Kāpēc vajadzīgi rakstnieki
Visi, kas Igaunijā pēdējā laikā izteikušies par kultūras finansēšanu, arī es starp tiem, runājuši par kultūru kā pašsaprotamu parādību, lietojuši šo vārdu kā kodu, kas neprasa skaidrojumu. Tomēr šķiet, ka šim jēdzienam katrā laikā vajadzīga aizvien jauna interpretācija un izskaidrojums. Citādi mēs runājam par atšķirīgām lietām un velti turam naidu.
Mums nav jājautā, kāpēc nodokļu maksātājam vajadzētu uzturēt kultūru, būtiskais jautājums ir šāds: kāda iemesla dēļ pasaulē pastāv nacionālās valstis?
Kāpēc tas vajadzīgs?
Vai cilvēks pasaulē piedzimst tādēļ, lai ēstu desu, pelnītu naudu desas ēšanai un tā saucamajā brīvajā laikā izklaidētos? Ja atbilde ir "jā", tad ne valodai, ne kultūrai patiešām nav nekādas nozīmes. Taču tad nav arī nekādas vajadzības pēc nacionālās valsts. Tad ikviens var doties tur, kur vairāk desas un izklaižu. Krāmējam mantiņas un izbeidzam Igauniju.
Diemžēl tās vietas, kur varētu doties, būs CITU vietas, un vairākumā gadījumu turp iespējams doties tikai kā klaidonim — patērētājmigrantam — un tad pusvalodīgam dirnēt uz CITU sabiedrības zemākās laktiņas. Jo tur ir CITU kultūra.
Kāpēc visām t.s. kultūrtautām aizvien ir arī tā kultūras daļa, kam nav nekādas saistības ar izklaidi? Kāpēc pastāv tā literatūras daļa, kam ir mazāk lasītāju nekā bestselleriem, un kāpēc šī literatūras daļa tomēr tik ļoti vajadzīga nācijas izdzīvošanai?
Kāpēc visos laikos vajadzīga jauna dzeja, jauna proza, jauna māksla, kas izteiktu tieši attiecīgo laiku un tieši attiecīgā laika cilvēku? Un kāpēc visos laikos tautā rodas protests pret jauno un ilgas pēc vecajiem ierastajiem un atzītajiem tekstiem? Bija laiks, kad Marijas Underes dzejoļi tautai šķita tik rupji, ka Underei prasīja, kāpēc viņa neraksta kā Koidula. Bija laiks, kad vairāk novērtēja Ilmi Kollu nekā Arturu Alliksāru.
Varēja būt septiņdesmito gadu vidus, kad uzstājos kāda Igaunijas ciematiņa vidusskolā un matemātikas skolotājs, jauns vīrietis, bija tik nikns uz Juhana Vīdinga dzejoļiem, ka tieši un nekautrēdamies pateica — būtu viņam teikšana, viņš tādus dzejniekus vienkārši nosistu.
Arī man savulaik vaicājuši, vai tad būtu grūti rakstīt tik "skaisti un saprotami" kā Annai Hāvai.
Tagad, kad Alliksārs un Vīdings jau paši kļuvuši par "annām hāvām", pašreizējiem dzejniekiem jautā, kāpēc viņi neraksta kā savulaik Alliksārs vai Vīdings.
Tautas pēc savas būtības ir konservatīvas. Lai tauta kādu parādību atzītu, paiet daudz vairāk laika, nekā gribētos ticēt. Jauninājumi tautām šķiet tikpat kaitinoši un traucējoši kā maziem bērniem. Taču, ja kultūra neatjauninās, ja vairs nav rakstnieku, kas pasaulē notiekošās garīgās pārmaiņas ietērpj savā dzimtajā valodā, nācija izmirst, jo vairs nespēj runāt līdzi jaunajā laikā un jaunajā pasaulē, tāpēc ka neuztver tās domāšanas veidu un nepazīst kodu. Ja kultūra neatjaunojas, pazūd arī tauta.
Māksla nepieder tautai
Varbūt mūsu tautu zemapziņā ietekmējuši divi bēdīgi slaveni lozungi, no kuriem viens skanēja "Māksla pieder tautai" un otrs — "Valsti vadīt var katra ķēkša!". Abi lozungi bija vieni vienīgi meli. Māksla nepieder tautai, tā ir nācijas pastāvēšanas fundaments. Valsts vadītājs pagātnē var būt bijis jebkas, kaut vai ķēkša, taču, ja tagad viņš vada valsti, tad viņš ir valsts vadītājs.
Ja grāmatas tautai šķiet kuslas vai drūmas, vai "rupjas", ja tautai tās nepatīk, tad tautai nepatīk pašas gara spoguļattēls. Ja lamā rakstnieku, kas izsaka sava laika cilvēku būtību, tad tauta lamā pati sevi. Šāda izturēšanās ir paškropļojoša, tā ir postoša, pašiznīcinoša izturēšanās.
Cik vienkārši tagad būtu pateikt, ka varbūt igauņu tauta nogurusi pati no sevis, varbūt tai nemaz nevajag nacionālo kultūru, dzimteni vai valodu.
Tomēr šī tauta bijusi ļoti sīksta, joprojām saglabājusi savu valodu un savu kultūru un ir viena no mazākajām tautām pasaulē, kam ir sava valsts. Mēs visi to zinām. Taču acīmredzot atkal pienācis brīdis, kad jājautā, ko mēs gribam. Kāpēc mēs dzīvojam?
Kāpēc mēs dzīvojam?
Manuprāt, mēs dzīvojam tādēļ, lai kļūtu par cilvēkiem. Kļūtu saprotošāki un gudrāki. Cilvēks uz zemes nedzīvo tādēļ, lai iekārotu jaunas mašīnas, izklaidētos un murminātu nevalodā. Lai to darītu, nav jānes cilvēka vārds.
Pašreizējās diskusijas par un ap kultūru parādījušas, ka igauņi ir tauta, kas paši sevi noniecina. Jo kā citādi nosaukt savas kultūras noniecināšanu, ja ne par pašnoniecināšanos.
Atbildot tiem, kas jautā, kāpēc vajadzīgi rakstnieki un kultūra: kāda parādība var būt gadiem ilgi visiem pazīstama, var pasaulē pastāvēt jau sen, taču, kamēr dzimtās valodas rakstnieki to nav ietērpuši vārdos, nav formulējuši, attiecīgajā kultūrtelpā, tā nepastāv. Kultūra nav izklaide, kultūra ir (tautas) pastāvīga, nepārtraukta pašdefinēšanās un pašapliecināšanās.
Tomēr šeit un šodien atkal gribētos jautāt: kam mums kultūra? Visa šī māksla un literatūra? Visi šie romāni un dzejoļi? Patiesībā to pašu vajadzētu sev pajautāt, arī katru reizi ieskatoties spogulī. Kam mums šie mati, kuru apgriešanai jāpelna nauda? Kam mums šie zobi, kuru vienas plombas cena ir lielāka nekā tibetiešu bērna vesela gada skolas nauda? Kam mums šis ķermenis, kas mums jābaro un jāapsedz?
Atbilde ir vienkārša, gandrīz naiva: tādēļ, lai dzīvotu...
Vienīgā aizsardzība
Tumšajiem spēkiem kultūra ir bīstama, jo kultūra ir mūsu vienīgā aizsardzība no tiem. Tāpat kā katrai tautai ir sava kultūra, katrai tautai ir arī savi tumšie spēki. Kādi nu kurai. Ja kultūra tos vairs nelīdzsvaro, tauta pārstāj eksistēt, tā izmirst... Kultūra nav rotaļlieta, kas noglabāta mazā atvilktnītē un ir zināmas cilvēku grupas spēles laukums, nē, uz kultūras balstās visas mūsu dzīves izvēles, pat ja mēs to nezinām.
Ja mēs vairs nesaprotam mākslas un literatūras valodu, tad mēs nesaprotam arī cilvēkus, ne sevi, ne citus, un atkal esam kļuvuši par barbariem.
Visos laikos ir jautājumi, kas zemapziņā tirda visus attiecīgajā laikā dzīvojošos cilvēkus, taču citu vietā un citiem tos formulē tikai viens cilvēks, rakstnieks.
Izklaide balstīta uz aprēķina, brīnuma trūkuma, balstīta uz cilvēka kā iepriekšuzminama, manipulējama mehānisma. Toties kultūra balstīta uz cilvēka neuzminamības, pārsteiguma, negaidītības. Kultūra balstās uz brīnuma. Brīnuma nemitīgās iespējamības.
Lai ko mēs arī runātu, to, kas būs, mēs nezinām. Atkal gandrīz kā priekškristus laikā dzīvojam vienā savu laiku nodzīvojušā pasaulē, kur viss alkst pēc atjaunošanas un atjaunotāja. Arī kultūra. Arī cilvēks.
Ko es vēl varētu piebilst? Varbūt tikai to, ka līdztekus cilvēka izklaidēšanai vajadzētu nodarboties arī ar cilvēka kopā likšanu.u
No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga
* Vīvi Luika — ievērojama igauņu rakstniece, latviski tulkoti viņas romāni Septītais miera pavasaris un Vēstures skaistums (abi latviski izdoti 1995.gadā). Pirmā dzejoļu grāmata iznāca 1965.gadā. Raksta dzeju, prozu, esejas, publicistiku, grāmatas bērniem. Viņas darbi tulkoti un izdoti ārzemēs.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.