"Ak, kungs" – toreiz es padomāju, būdams skaidrā prātā un apzinīgs padomju jaunatnes pārstāvis ar dažādām pretpadomju elementa destruktīvajām tieksmītēm – "pat brīvajā Amerikā mākslinieki lien pakaļā saviem valstsvīriem"... Bet, nu, štrunts par Merilinu, lai taču viņa liena, ja patīk. Jo vairāk tādēļ, ka mēs taču labi zinām, ar ko tā "līšana" beidzās.
Bet tie valstsvīri. Kā
viņi attiecas pret māksliniekiem? Ko viņi domā par t.s. mākslu
(protams, ja viņi vispār par tādiem niekiem mēdz domāt)?
Tā kā vienam no
XX gadsimta pasaules ievērojamākajiem politiķiem šodien ir dzimšanas
diena, atļaušos – nē, ne jau sumināt jubilāru (kāda jēga,
ja viņš jau sen sapuvis – nav taču vērts "pielīst")
-, bet atcerēties viņa un pāris viņa kolēģu izteicienus par mākslu
un māksliniekiem.
Tātad.
Ādolfiņš: Šie deģenerāti ir fiziski jāiznīcina un viņu māksla jāsadedzina! (30-tie gadi, par gleznotājiem-avangardistiem)
Josifs: Ja es nesaprotu šo tā dēvēto mākslu, tas nozīmē, ka tā nekam neder! Tautai tā nav vajadzīga. Troksnis un jezga mūzikas vietā. (40-tie gadi, par krievu jaunās mūzikas skolu)
Ņikita: Pidarasi
un tuņejadci! Viņu māksla ir sūds! (60-tie gadi, par atkušņa laika
mākslinieku nonkomformistu izstādi Manēžā).