No vācu valodas tulkojis Rantis Pazars
Nav noslēpums, ka septembris vismaz mūsu platuma grādos ik gadu paiet zem skolas zīmes. Tie, kuriem burtnīcas un klades, matene un latene joprojām ir ikdiena, steidz atkal aprast ar brīvdienās aizmirsto režīmu, savukārt tiem, kuriem skolas gadi senāk vai nesenāk jau palikuši aiz muguras, Zinību dienas baltās blūzes un gladiolu pušķi nereti izraisa saldsērīgu atmiņu pilnas nopūtas un vēlmi saķert aiz piedurknes kādu bijušo klasesbiedru, lai kopīgi atcerētos, kā savā laikā bastojuši algebras kontroldarbu un likuši spraudītes uz ģeogrāfijas skolotājas krēsla.
Nostalģija pēc bijušā vai, visticamāk, nekad nebijušā, ir pamatā arī Henriha Šperla 1933.gadā sarakstītajam jaunatnes romānam Karstā bole. Nebēdnības mazpilsētā, kuru atkārtoti izdevis apgāds Zvaigzne ABC. Jaunais, veiksmīgais rakstnieks Ansis Pfeifers kādu vakaru ar draugiem pie boles kausa (romāna nosaukums un — jo īpaši — sižets skaidrāk par skaidru liecina, kādos neceļos noved alkohols!) secina, ka viena rūgta lāse šai kausā tomēr iepilējusi, un, proti, mājās skolotais zinātņu doktors Ansis nekad nav izgājis "īstas skolas" rūdījumu un pat nenojauš, kāda svētlaime ir atceltas stundas, pasniedzēju apcelšana, tāfeles ietaukošana, krīta bēršana tintnīcā — pēc draugu domām, Ansim gājuši secen teju vai skaistākie dzīves mirkļi. Taču jau itin drīz boles (ak, šis negantais dzēriens!) apskaidrotajos prātos rodas traka ideja — gan gados, gan izskatā vēl aplam jauneklīgajam rakstniekam jāmaina diplomāts pret skolas portfeli, jāsaīsina bikšu staras un jāatsāk vai, pareizāk sakot, jāsāk skolas gaitas, iestājoties ģimnāzijas izlaiduma klasē tikai ar vienu vienīgu nolūku — izbaudīt "skaistāko dzīves gadu" neformālo pusi. Un tad tik sākas... Kurš vēl būtu izdomājis ķīmijas stundā alkohola rūgšanas procesu demonstrēt, tā sakot, no praktiskās puses? Kuram vēl prātā iešautos bruņnieciskā doma dāmas rakstītu vēstuli labāk apēst, nekā rādīt direktoram? Jo īpaši, ja rakstītāja ir paša direktora meita... Un kurš gan būtu paredzējis, ka dzimtā valoda sagādās perspektīvajam rakstniekam tādas problēmas, ka pasniedzējs sirsnīgi ieteiks viņam kļūt par zobārstu?
"Šis stāsts ir slavas dziesma skolai, bet iespējams, ka skola to nepamanīs," vēsta romāna moto. No šī viedokļa var teikt, ka Karstās boles darbības laiks ir dubultā pagātne — no vienas puses, nebūtībā aizgājušie pirmskara klasiskās izglītības laiki, no otras — katra lasītāja paša skolas gadu pieredze, kam mirdzumu piešķir galvenokārt jaunības bezrūpības zeltainā aura. Tādējādi Karsto boli apvij vieglu reibumu atgādinoša nerealitātes dūmaka (to diemžēl apstiprina noslēgums), ko lieliski raksturo romāna nosaukumā minētā karstā, aromātiskā dzēriena glāze. Citējot autora kodolīgo dažādu alkohola paveidu raksturojumu: "Vīns iegulst kājās. Alus sapinās mēlē. Degvīns ielien smadzenēs. Bet karstā bole ķeras pie sirds." Tieši pie sirds pieķeras arī apjomā nelielais romāns, kas atbilstoši izklaidējoša teksta iespējām nepretendē uz intelekta bagātināšanu, neietver domas dziļumu un filozofiskas atziņas (lai gan viens otrs no Anša stundās bārstītajiem domu graudiem ir citēšanas vērts). Šis ir viens no darbiem, ko ieteicams turēt plauktiņā melnajām dienām un pārlasīt tajās reizēs, kad pieaugušā dzīves raizes ēd vai nost — šķelmīgs kā pusaudža spurdziens, draisks kā pāri klasei lidojoša papīra lidmašīna, naivs kā pirmā mīla.
Kaut gan formāli pieskaitīts bērnu literatūrai, romāns tomēr vairāk piemērots tiem, kuri atceras "veco, labo" — proti, vismaz piecpadsmit gadu seno — skolas sistēmu, jo daudzi Anša un klasesbiedru piedzīvojumi no šodienas vispusīgi — tiklab formāli kā neformāli — izglītotā pusaudža skatpunkta var šķist mazdrusciņ vecmodīgi. Tomēr jāņem vērā, ka Boles darbība risinās nevis XXI gadsimta metropoles Rīgas mācību iestādēs, bet 30.gadu Vācijas mazpilsētas ģimnāzijā, kur skolotāju un pat klasesbiedru uzruna ar "jūs" ir tāda pati ikdienas sastāvdaļa kā soda mērs — karceris, kur litrs alus uz četriem zēniem jau ir augstākā vaļības pakāpe, bet bikla sabučošanās skolas parkā — vispārdrošākais jaunā ģimnāzista sapnis. Un tieši šī gaisotne piešķir romānam nedaudz melanholiska smaida nokrāsu, tik tikko jaušamu sentimentālu rūgtumu, ko gan sākam apjaust vien tad, kad maniakālie smiekli par kārtējo nelaimīgo profesoru, kas nokļuvis Anša "pedagoģisko retumu muzeja" kolekcijā, izskanējuši. Gluži tāpat kā, apspriežot savus skolas gadu niķus un atviegloti uzelpojot, ka katešu kvadrātu summa uz visiem laikiem aizslīdējusi pagātnē, dažam no mums tomēr šo laiku, kā dziesmā teikts, "ir mazliet žēl". Tā teikt, par katru karstās boles kausu maksā nākamais rīts.