Klāvs kabatā
Dzejniekam Klāvam Elsbergam (1959—1987) šogad būtu palicis piecdesmit. Jaunā grāmata Dzeja ir līdz šim plašākais viņa dzejas apkopojums.
Nekanonizētais Klāvs
Lai arī Klāvam Elsbergam izdoti Raksti trīs sējumos (1997—1999), to pirmajā sējumā nebija apkopoti visi viņa dzejoļi — tajā ievietoti trīs krājumi, turklāt pēcnāves krājuma Velci, tēti dzejoļi bija pieejami atšķirīgā sakārtojumā un citādā atlasē ar nosaukumu pie sienas un Maigajā zemē. Toreiz Jānis Elsbergs rakstīja: "Pastāv gluži cilvēciska nevēlēšanās Klāvu kanonizēt, derdzīgā uzziņu literatūras stilā pavilkt svītru zem viņa dzīves un darba." Kanonizēšana un svītras pavilkšana, šķiet, nav notikusi joprojām — laikam jau šīm lietām ir pārāk mazs sakars ar lielisku dzeju.
Recenzijā par Rakstu 1.sējumu Guntis Berelis norāda, ka desmit gadus pēc Klāva nāves nav tapusi neviena izvērstāka apcere. Pagājuši vēl desmit, un nekas daudz nav mainījies — līdzās Bereļa Latviešu literatūras vēstures (1999) apakšnodaļai, Dzidras Vārdaunes nivelējošajai kompilācijai par latviešu 50.—80.gadu dzeju Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu literatūras vēstures 3.sējumā (2001) un Ausmas Grīnvaldes grāmatas Laiks un dzeja (2000) nodaļai par eksistenciālisma iezīmēm Klāva dzejā nekas cits prātā nenāk. Vai Klāvs visiem šķistu tik -tuvs un pazīstams, ka liktos dīvaini pētīt viņa dzeju? Vai arī viņš visiem saistās vairs tikai ar dziesmu tekstiem Pērkona Baletomānijai un Zodiaka Mirušajam gadsimtam?
Ausainā bēdas
Jaunā grāmata apvieno gan Klāva paša sakārtotos krājumus Pagaidīsim ausaino (1981) un Bēdas uz nebēdu (1986), gan arī Irēnas Auziņas sakārtoto Velci, tēti (1989) un dzejoļus, kas palikuši ārpus šīm grāmatām.
Pāršķirstot labi zināmos Klāva krājumus, jāpabrīnās par to vieglumu un atbrīvotību, ar kādu rakstīti viņa dzejoļi. No intervijām un laikabiedru atmiņām var rasties iespaids, ka Klāvs bijis tāds kā paaudzes oficiālā seja, teicamnieks, ģimenes un pienākuma cilvēks un arī dzejoļus rakstījis, lai sabāztu tajos pēc iespējas vairāk dumpīgu zemtekstu. Paldies Dievam, nekā tamlīdzīga! Galvenās Klāva dzejas vērtības joprojām ir svaigie, pārsteidzošie tēli, pēkšņās svārstības starp ironiju un lirismu, kā arī vienkāršā un cilvēciskā balss, ar kādu šie dzejoļi uzrunā lasītāju.
Klāva paaudze, šķiet, izjuta sevi kā "dēlus" — iepretī "tēvu" paaudzei, kura dzīvē un dzejā jau bija izcīnījusi sešdesmito gadu cīņas, zaudējusi daļu ideālu un palaikam virtuozi prata sadzīvot ar padomju ideoloģijas prasībām. "Dēli" nāca un ar rezignētu skepsi skatījās uz "tēvu" ideoloģisko ekvilibristiku, savā dzejā laiku pa laikam to apņirdza, tomēr juta aiz sevis "tēvu" sargājošo plecu. Iespējams, šādu apstākļu rezultātā Klāva otrajā krājumā tik sāpīgi izskan nepieciešamība: "atvadies puisīti vecais/no gaišiem un ausainiem laikiem" (143.lpp.) — Klāvs šo vajadzību uzsver (atšķirībā no cita ievērojama 80.gadu debitanta Māra Melgalva, kurš, šķiet, no ausainajiem laikiem neatvadījās nekad), dzejolī Es neesmu vientuļš (133.lpp.) rakstīdams: "tvīkst vientuļi vientulībā/un jocīgie jocīgi klaigā//un es viņu vietā skatos/bērniem un nāvei vaigā".
G.Berelis minētajā recenzijā raksturo Klāva dzejas savdabību: tā tiek radīta laikā, kad sabrūk iepriekšējās desmitgadēs dominējusī sistēma, kuras centrā ir dažu "vadošu" dzejnieku panteons, pēc kura darbiem iespējams spriest par visu tā laika dzeju kopumā. Vietā nāk intuitīvi vērtējama poēzija ar noslieci uz marginalitāti. Lasot šo grāmatu, jāpiekrīt Berelim — visai daudzi Klāva dzejoļi lasīšanas gaitā it kā pabēg sāņus, neturpina braši iesākto, bet aprauj to, pārvērš par kaut ko citu vai apšauba.
Padarītais un nebijušais
Ārpus krājumiem atstātie dzejoļi, kurus šajā izdevumā pirmo reizi lasām vienkopus, protams, nav tie izcilākie Klāva teksti, taču tos lasīt ir interesanti — redzam, kā no centīgā jaunekļa, kura agrīnie darbi publicēti jauno dzejnieku kopkrājumā Acis (1981), ātri vien izveidojas dzejnieks, kurš tik labi kā neviens cits viņa paaudzē spējis dzimtās Rokpeļņa — Skujenieka skolas ietekmes pārvērst savā paša tembrā. Turklāt šajā nodaļā ir arī brīnišķīgi, atbruņojoši teksti, piemēram, dzejolis Kā dāvināt idejas (377.lpp.), kura liriskais varonis sniedz mums ideju un pavēl: "apmīļo to kā mazu, sārtu zīdainīti" — ar visām no tā izrietošajām sekām. Interesants formāls eksperiments ir Žaka Prevēra iedvesmotais, dažbrīd uz konkrētās dzejas robežas balansējošais Vārds kokiem (386.lpp.), un vēl citi piesaista ar mīļumu un sirsnību.
Ir atsevišķi Klāva dzejoļi, kas palikuši ārpusē arī šā izdevuma vākiem (piemēram, jokainais teksts lirodramatisks fragments, kas publicēts 1989.gada almanahā Dzejas diena), taču līdz Klāva Kopotu rakstu izdevumam droši vien būs jāgaida vēl ne viena jubileja vien.
Klāvs gāja bojā, kad viņam bija knapi divdesmit astoņi gadi. Viņa nāve liekas kā personiska traģēdija — gribas bēdāties par tiem dzejoļiem, kurus viņš vairs nekad neuzrakstīs. Bet jūs, cienījamie lasītāji, uzvelciet kreklu ar palielām kabatām un glabājiet šo grāmatu krūšu kabatā — iespējams, jutīsiet, kā netālu no jūsu sirds pukst vēl viena — dzīva, silta un mīļa.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.