2007. gadā doktorants no Korejas Ču Jong Kims un divi vācu profesori – Martins Naters un Martins Špans – veica trīs eksperimentus, kas saistīti ar biznesa modeli Maksā, cik vēlies, stāsta Beršidskis. Viens eksperiments noticis kādā restorānā Frankfurtes centrā. Zviedru galda piedāvājuma cena - 7,99 eiro (pusdienu laikā) uz divām nedēļām nomainīta ar iespēju katram maksāt pēc saviem ieskatiem un iespējām. Otrs eksperiments tika veikts kinoteātrī netālu no Frankfurtes, kur trīs dienas kinomīļi varējuši “takstēt” biļešu cenas paši, bet trešais eksperiments – kafetērijā Visbādenē vienu nedēļu dota iespēja par kafiju, tēju un karstu šokolādi maksāt tik, cik nu kurš grib.
Rezultāts - restorāna saimnieku ieņēmumi pieauga par trešdaļu (vidēji par pusdienām viens apmeklētājs maksāja 6,44 eiro, bet pieauga to skaits) un Maksā, cik vēlies sistēma tur tika saglabāta. Arī kafetērijas saimnieki palika apmierināti (3% pieaugums), bet kinomīļi par ieeju maksāja vidēji par 28% mazāk, un to skaits nepieauga. Lielā mērā tāpēc, ka kino gadījumā jāpērk “kaķis maisā”, proti, jāmaksā pirms filmas, bet restorānā var maksāt pēc produkta saņemšanas, kas pircēju padarot dāsnāku, skaidro Beršidskis.
Lūk, līdzīgu modeli autors piedāvā apsvērt izdevējiem un citiem satura radītājiem. Kā instrumentu naudas iekasēšanai viņš piedāvā flattr.com servisu, kas ļauj viegli norēķināties par lietotājam iepatikušos rakstu, bildi, video. Lai ierobežotu pilsoņu dabisko tieksmi tomēr par saturu neko nemaksāt (pētījumi liecina, ka apzinīgi lietotāji esot vien aptuveni trešdaļa no visiem), Beršidskis piedāvā raudzīt pēc britu sen aprobētā 7,9 mārciņu ikmēneša maksājuma par televīzijas BBC pakalpojumiem. Viņaprāt, apvienojot abus (pienākums maksāt visiem vienotu summu plus ērts resursu pārdales modelis, kas saistīts ar satura izmantošanas biežumu un satura lietotāju "balsojumiem" par saviem favorītiem) ir atbilde uz jautājumu par interneta nelāgo ietekmi uz satura veidotāju ieņēmumiem.
“Ja vēlamies, lai autori nepārstāj rakstīt grāmatas, žurnālisti meklēt ekskluzīvu informāciju, bet mūziķi – ierakstīt dziesmas, mums nāksies pieņemt ko līdzīgu šim tirgus modelim,” prognozē Beršidskis, sniedzot arī savu aprēķinu, cik tad šāda sistēma izmaksātu katram Krievijas pilsonim (1111 rubļi gadā).