Diemžēl nesanāca novērtēt pirmo iesildītāju “The Pilgrim Fathers” uzstāšanos, taču arī “Nebula” nelika vilties. Tieši viņu spēlēšanas laikā varēja saprast no kurienes īsti stoner rock kājas aug — spilgti bija manāmas iezīmes no septiņdesmito gadu psihodēlijas, atsauksmes uz Džimiju Hendriksu (es tiešām neesmu pārliecināta, ka neskanēja neviens Hendriksa kavers!), “The Doors” noskaņas, un tas viss absolūti mūsdienīgā skanējumā. Lai arī brīžiem skaņa šķita par blīvu, un atšķirt virtuozās pasāžas muzikālajā jūklī bija gandrīz neiespējami, tomēr “Nebula” lieliski sagatavoja publiku vakara galvenajiem varoņiem — “Monster Magnet”.
Pēc pailgas pauzes uz skatuves nāca arī viņi — slavas laurus pirms gadiem plūkusī grupa muzikāli bija lieliskā formā. Pirmais pārsteigums — protams, Deiva Vindorfa vizuālās izmaiņas, kas, jāatzīst, vismaz balsij nākušas tikai par labu. Taču mēs jau nākuši mūziku klausīties, vai ne? Un paklausījāmies gan. Lai arī joprojām ļaudis runā, ka “Powertrip” ir labākais no “Monster Magnet” radītā, mūziķi bija nolēmuši, ka koncertā spēlēs dziesmas no visu laiku periodiem, turklāt bez jebkādas konsekvences. Jau starp pirmajām dziesmām skanēja tas pats “Powertrip”, tikai žēl, ka tobrīd jauda vēl nebija pietiekoša — jūtams bija blāvums, nedaudz nogurums… bet tas tik, līdz puiši iesildījās. Tiesa gan, iesildīšanās nebija nepieciešama basistam Baligno — jau pie pirmajām taktīm mūziķis sāka lēkāt kā kaučuka bumbiņa, nespējot rimties, nenoliedzami pievēršot publikas uzmanību.
Vismaz man koncerts sākās no “Space Lord” pirmajām taktīm. Šķiet, tieši tajā brīdī arī paši mūziķi bija pietiekoši atraisījušies, un otrā koncerta daļa sniedza gaidīto — enerģijas pārpilnu skanējumu (kura kvalitātēm gan traucēja apskaņošana, par to vēlāk), kā arī iespēju redzēt tiešām spēcīgu uzstāšanos. Vindorfs gluži vai atdzīvojās, un, acīm degot, sniedza mazskaitlīgajai publikai gluži vai stadiona cienīgu enerģijas lādiņu. Turpinot gan jaunās, gan senākās noskaņās, ievijot improvizācijas, grupa atvadījās ar savdabīgu versiju par “American Pie” — tieši tik jancīgu, lai smaids no lūpām nepazustu arī pēc kluba pamešanas.
Bet tagad maziņa darvas pilīte skaņu veču lauciņā. Domājams, visi esam izauguši no tā vecuma, kad mūzika tika klausīta pēc principa “jo skaļāk, jo labāk”. Kādēļ arī šoreiz “Sapņu fabrikas” aparāti bija pamatīgi “pārgriezti”, var tikai minēt, taču tā rezultātā brīžiem mūziķu spēlētais pašiem negribot pārtapa pamatīgā kakafonijā. Kas nedaudz sabojāja prieku, labi, ka ne dzirdi.