Iespēja latviešu kino uz sevi paskatīties no malas — kaimiņu kontekstā — joprojām ir deficīts
Pagājušajā nedēļā Čehijas kūrortā, ko iecienījuši krievu sirmgalvji un čadrās tērptas sievietes no musulmaņu zemēm, finišējušais Karlovi Varu festivāls (43.starptautiskais) mūsu publikai, visticamāk, nav "tā mēroga" notikums, no kura "reportēt" aizgūtnēm, nespējot vien uzskaitīt sejas, vārdus, pirmizrādes. Kaut te pie vainas būs arī mūsu aizspriedumi, jo Karlovi Varu norises un balvas profesionāļi uzskata par būtiskām. Šis ir teju vienīgais, tā dēvētais "A klases festivāls", kurā Austrumeiropas kinematogrāfijām tiek pievērsta īpaša, rūpīga uzmanība, uz kādu var necerēt pat Berlīnes festivālā, par Venēcijām un Kannām pat nesapņojot. Kaut, iespējams, īpašais ģeogrāfiskais zonējums Austrumu rietumi (East of the West) var radīt "nelāgas" aizdomas par "zināmām atlaidēm" uz postsociālisma valstu ģeogrāfiskā zonējuma rēķina.
Aklie, tik līdzīgie kaimiņi
Viens no iemesliem ir arī paradoksālā situācija, ka par lietuviešu un igauņu filmām te, sēžot uz vietas Rīgā, mēs nezinām faktiski neko, kas būtībā nav daudz mainījusies. Pret ignorances tradīcijām mēģinājis "paspirināties" vien kinoteātris Rīga, dažos seansos parādot tiesvedības vajāto igauņu filmu Magnuss, Lielā Kristapa ietvaros tika rādītas dažas igauņu (arī spēcīgā tīņu vardarbības drāma Klase) un lietuviešu filmas. Tas arī viss. Toties dažādu vecumu auditorijai potenciāli tik draudzīgā, pērn tapusī biogrāfiskā igauņu filma par operas leģendu Georgu Otsu ar uz vietām dievināto Renāru Kauperu līdz Rīgai tā arī nav atnākusi. Kaut filmu režisējis Latvijai draudzīgais un te strādājušais, Labās rokas ar Rēziju Kalniņu galvenajā lomā filmējušais Pēters Simms. Nebrīnieties, ka Latvijas zelta jaunatne ir pārliecināta, ka Georgs Otss ir spa hotelis Sāremā…
Taču tas cits stāsts, jo tiešām jābrīnās, kāpēc šo filmu tā arī neviens nav gribējis rādīt Latvijā — Renārs Kaupers manierīga horeogrāfa lomā — tā taču ir kase! (Ja respektējam, ka nauda kinoizrādīšanas biznesā ir izšķirošais!) Savukārt Karlovi Varu festivālā Igauniju pārstāvēja divas citas filmas — jaunā režisora Renē Vilbres filma Es biju šeit (I Was There) un Veiko Ounpū Rudens balle (Autumn Ball). Ja filmas jāmēģina raksturot ar sajūtām un atpazīstamām asociācijām, tad abas droši var salīdzināt ar divām Latvijā tapušām gara radiniecēm. Es biju šeit ērti salīdzināms ar Jāņa Norda Amatieri — abu filmu galvenie varoņi ir jaunekļi, normāli, pat pozitīvi, kuri saistās ar mazo biznesu — narkotiku pārdošanu. Savukārt Rudens balle, kas gan ierindojama jau starptautiski atzīto (balva pērnā Venēcijas kinofestivālā) filmu skaitā, būtu salīdzināma ar Jura Poškus Monotoniju — gan varoņu izvēles — trīsdesmitgadnieki pilsētā, urbānā vidē, paši savā diskomfortā, stresā un vērtību jūklī — un arī neirotiski, nesaķemmētās norišu fiksācijas manierē. Nav vērts mērīt, kura — latviešu vai igauņu versija par a) jauniešiem un narkotikām, b) par padzīvojušiem jauniešiem un viņu diskomfortu — ir veiksmīgāka vai starptautiskā arēnā izskan pārliecinošāk. Manuprāt, I Was Here, kas turklāt ir Igaunijā populāra jauniešu romānu ekranizācija, ar savu paredzamību atpaliek no latviešu Amatiera, savukārt Rudens balle tomēr ir daudz spēcīgāka parādība par Poškus Monotoniju (pērnā Maskavas festivāla laureāti). Interesanti drīzāk ir tie problēmu loki, tēmas un pat kinovaloda, kuros cirkulē latviešu un igauņu filmu veidotāji, iespējams, pat īsti nenojaušot, ka viņu problēmas un pat filmas ir tik līdzīgas. Uz šīs "sinhronās peldēšanas fona" lietuvieši, kā vienmēr, ir nedaudz savrupi. Tāda šķita arī Karlovi Varos rādītās jaunās lietuviešu režisores Kristīnes Buožītes (1982) filma Kolekcionāre — manierīga psiholoģiska drāma par kādas trīsdesmitgadnieces, bērnu logopēdes psiholoģiskajām traumām, kuru Lietuvas kritiķi lepni salīdzina ar … itālietes Liliānas Kavāni darbiem. (Kavāni joprojām ir visekstrēmākā sieviete režisore — fizioloģiski satriecošās, senās filmas Āda veidotāja). Kritiķu indeve salīdzināt, ķeroties pie starptautiski atpazīstamiem uzvārdiem, sak, viņa filmē kā Kavāni vai viņš kā Gass van Sants, var šķist pārspīlēta, taču reizēm noderīga kā mēģinājums ierakstīt norisi noteiktā stilistiskā kontekstā.
Kā Gass van Sants un Dardēni
Amizanti, ka salīdzinājumu "viņš filmē kā brāļi Dardēni" (divkārtēji Kannu kinofestivāla uzvarētāji — beļģu minimālisti) un Gass van Sants (amerikāņu neatkarīgā kino spilgts autorstila pārstāvis) ir izpelnījies mūsu Gatis Šmits. Šo salīdzinājumu var melns uz balta izlasīt starptautiski prestižā profesionālā izdevuma Variety recenzijā par filmu Vogelfrei, kas gan tapusi pēc filmas izrādīšanas Turīnas festivālā. Te rūpīgi izanalizēti četru jauno režisoru — Jāņa Kalēja, Gata Šmita, Jāņa Putniņa un Annas Vidulejas rokraksti, kuru kopīgās noveles tad arī veido Vogelfrei. Recenzija ir atzinīga, filmu uzslavējot tā dēvēto omnibusa filmu (kur vairākas noveles kā vagoniņi veido kopīgu filmu) samocītajā kontekstā. Faktu, ka četri tik atšķirīgie režisori ļauj izpausties savai patībai, daudz nerūpējoties par to, kā tas viss (stāsts par galveno varoni — dažādu vecumu un dažādu aktieru spēlēto Teodoru) turēsies kopā, mans ārzemju kolēģis novērtējis kā filmas veiksmi. Viņš slavē J.Kalēja dabas izjūtu, salīdzina Šmitu ar jau pieminētajiem klasiķiem, pabar Jāni Putniņu par konvencionālu stīvumu un uzslavē A.Viduleju par īpašo poētiku. Tikpat labus vārdus par Vogelferi rakstīja arī Karlovi Varu festivāla presē — filmas nosaukums vīdēja "nepalaid garām" listē, ko piedāvāja rietumu kritiķi. Viss bija labi — tikai bez balvām.
Emocijas, emocijas
Protams, svarīgi ir piedalīties, salīdzināties, nevis tikt pie zelta vai kādiem citiem globusiem, un tomēr fakts, ka sadaļā Rietumu austrumi pārliecinoši vinnēja krievu filma — jau Kannu festivāla balvu saņēmusī Sergeja Dvorcevoja Tjulpan, mudina uz pārdomām par filmām — līderiem un filmām — festivāla programmu izejvielu. Dies pasarg, būt par Eiropas festivālu konkursa programmu izejvielu ir ļoti labs rādītājs, tomēr ir kas būtisks, kas krievu filmu Tjulpan atšķir no Vogelfrei rafinētā profesionālisma demonstrējumiem vai arī vēl vienas festivālu favorītes Lailas Pakalniņas izsmalcinātajiem formas meklējumiem. Tas ir stāsts, pamatīgi, līdz niansēm un emocionālam līdzpārdzīvojumam izstāstīts, Tjulpan gadījumā nedaudz eksotisks (Kazahijas stepe) stāsts, kurā līdzpārdzīvojuma iespējas netiek uzskatītas par otrreizēju "kategoriju", ļaujot dominēt formai. Iespējams, filma par puisi un meiteni, vārdā Tulpe, kurai galīgi un nemaz netīk viņu precēt gribošais jauneklis ar lielajām ausīm, ir ekstrēms piemērs (turklāt ar Kannu atzinību ķešā), tomēr situācijas, raksturi un stāstniecības kultūra ir tā, kas filmu būtiski izceļ arī uz Baltijas filmu fona.
Ne jau baltieši vien veidoja programmas Rietumu austrumi masu — poļi, ungāri, čehi, slovāki u.c. vairāk vai mazāk veikli piedāvāja savus stāstus. Finālā trāpīgs vērojums no latviešu kinokritikas vecmeistares Valentīnas Freimanes, kura Karlovi Varos īpaši iedziļinājās čehu filmu programmā, rekomendēdama noskatīties Čehijā komerciāli veiksmīgo filmu Lāčuks — stāstu par trim draugiem četrdesmitgadniekiem, viņu mīlestībām, viņu neuzticību, viņu sievietēm, bērniem, problēmām un tortēm lāčuka formā. Ir vērts pamācīties, kā šādas filmas par "lieliem bērniem" un cilvēka jūtu dzīvi taisa čehi salīdzinājumā ar latviešiem — ar vieglumu, ironiju, eleganci, bez nopietnībā pārgriezta ģīmja un smaguma, tā uzskata V.Freimane. Noskatījos, bija vērts, salīdzinājuma vārdā. Secinājums: filmas, kas spētu cilvēcīgi, emocionāli uzrunāt ar skaidri izstāstītu stāstu Rietumu austrumu — Latvijas kino ainavā joprojām ir deficīts.