Neapmierināta ar Romanovu tradicionālo redzējumu traģiskas dinastijas lomā, Hjū sāka pētīt, kā bija iespējams, ka Romanovi varēja vadīt milzīgu, multietnisku impēriju vairāk nekā 300 gadu garumā. Grāmata sākas Ipatjeva klosterī Kostromas ciemā, kur jaunais Mihails Romanovs bija aizbēdzis 1612.gada nemieru laikos, kad notika slepkavnieciska cīņa par troni, sociāli nemieri un poļu invāzija pēc cara Fjodora Ivanoviča nāves 1598.gadā. Romanovu gals pienāca trīs gadsimtus vēlāk Ipatjeva namā. Mihails Romanovs piederēja bajāru elitei, kas spēlēja svarīgu lomu, kad 1613.gadā Zemes asambleja Mihailu ievēlēja par caru. Lai arī oficiālajā retorikā šī izvēle tika pierakstīta Dievam un vienprātīgai Krievzemei, iespējams tā bija propaganda, kuras mērķis bija "piesegt" faktu, ka mazais Mihails patiesībā bija ietekmīgu frakciju marionete. Hjū norāda uz Romanovu lielajiem panākumiem ārlietās, viņu mākslas patronu lomu, atstāsta viņu privātās dzīves detaļas, nekļūstot vulgāra un min mītus, kas apņēma Romanovu dinastiju un galu galā padarīja to aklu. Viens no šādiem mītiem bija viņu pārliecība par absolūtu varu, ko, kā Hjū demonstrē, ierobežoja vairāki faktori. Jau no paša sākuma ietekmīgi bajāru klani īstenoja savas intereses, gan troņmantnieka izvēlē, gan tā novākšanā, kā to demonstrēja pāris caru slepkavības. Tomēr pat tie cari, kam bija spēcīgs atbalsts, nevarēja justies droši. Piemēram, jau Katrīnes Lielās valdīšanas laikā dzimtbūšana tika uzskatīts par ļaunumu, kas jāiznīcina, taču neviens cars neuzdrošinājās pielikt punktu šim fenomenam vēl simts gadus.
Romanovi bija lieli reformisti, kā to rāda Pētera I, Katrīnes Lielās un viņas dēla Pāvila I valdīšana, taču viņi allaž ir bijuši stingri pret mēģinājumiem ierobežot viņu varu, raksta “The Times Literary Supplement”. Viens no Romanovu mītiem bija mistiskā savienība starp caru-tētiņu un tautu. Mīts ir cēlies no stāsta par zemnieku Ivanu Susaņinu, kurš samaksāja ar savu dzīvību ar to, ka izglāba jauno Mihailu Romanovu no poļu un kazaku bandas. Hjū raksta, ka “Ivana Susaņina varoņdarbs kļuva par Romanovu mitoloģijas pamatelementu ar tā spēcīgo vienkāršās tautas mīlestību pret nākotnes caru, dievišķas providences darbu, paglābjot Krievijas nākotnes valdošo dinastiju, un ksenfobiju.” Šī trīsdaļīgā formula atspoguļojās Nikolaja I Oficiālajā nacionālajā doktrīnā - “Pareizticība, autokrātija un nacionālais gods”. XIX.gs otrajā pusē Romanovu mitoloģija kļuva arvien redzamāka. Hjū raksta - ja kāds cits būtu sēdies cara krēslā 1896.gadā, dinastijas liktenis iespējams būtu citāds. Viņasprāt, retais būtu sliktāk sagatavots un nepiemērotāks Krievijas izaicinājumiem kā Nikolajs II. Pēc rakstura būdams lauku muižnieks, viņš no valdnieka atbildības patvērās reliģiska fatālisma fantāziju pasaulē. Ar aklu spītību viņš bija pieķēries mītam par pagātni pirms Pētera I, kad tauta dievināja savu caru un bajāri zināja savu vietu. Viņš arī nesaņēma daudz palīdzības no savas sievas, imperatores Aleksandras, kas bija tā opiātu un dīvaina mistiska kulta apdullināta, ka pat pēc Nikolaja atkāpšanās no troņa, viņa vēl redzēja saulainu nākotni un dienu, kad tauta viņu atgriezīs tronī.