrreiz būt mazai uz vecumu
Iespējams tikai otrreiz būt dumjai, šoreiz ar sirmu galvu
Toties emocijas gan!
Tās bija kā Mālera simfonijā, kad nāci man pretī pie Bērnu pasaules
Tieši pāri ielai un mašīnas apstājās izbrīnā: vai tad vajadzēja?
Gan jau, un mans loceklis labi izskatās uzpotēts ķiršu kociņā tavā dārzā
Mālers reiz aizsūtīja Almai vēstules vietā simfonijas daļu "Adagietto"
Un Alma saprata un atrakstīja tikai vienu vārdu: "Brauc!"
Pie baznīcas
Lietus bira matos
Ar priesteri runājot
Un pīlādžu kaulainie pirksti
Mums masēja galvas
Kā rožukroņi pirkstus
Atbilde ir klusums
Kad viņa pasaka vīram
Ka ir cits
Viņš noņem savu žaketi no viņas pleciem
Uzvelk sev
Un aiziet
Viņš mīlēja kino
Jo dzīvē tā nesanāk
0
Tas notika tajā dienā, kad man aizkrita aiz ledusskapja sviestmaize
Es viņu tur atstāju
Kamēr skatījos filmu „Vārdu slepenā dzīve”
Kur kāds mērīja viļņu spēku, tie sitas pret balstiem jūrā
Kopš brīža, kad uzstādīts naftas tornis
Viens tur gulēja ar apdegumiem
Medmāsa turēja viņa locekli, kamēr tas čurāja „pīlē”
Tāpēc jau pēc desmit minūtēm es aizlīdu virtuvē tik tālu
Ka varēju izvilkt aizkritušo sviestmaizi
Citā kanālā gāja franču dokumentālā filma „Apokalipse”
Tur vācu kareivji spridzināja angļu kuģus
Un skatījās, kā tie aizrijas ar mazutu
Tad no zemūdenes platformas meta laivās angļiem maizi kā pīlēm