Inteliģentie ekstrēmisti

Pat ticēt, ka tāds laiks ir bijis...

Rainis.

Divdesmitā gadsimta pirmajos divdesmit gados mūsdienu Latvijas teritorijā dzīvojošie cilvēki pieredzēja divas revolūcijas, pasaules karu, neatkarīgas Latvijas Republikas izveidi un bruņotu cīņu par jaunās valsts brīvību. Tauta smagi cieta no gadsimta sākuma asiņainajiem notikumiem, bet tajā pat laikā ieguva pašapziņu, kas palīdzēja izturēt šo laiku un realizēt savas pašnoteikšanās tiesības. Cilvēki iemācījās cīnīties par savām prasībām, nevis tikai lūgt un gaidīt. Ir svarīgi izprast laikmetu, kas veidoja nāciju un ietekmēja tās tālāko likteni līdz pat šodienai. Ceļš uz šī latviešu tautas attīstībā svarīgā vēstures perioda izpratni ved caur visaptverošu un detalizētu notikumu un to dalībnieku izpēti. Tādējādi, analizējot komponentus, nākotnē būtu iespējams veidot sintezētu priekšstatu par veselumu, kuru šīs sastāvdaļas veido.

Viens no politiskajiem spēkiem, kas aktīvi piedalījās XX gadsimta sākuma notikumos, bija Latviešu Sociāldemokrātu savienība (kopš 1913.gada Latvijas Revolucionāro sociālistu partija) - skaitliski neliela, radikāli noskaņota partija, kuras darbība latviešu historiogrāfijā atspoguļota fragmentāri, vietām pretrunīgi un nepilnīgi. Pārsvarā uzmanība pievērsta vienam LSS darbības aspektam - tās biedru paustajām idejām Latvijas valstiskuma jautājumā. Šis jautājums, protams, ir būtisks, taču tas nav vienīgais, kas būtu aplūkojams saistībā ar LSS/LRSP. Savienības/partijas biedru apziņā prasība pēc tautas pašnoteikšanās savijās ar sociālisma ideāliem un uzskatu, ka individuālais terors ir vienīgais iespējamais cīņas līdzeklis.

LSS tika izveidota 1903.gadā, tās dibinātāji bija Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienība sadarbībā ar ASV latviešu sociāldemokrātiem. Jaunās organizācijas līderi bija pametuši Latvijas teritoriju XIX gadsimta beigās, bēgot no soda par dalību Jaunajā strāvā. No latviešu sociāldemokrātu lielā vairākuma (kas vēlākajos gados veidoja Latviešu Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas kodolu) viņus šķīra uzskati nacionālajā jautājumā. Viens no LSS vadītajiem Miķelis Valters jau 1899.gadā uzsvēra tā nozīmi strādnieku šķiras liktenī; turpretim viens no nākamajiem LSDSP līderiem Fricis Roziņš aicināja izvairīties no "šī tumšā vārda "tauta"".

Divi pazīstamākie LSS līderi bija jau minētais Miķelis Valters un Ernests Rolavs, kuri abi vadīja savienību kopš tās dibināšanas. Viņus vienoja politiskās idejas, bet šķīra attieksme pret dzīvi: E.Rolavs bija ideālists, ļoti prasīgs pret sevi un citiem, M.Valters - piezemētāks, reālistiski domājošs. 1907.gadā E.Rolavu "bēgot" nošāva, bet M.Valters darbu organizācijā turpināja līdz 1917.gadam, kad iestājās Zemnieku savienībā.

E.Rolavs bija gatavs riskēt ar dzīvību strādnieku kustības labā un tieši tāpēc kļuva par LSS vadītāju praktiskos jautājumos. M.Valters skaidri zināja, ka negrib sevi ziedot revolūcijas vai latviešu tautas vārdā, bet vēlas kalpot tām ar savu aso prātu un zināšanām. Abi bija talantīgi un zinātkāri, abi runāja vismaz četrās valodās. E.Rolavs, lai gan studēja trijās augstskolās, neieguva augstāko izglītību, jo mācības allaž pārtrauca vai nu arests, vai darbs savienības labā. Savukārt M.Valters laikā no 1903. līdz 1908.gadam studēja Cīrihes universitātē un ieguva doktora grādu valsts tiesībās. Iegūtās zināšanas viņš izmantoja, lai modinātu latviešu tautā apziņu par pašnoteikšanās tiesībām.

Laikā no 1903.līdz 1904.gadam tieši M.Valtera raksti LSS izdevumā Proletārietis veidoja savienības ideoloģiju. Latviešu historiogrāfijā pastāv uzskats, ka tajos pausta prasība pēc Latvijas neatkarības. Tam var piekrist, jo vārdus "latvieši, lauzieties ārā no Krievijas!" grūti izprast citādi. Šī ideja bija cieši saistīta ar rūpēm par latviešu strādnieku likteni, jo, pēc M.Valtera domām, indivīda attīstība iespējama, tikai attīstoties visai tautai un tautas pašnoteikšanās tiesības ir arī strādnieku šķiras neatņemas tiesības.

Tomēr jāatzīmē, ka 1905.gada revolūcijas laikā savienības biedru apziņā ideja par Latvijas pilnīgu patstāvību vēl nebija pilnībā nobriedusi. Par to liecina kaut vai tas, ka vēstulēs, runājot par atgriešanos dzimtenē, viņi rakstīja, ka dosies uz Baltiju, nevis uz Latviju. Pagastu delegātu kongresā un Tautskolotāju kongresā LSS prasīja Latvijas autonomiju. Pēc 1905.gada 17.oktobra manifesta savienības biedri aizvien biežāk sāka lietot vārdu "Latvija". 1905.gada decembrī pieņemtajā programmā bija prasīta Latvijas Satversmes sapulce un referendums, kurā visi tās pilsoņi izlemtu Latvijas tālāko nākotni. Laikā pirms referenduma visas vara Latvijā atrastos Latvijas Satversmes sapulces rokās. Jāiebilst, ka LSS biedri Latviju nākotnē cerēja redzēt kā demokrātisku parlamentāru republiku. Daļas LSS biedru skatījumā viņu mītnes zemes Šveices valstiskā iekārta bija paraugs, pēc kura vajadzētu tiekties arī Latvijai.

Vairākums LSS biedru dzīvoja Londonā un Šveicē; līdz ar to sākotnēji realizēt kaut cik nopietnu praktisku darbību Latvijas teritorijā traucēja biedru trūkums dzimtenē. Sākoties 1905.gada revolūcijai, LSS biedru skaits strauji pieauga. Liela daļa savienības biedru pierādīja, ka ir gatavi cīnīties par savām idejām ne tikai vārdos, bet arī darbos, un atgriezās dzimtenē jau 1905.gada sākumā. Milzīgu darbu LSS Rīgas nodaļas nostiprināšanā ieguldīja Juris Šenbergs, to pašu darīja Jānis Mūrnieks Liepājā. Tika veikta aģitācija, piesaistīti jauni biedri. 1905.gada maijā LSS bija apmēram 1000 biedru. Jau vasaras mēnešos notika uzbrukumi muižām un patvaldības pārstāvjiem. Pēc 1905.gada oktobra tika organizētas Rīcības komitejas Liepājas un Cēsu apkārtnē, kur LSS ietekme bija vislielākā.

1905.-1907.gada revolūcijas laikā LSS atbalstīja divus cīņas veidus: masu sacelšanos un individuālo teroru. Ideja par masu sacelšanos bija samērā atzīta savienības biedru vidū 1905.gadā. Savienība uzskatīja, ka tautai pietiek spēka vērsties pret pastāvošo varu un to uzvarēt. Līdzīgi kā krievu sociālisti revolucionāri (eseri), LSS biedri uzsvēra, ka revolūcijas uzvara ir iespējama jebkurā mirklī, nevis tad, kad būs izveidojušies atbilstoši ekonomiskie, sociālie un politiskie apstākļi.

Iestājoties reakcijai, daudzkārt populārāka kļuva ideja par individuālo teroru. Jau kopš 1903.gada LSS ar sajūsmu bija publicējusi ziņas par krievu eseru veiktajiem uzbrukumiem patvaldības pārstāvjiem. 1906.gadā savienība pati aicināja uz individuālo teroru. Šādu nostāju var uzskatīt par bezatbildīgu: vārdi, ka likumi vairs nepastāv, aicinājumi sākt individuālu cīņu visiem iespējamiem līdzekļiem noveda pie tā, ka sākās bezjēdzīga laupīšana un slepkavības. 1906.gadā kaujinieciskums revolūcijas vārdā vairs nebija nošķirams no bandītisma. (Jāpiebilst, ka laupīja un slepkavoja arī LSDSP biedri, lai gan šī partija no individuālā terora stingri norobežojās.) No otras puses - reakcijas apstākļos savienības vadītāji (jo īpaši E.Rolavs) uzskatīja, ka latviešu tauta ir nolemta iznīcībai, pie šāda secinājuma viņus bija novedusi represiju nežēlība. Šajā situācijā LSS līderi aicināja atdot savu dzīvību pēc iespējas dārgāk. Tāpat tika uzvērta atriebības ideja: likt cara patvaldībai un vācu muižniecībai samaksāt par kritušo biedru dzīvībām un dzīvo sagrautajām cerībām.

Savienības idejas par individuālo teroru visaugstākajā līmenī dzīvē realizēja LSS biedrs Alberts Traubergs, kurš 1906.gada beigās kļuva par krievu eseru Ziemeļu apgabalu skrejošās kaujas grupas vadītāju. Sarežģītais laikmets un dzelžaina pārliecība par savu taisnību aizveda meldera dēlu no Cēsīm līdz Pēterburgai, kur viņš organizēja un vadīja Krievijas augstāko amatpersonu slepkavības. Kopā ar A.Traubergu teroristu grupā darbojās arī LSS biedres - Alvīne Šenberga (A.Trauberga līgava) un Lidija Stūre. 1908.gadā, cara aģenta un eseru līdera Azefa nodoti, A.Traubergs un L.Stūre tika notiesāti uz nāvi pakarot, A.Šenbergai piespriesti 15 gadi katorgā.

Nozīmīgs LSS darbības aspekts bija literatūras un ieroču nelegālā transporta organizēšana no Rietumeiropas uz carisko Krieviju. Jau 1896.gadā, studēdams Maskavas universitātē, E.Rolavs pārvadāja revolucionāro literatūru no Baltijas ostām uz Krievijas lielajiem centriem. XX gs. pirmajos gados ar savu partijas biedru palīdzību viņš nodibināja spēcīgu un efektīvu transporta tīklu, kuru izmantoja krievu Sociālistu revolucionāru partija un Kaukāza tautu revolucionārās partijas. Transports bija īpaši aktīvs 1905.-1907.gada revolūcijas laikā, pēc 1908.gada sūtījumi kļuva retāki, bet pēc 1911.gada atkal aktivizējās (lai gan ne 1905.-1907.gada apmēros). 1914.gadā transportu pārtrauca Pirmais pasaules karš.

Liela nozīme transporta organizācijā bija LSS Londonas nodaļas biedriem Jurim Šenbergam, Ernestam Augustam Minkam, Vilim Štrausam, kapteinim Jānim Treimanim. Tā kā krievu eseri un Kaukāza revolucionārās partijas par literatūras un ieroču pārvadāšanu maksāja, LSS varēja rēķināties ar regulāriem ienākumiem, kuri tika izmantoti literatūras izdošanai, ieroču iegādei un algām transporta organizētājiem. Būtībā tieši nelegālā transporta organizēšana ir LSS lielākais ieguldījums revolucionārās kustības attīstībā, pie tam ne tikai Latvijas, bet visas toreizējās Krievijas impērijas mērogā.

Pēc revolūcijas sakāves LSS biedru vidū valdīja vilšanās un bezcerība. Sākās savstarpēji konflikti un nesaskaņas. 1907.gada 18.augusta rītā netālu no Grobiņas vietējo vācu muižnieku vadībā tika nežēlīgi piekauts un tad "bēgot" nošauts apcietinātais LSS līderis Ernests Rolavs. Neapšaubot LSS biedru (jo sevišķi E.Rolava brāļa Andžus Rolava un tuvākā drauga Emīla Skubiķa) patiesās sēras par biedra nāvi, jāatzīmē, ka šis traģiskais notikums palīdzēja savienības CK pārvarēt daudzas iekšējas pretrunas. E.Rolava nāve satricināja un no jauna vienoja LSS biedrus. Tika kalti atriebības plāni, t.sk. - barona Roppa slepkavība, meklētas liecības par notikumiem uz Liepājas-Grobiņas ceļa 18.augusta rītā, savākti ziedojumi E.Rolava tēvam. Andžus Rolavs un Emīls Skubiķis apkopoja E.Rolava dokumentus un sagatavoja izdošanai viņa darbu Kā izcēlās Baltijas revolūcija. Savienība bija zaudējusi savu vadītāju, bet ieguvusi varoni un mocekli.

LSS darbība aktivizējās 1911.gadā: no jauna tika nostiprināti kontakti ar Rīgu un Liepāju un izdots mēnešraksts Strādnieks. 1913.gadā partijas II kongresā tika mainīts organizācijas nosaukums, jo vadība uzskatīja, ka apzīmējums "Latvijas Revolucionāro sociālistu partija" ir atbilstošāks savienības ideoloģijai. Tika pausta apņēmība turpināt iesākto darbu, taču plānus izjauca Pirmais pasaules karš. No 1914.līdz 1917.gadam nav iespējams runāt par kaut cik nozīmīgu partijas praktisko darbību dzimtenē; karš bija sašķēlis Eiropu - LSS līderi atradās ārzemēs, bet ierindas biedriem bija jārisina eksistenciālas problēmas.

1917.gada martā LRSP atjaunoja savu darbību Latvijas teritorijā. Tika nodibinātas nodaļas visās lielākajās Vidzemes un Kurzemes pilsētās, partijā iesaistījās jauni biedri, no jauna organizācijai pievērsās vecbiedri. Liels zaudējums bija ilggadējā līdera Miķeļa Valtera aiziešana no partijas. Tā liecināja par zināmām izmaiņām viņa uzskatos, bet vēl jo vairāk par reālās politiskās situācijas izpratni. LRSP spēkos nebija atkārtot krievu Sociālistu revolucionāru partijas panākumus. Bet - kā atzīmē vēsturnieks A.Ezergailis - tieši šī cerība bija viņu raison d"?tre (Ezergailis A. Esejas par 1917.gadu. Rīga: Zinātne, 1991. 26.lpp). Par to, ka partijas biedri paši daļēji apzinājās savu nespēku, liecina fakts, ka dalībai Rīgas domes vēlēšanās LRSP izveidoja kopēju sociālistisko bloku ar LSD mazinieku iniciatīvas grupu, nesociālistiskajiem revolucionāriem, krievu sociālistiem revolucionāriem, krievu maziniekiem un Bundu.

1917.gada augusta beigās vācu okupācijas laikā LRSP nācās izšķirties būtiskā jautājumā - nostāties par vai pret Latvijas neatkarību. Par spīti daļas Rīgas nodaļas biedru un partijas Maskavas Pagaidu centra noraidošajai attieksmei, ilggadējie LSS/LRSP biedri Ernests Traubergs (terorista A.Trauberga brālis) un Emīls Skubiķis iesaistījās demokrātiskajā blokā. Laikā, kad partiju plosīja pretrunas, bet saziņu traucēja frontes līnija, gan Maskavā, gan Rīgā esošie CK locekļi pieņēma vienpersoniskus lēmumus, vadoties pēc saviem uzskatiem un sirdsapziņas. Veiksmīgas apstākļu sakritības rezultātā neatkarības atbalstītājiem izdevās panākt LRSP dalību Latvijas Republikas proklamēšanā. Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas LRSP notika šķelšanās: vairākums biedru novērsās no jaunās valsts, iebilstot nevis pret neatkarīgu Latviju kā tādu, bet gan pret tās buržuāzisko iekārtu (šis apgalvojums bija nepamatots, jo 1918.gadā Satversmes sapulce vēl nebija noteikusi jaunās valsts iekārtu). Jāsecina, ka kreisā spārna apziņā strādnieku liktenis joprojām bija svarīgāks par visas tautas likteni.

Pēc partijas šķelšanās 1918.gada 24.novembrī jautājumā par atbalstu Tautas padomei partijas tā sauktais kreisais spārns turpināja savu darbību. Viņu idejas par iespēju iet "trešo ceļu", t.i., nenostājoties ne lielinieku, ne pagaidu valdības pusē, bija vai nu tukša demagoģija, vai arī liecība pilnīgam realitātes izjūtas trūkumam. LRSP kreisā spārna spēkos nebija nodrošināt tādu sabiedrības atbalstu, lai realizētu savu programmu. Turklāt rakstīt par "trešo ceļu" un pēc tam lepoties ar dalību sacelšanās organizēšanā Rīgā 1919.gada janvāra sākumā ir vairāk kā nekonsekventi. Vienlaikus jāatzīst, ka LRSP nekavējās norādīt arī uz padomju valdības kļūdām. Savā laikrakstā Uz priekšu! LRSP kritizēja gan lielinieku politiku zemes jautājumā, gan vispārējo haosu valstī, gan asiņaino izrēķināšanos ar latviešu buržuāziju. Šāda rīcība komunistu terora apstākļos liecināja par cilvēcisku drosmi. Latvijas Komunistiskā partija necieta kritiku un 1919.maijā jau atklāti draudēja LRSP ar fizisku izrēķināšanos.

Pēc Rīgas nonākšanas vācu kontrolē LRSP kreisā spārna darbība loģiski izbeidzās. LRSP labējais spārns, kas atbalstīja Latvijas Republikas neatkarību, atjaunoja savu darbību Tautas padomē. Tomēr partijas biedru skaits bija pārāk mazs, lai realizētu patstāvīgu politisku darbību. Latvijā pilnīgi pietika ar vienu spēcīgu kreiso partiju - LSDSP. LRSP nespēja piedāvāt neko tādu, kas cilvēkiem liktu sociāldemokrātu vietā izvēlēties revolucionāros sociālistus. Gadiem ilgi viņu atšķirības zīme bija prasība pēc Latvijas autonomijas vai neatkarības. Pēc Latvijas Republikas pasludināšanas, kad LSDSP pauda savu atbalstu jaunajai valstij, šī agrāk būtiskā LRSP īpatnība zaudēja nozīmi.

1919.gada vasarā LRSP labējā spārna pārstāvji kādreizējie revolucionāri un terora sludinātāji gatavojās mierīgam darbam Latvijas strādniecības un zemniecības labā. Tika atrasti domubiedri, ar kuriem izveidot jaunu rīkotiesspējīgāku partiju: augustā kopā ar Darba savienību un Latvijas Bezzemnieku agrāro savienību tika dibināta Darba partija.

Kopumā ir jāatzīmē, ka LSS/LRSP vadībā pārsvarā bija inteliģences pārstāvji, kas nāca no strādnieku un zemnieku ģimenēm. 1905.-1907.gada revolūcijas laikā LSS darbojās virkne latviešu literātu: Jānis Akuraters, Augusts Apsītis, Ernests Runcis Arnis, Antons Austriņš, Kārlis Krūza, Kārlis Jēkabsons, Kārlis Skalbe, Jānis Jaunsudrabiņš. Tas apliecina, ka savienības idejas atstāja spēcīgu iespaidu uz latviešu inteliģenci.

LSS/LRSP darbības vēsture bija sarežģīta un pretrunīga tāpat kā laikmets, kurā dzīvoja šīs organizācijas biedri. Lielu daļu savas dzīves šie cilvēki pavadīja cerībās un darbā, kas reti deva tūlītēju piepildījumu, tomēr viņi neatlaidīgi turpināja tiekties pēc savu ideju īstenošanas. Viņu izvēlētie līdzekļi mūsdienās šķiet nepieņemami; pētījumos par savienības vēsturi terora propaganda bieži tikusi noklusēta (it sevišķi trimdas historiogrāfijā). Nekad nav runāts par to, ka arī Miķelis Valters - Latvijas neatkarības idejas pirmpaudējs un pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs - iestājās par individuālo teroru. Taču, analizējot vēstures procesus, mūsu uzdevums nav izvēlēties patīkamākos faktus, bet gan izprast laikmetu. Jāatzīst, ka gadsimta sākumā Latvijas neatkarība bija ekstrēma ideja, tāpat kā ekstrēms bija individuālais terors. Cilvēki, kas gāja tālu savās politiskajās prasībās, gāja tālu arī to sasniegšanas līdzekļos. Bieži tiek aizmirsts, ka sākotnēji prasība pēc neatkarīgas Latvijas izauga ciešā saistībā ar sociālisma idejām. Gadsimta sākumā daudziem šķita, ka šo ideju realizācija var nodrošināt sabiedrisku taisnīgumu un cilvēcisku laimi; Latvijas Sociāldemokrātu savienības biedru skatījumā būtisks solis ceļā uz šo taisnīgo un laimīgo sabiedrību bija Latvijas Republika.

Una Bergmane Latvijas Universitātē ieguvusi humanitāro zinātņu bakalaura grādu vēsturē ar izcilību. Studentu apmaiņas programmas Socrates/Erasmus ietavros studējusi vēsturi Tulūzas II universitātē Francijā.