Tas ir no vecākajiem dokumentiem Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā. Muzejs to iegādājies 1964. gadā, bet restaurējis - 1994. gadā.
Ar šo dokumentu Volters fon Pletenbergs (1450-1535), Livonijas ordeņa mestrs no 1494. līdz 1535. gadam, piešķir kuršu ķoniņam Dragūnam īpašumā zemi un nosaka viņa pienākumus pret ordeni.
"Mēs, brālis Volters fon Pletenbergs, Vācu ordeņa mestrs Livonijā, darām zināmu un apliecinām ar šo mūsu atklāto grāmatu, ka ar mūsu līdzpavēlnieku padomu, gribu un piekrišanu esam piešķīruši un izlēņojuši un ar šīs grāmatas spēku un varu piešķiram un izlēņojam Dragūnam un visiem viņa likumīgiem mantiniekiem divus arklus zemes Kuldīgas novadā un tiesā šādās tālāk aprakstītās robežās: vispirms sākt pie kādas svētbirzs, ko sauc par Elkavalku, no birzs iet taisni līdz kādam kalnam, ko sauc par Balto kalnu, no šī kalna līdz strautam, ko sauc par Sūre valku, gar strautu līdz upei, ko sauc par Edes upi, gar upi līdz Ventai, - to lietot ar visiem piederumiem un tā, kā viņa senči no agrākiem laikiem līdz šim netraucēti to ir valdījuši un lietojuši, bet ar nosacījumu, ka viņam un viņa mantiniekiem pienākas sekot Kuldīgas komturam ar vienu zirgu kara gaitās, tāpat vajadzības gadījumā labprātīgi ierasties ar vienu zirgu kara gaitās. Šī [raksta] patiesību apliecinot, esam likuši piekārt šai grāmatai mūsu zīmogu. Tā dota mūsu ordeņa pilī Cēsīs apustuļa Toma vakarā, kad rakstīja 1503. gadu pēc Kristus dzimšanas."
Lēņu grāmata rakstīta uz pergamenta (27,5x13 cm), un dokuments apstiprināts ar Livonijas ordeņa mestra Voltera fon Pletenberga lielā zīmoga nospiedumu vaskā ietvarā (Ø 6,4 cm). Zīmogā attēlots Vecās Derības sižets - Svētās ģimenes bēgšana uz Ēģipti; apakšējā malā Vācu ordeņa un Pletenberga dzimtas ģerboņi.
Kuršu ķoniņi bija septiņu Kurzemes ciemu - Ķoniņu, Pliķu, Kalēju, Ziemeļu, Viesalgu, Sausgaļu un Dragūnu - iedzīvotāji, kuri, saņemot no ordeņa lēņu grāmatas, kļuvuši par brīviem cilvēkiem. Tiesību ziņā ķoniņi neatšķīrās no muižniekiem, viņi nemaksāja regulāras nodevas un nepildīja klaušas un bija pilnīgi noteicēji par izlēņoto zemi, ko apstrādāja paši vai ar algota darbaspēka palīdzību. Tāpat kā muižniekiem, kuršu ķoniņiem bija zvejas, medību un dzirnavu tiesības, arī savi ģerboņi. Viens no galvenajiem ķoniņu pienākumiem bija piedalīšanās kara gaitās lēņa kunga labā kā vieglajiem jātniekiem jeb dragūniem, kā novērojams Dragūnu dzimtas vārdā. Sausgaļiem un Dragūniem bija jāpilda arī vēstnešu pienākumi. Kurzemes hercogistes laikā ķoniņi vairs netika uzskatīti par līdzvērtīgiem muižniekiem, tādēļ tiem sāka uzspiest dažādus pienākumus. Ziemeļu kara laikā (pēc 1711. gada lielā mēra) kuršu ķoniņus ierakstīja Kuldīgas kroņa muižas inventārā. Viņiem sāka prasīt klaušas kā dzimtļaudīm, lai arī mazākos apmēros kā citiem latviešu zemniekiem. Pēc hercogistes iekļaušanas cariskās Krievijas sastāvā 1795. gadā, kuršu ķoniņi, lai atgūtu zaudētās tiesības un privilēģijas, uzsāka 74 gadus ilgu tiesas prāvu, līdz 1854. gadā senāts atzina, ka kuršu ķoniņu zeme nav zemnieku zeme, tāpēc muiža tai nevar uzlikt klaušas. Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas kuršu ķoniņi turpināja dzīvot savos ciematos, kamēr 1929. gadā Saeima pieņēma likumu par brīvciemu sadalīšanu viensētās, kas būtībā likvidēja kuršu ķoniņu vēl saglabājušās vēsturiskās īpatnības.