Fronte tēva pagalmā?

Ķimele teica vienkārši - viņai oši ir oši. Mānījās, nebēdne, skaidra lieta. Skaidas ir skaidas Jo, sekojot režisores loģikai, viņas Valmieras otrajos Indrānos arī skaidas ir tikai skaidas, olimpiskais Miška kā brošiņa uz optimistiskās "pionieres" Zelmiņas mēteļa un daudzie jaunatvērtā rūpala - gatera baļķi nemaz nav kā pret vecāku nomitinājuma vietu - pirtiņu - pavērsti lielgabalstobri, kas draudīgi izlien no lūkām, bet vecā Indrāna "pašaprakšanās" rituāls no pretīgi zila skābbarības konteinera birstošajās zāģu skaidās, ko Agris Māsēns izpilda izrādes finālā pat ar zināmu nolemtības jautrību sejā - vien tāda teatrāla amizierēšanās. Izrādes "iepakojums" ir fantāziju rosinošs, un te uzslavas vispirms pienākas scenogrāfam Mārtiņam Vilkārsim, kurš telpu elementāri ar svaigiem kokmateriāliem sadalījis pēc principa "siena pret sienu" (tātad simboliskajā jeb zīmes līmenī lugas darbība noris nevis telpā, bet sētsvidū, kur latvieši parasti intīmas šmuces un citas delikātas ģimenes lietas nekārtoja), skatītājus kā gaiļus ar vistām satupinot laktās abpus plikajam placim, pa kura finiera grīdu klabēdami grabēdami joņo izrādes varoņi. Intīmā, savstarpēji kārtojama dzīve Indrānos kļuvusi par publisku - laikmeta zīme. Par mūsdienu klātbūtni liecina arī rekvizīts - moderns piena slaukšanas aparāts, šķiet, zviedru baļķu fūre... Kaut sarunu vešanas kārtība notiek pa vecai modei - pie pašbrūvēta sarkanvīna glāzītes. Uzteicams būtu arī kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas veikums - it sevišķi pēc pirmā "šova", kad vecie Indrāni, svarīgos viesus - mantinieku dēlu ar svītu gaidīdami, pārģērbjas no katūna kleitiņām un paprastākām drānām goda svārkos - gruntīgos XX gadsimta sākuma šnites melnvadmalas ancukos. Tas ir gan skaisti, gan jēgpilni. Vēlāk gan kostimērijā parādās dīvainības - jau minētais Maskavas olimpiādes - 1980 lācītis, sintētikas lietusmēteļi un kedas no tipiska padomju repertuāra, kostīmi, kuru nozīme laikam jau bijusi padarīt stāstu tik acīmredzami "pārlaicīgu", lai pat pēdējam muļķim tas būtu skaidrs. Bet - kas par daudz, tas par skādi. Kā driģenes saēdušies Uzkrītoši, ka Ķimeles Indrānu sētā galvenā, dominējošā cilvēku uzvedības, saskarsmes kultūras forma ir agresija un skaļums. Kaut arī finālā visi personāži sastingst šķietami mierpilnā fotobildē, sarūmējušies uz gatera baļķu kaudzes, līdz tam teju visu lugas/izrādes personu psiholoģisko "agregātstāvokli" varētu raksturot vārdiem - kā driģenes saēdušies, neadekvātu. No vienas puses, šo konflikta "skaļo plikumu" var novērtēt kā režisores centienus pierādīt, ka Blaumaņa luga savā mērogā ir kanoniska antīkā traģēdija. Un tāda tā tiešām ir. Sīkais melu (Ieva ar Edvartu taču falsificē dienestā esošā jaunākā brāļa Kārļa vēstuli) un šķietami sadzīviska konflikta akmentiņš, sācis velties, varoņu raksturu fatāla statiskuma - nespējas lauzt sevi nedz vecajiem, nedz jaunajiem - dēļ (Blaumanis nav muļķis - viņš saprot, ka nekāds happy end ar ģimenisku samiernieciskumu te neder pēc žanra!), nav apturams un izraisa traģisku katastrofu vienas dzimtas ietvaros - gluži kā Eiripīdam vai Sofoklam. Tādēļ režisores izvēlēto deklaratīvo, agresīvo darbības (aktieri tiešām drīzāk enerģiski dimdina - dipina pa telpu, nevis pārvietojas, klusu ejot) formu daļēji pieņemu, kaut privāti man tā šķiet pārāk uzmācīga, tieša, "baļķis acī". No otras puses, konsekventā agresija šķīdina iespējamās psiholoģiski trauslās drāmas saliņas, liekot Indrānu personāžus lūkot vienā gaismā, bez īpašiem pustoņiem un psiholoģisku nianšu rotaļām. Varbūt, ka tas ir likumsakarīgi - ja jau karš, tad - karš. Tēli "karadarbības zonā" Taču ir vairāki tēli, kas, manuprāt, būtiski zaudē, monotoni eksistējot šādā "karadarbības zonā". Vispirms jau Ieva - Elīna Vāne, kura, skaidra lieta, te ir tā galvenā indīgā Gorgona Medūza, kas ar savu femīno valdītkāri iezvēlusies tik šerminošā un diemžēl vienveidīgā agresīvā neiecietības īdoņā, ka dažbrīd pat kļūst žēl talantīgās aktrises. Arī Daces Everss Māte, kas sākumā burtiski valdzina ar mīļi koķetajām saspēlēm ar joprojām vitālo Tēvu (Agri Māsēnu), ar laiku paliek par nožēlojamu peli, kurai ar balto aklajo nūjiņu vien jādemonstrē mēma pakļaušanās nenovēršamajam liktenim. Par Mātes tēla funkciju "apgraizīšanu" jo vairāk skāde tālab, ka iepretī Eversai ir lielisks, ass, jutekliski reaktīvs partneris - Agra Māsēna Tēvs, kurš ar savu neatlaidīgi spītīgo dabu provocē to lielo traģēdiju, kuras upuris pats kļūst. Viens gan - Ķimele, izvēloties šādu kaujspējīgu Indrāntēvu, izrādes jēgas sakarībās izvirza svaigu koncepta jautājumu - ko iesākt ar darbspējīgiem, teiksim tā, pensionāriem, kuriem trūkst modernajam laikam "obligātais" stratēģiskās pragmatiskās domāšanas orgāns? Jaunais Indrāns grib cirst un pārdot kokus (kurš Latvijā to negrib, kamēr tie vēl ir?), jo viņam reāla vērtība ir nauda (ko sieva Ieva, kā var redzēt pēc krājkasītes, uzreiz samaina eiro). Vecais - priecāties par dabu un, hm, savu ekoloģiski pareizo - jo tālredzīgāko - domāšanu. Interesants konflikts. Kas vēl piesien aci? Krišjāņa Salmiņa Edvarts kā aklais (?) ierocis Ievas rokās - tipisks klusējošā vīrieša tips, kurš zaudējis elementāru - to, biblisko - asinsmīlestību pret māti un tēvu. Vispār šāda Edvarta totālais miers burtiski paralizē - jo tu nekad nevari paredzēt viņa reakciju. Novatorisks raksturs uz latviešu skatuves, man šķiet. Protams, aci ļoti piesien smukā valšķe Guste (Ieva Puķe), tik organiska savā dabiskajā izlaidībā, tikai - jau atkal par krāšņu triepts, "pārāk uzskatāms" tēls. Jo sevišķi, ja viņas potenciālais iekāres objekts tāds mazaktīvs (Kārlis Krūmiņš Noliņa lomā precīzi nospēlē to dzīvē bieži sastopamo, būtībā memļaka tipu, kas allaž ļaujas visām straumēm un sievietēm, kādēļ nedz pats ir īsti laimīgs, nedz kundzītes). Korekts un solīds goda vīrs ir Jura Laviņa Kaukēns, bet - arī pagļēvs laipotājs galu galā. Simpātiska, bet izrādē tā arī "neieausta", ir šerpā Līze - Māra Siliņa. Problemātisks ir Edžiņš (neaktieris, puika Jānis Leščinskis), kurš kustas kā ūdenszāle, ir visnotaļ simpātisks, bet notēlot, kādēļ īsti par vienīgo draugu viņš izvēlējies Noliņu, nav mazā zēna spēkos. Bet - vai gan to var prasīt no bērna? Oši ir tikai oši? Izrādē ir vairāki spilgti vizuāli risinājumi un rūpīgi izstrādāts mizanscēniskais zīmējums - kā kad kareivji aši izvietotos uz frontes līnijām. Konflikta vizualizācija: jaunie - vecie/siena pret sienu ir efektīga. Nelaime viena - šādas tiešas, trāpīgas zīmes ātri zaudē savu iedarbības spēku - kā plakāti: ieraudzīji, saprati, aizmirsi. Nav vietas apcerei, refleksijai. Indrānu finālā zāģu skaidās sevi ļoti uzskatāmi aprok vecais Indrāntēvs, kura "nomiršanai", kaut simboliskai - kā samierināšanās aktam - grūti gan ticēt A.Māsēna aktīvā lomas traktējuma loģikas dēļ. Bet varbūt "oši" tiešām ir "tikai oši" un izrādes konceptuālā vēsts nav dziļi jārok: mīļie, sūdus, ko paši savārām, pašiem vien būs jāizstrebj - audžu audzēs? Taču arī šāds koncepts rādās papliks - tad kam vajadzēja visu šo postmoderni antīko tautas traģēdijas mērogu kustināt?u