Nav iespējams nemīlēt
Frānsisam Bēkonam nekad nav patikusi abstraktā māksla. "Abstraktā glezna ir tikai estētisks fenomens. Tam ir tikai viena dimensija. Šī glezna ir ieinteresēta tikai pašas formas un krāsu skaistumā," viņš sacīja. "Jūs vienmēr gribat radīt kaut ko jaunu. Nevis ilustratīvo reālismu, bet reālismu, kas veidojas īstā radīšanas procesā, kad jums izdodas "ieslēgt" realitāti kaut kādā patvaļības telpā," šo F.Bēkona teicienu var attiecināt arī uz Toma Veitsa pieeju mākslai. Viņa mūzikai nav tikai estētiska vērtība — pirmām kārtām viņš darbojas emocionālajā līmenī.
Veitss vienlaikus ir gan vienkāršs, gan elitārs, taču patoss šim māksliniekam ir svešs. Viņu var uzskatīt par amerikāņu estrādes klasiķi — tieši estrādes, nevis rokmūzikas. Veitss strādā "senos" žanros (tie ir vecāki par roku!), apvienojot vodeviļas mākslu un kabarē, dzeju un parodiju, gospeļus un rhythm & blues, soulu un muzikālā teātra elementus. Tā ir izcila estrādes autormūzika, bet Veitsa izpildīšanas manierē nav jaušama ne banalitāte, ne vulgārums, ne liekulība. Viņš piedāvā fantastisku sirsnības un melanholijas kombināciju, kas Toma Veitsa gadījumā maina visu mūsdienu muzikālās kultūras ainu. Viņš ir mākslinieks, kuru klausītāji mīlēs līdz pēdējam elpas vilcienam.
Nav vērts jautāt — kāpēc jūs mīlat Tomu Veitsu? Pat ja jautāsiet, jums visdrīzāk atbildēs, ka Tomu nav iespējams nemīlēt. Viņu mīl ne tikai par dziesmām, par balsi, par viņa mākslas vēstījumu vai skatuves meistarību — viņš saista ar unikālo raksturu un talantu, humora izjūtu (nevis ironiju), vaļsirdību un cilvēciskumu. Katrs Toma Veitsa žests ir absolūti teatrāls, bet katrs viņa skatiens ir "kinogēnisks" — ne velti viņš sadarbojies ar labākajiem režisoriem: Robertu Vilsonu, Frānsisu Fordu Kopolu, Teriju Giliamu un Džimu Džarmušu.
Kliedzieni, mambas un rumbas
Veitss ir mūziķis, kurš ne tikai jādzird, bet arī jāredz koncertā. Glitter & Doom (Spīguļi un liktenis) ir viņa pirmā turneja pēdējos divos gados. Tā nav piesaistīta nekādu jaunu albumu izdošanai (viņa pēdējais albums Orphans: Brawlers, Bawlers & Bastards, kas bija agrāk neizdoto dziesmu izlase uz trīs diskiem iznāca 2006.gadā). Toms Veitss nav pakļauts šovbiznesa kanoniem — viņš dzīvo un radoši izpaužas tā, kā pašam tīk. Šajos koncertos mūziķis atskaņo dziesmas no divdesmit saviem albumiem. "Programmā būs kliedzieni, mambas un rumbas," izsludinot turneju, paziņoja T.Veitss. Viņš arī parūpējies par to, lai katrā pilsētā kliedzieni būtu neatkārtojami — katrā koncertā tiek ieviestas izmaiņas programmā. Turnejas grafiku mākslinieks plāno īpaši rūpīgi, pat konceptuāli: ASV šovasar viņš sniedza 13 koncertu, kas notika dienvidu pilsētās. Visā Eiropā T.Veitss sniedz tikai 15 šovu — koncerti jau izskanēja Sansebastjanā, Barselonā, Milānā un Prāgā, bet tuvākajās dienās notiks Parīzē (25.jūlijs), Edinburgā (27. un 28.jūlijs) un Dublinā (30. un 31.jūlijs, 1.augusts).
Tomam Veitsam parādoties uz skatuves, pirmais, kas piesaista uzmanību, ir viņa rokas. Garas rokas ar lielām plaukstām — šķiet, ka piedurknēs viņam ir paslēptas atsperes, kas ļauj stiept rokas tik tālu, cik vien viņš grib. Tikai ar rokām viņš burtiski paceļ visu zāli un aptausta publiku. Toms Veitss ļoti ciena leģendāro Francijas mīmu Marselu Marso, kuram pat ir līdzīgs. Dziesma Lucinda, kas atklāj koncertu, ir kā spiritisks seanss. Dziedātājs stāv uz platformas skatuves centrā un efektīgi sit takti ar kāju, mākslinieciski izraisot putekļu vai pūdera virpuli. Viņa paņēmieni ir vienkārši, bet iedarbīgi. Veitss spēj iekarot auditoriju ar vienu skatienu. Izrādot pateicību, viņš paceļ savu katliņu, kuru, skanot dziesmas Eyeball Kid, nomaina pret cepuri, kas rotāta ar spoguļa gabaliņiem — šī cepure ir kā diskobumba, kas izplata maģiskus atspīdumus visā zālē.
Konfeti lietus
Viņš viegli pārvietojas no krogu šansona uz skaņdarbiem, kas veidoti spoken word žanrā. Veitss stāsta skatītājiem, ka pie Milānas atrodas milzīga noliktava, uz kuru no visas pasaules tiek transportēta aviopasažieru pazaudētā bagāža un visi šie "mēsli" tur tiek realizēti par ļoti smieklīgām cenām: "Es sev piemeklēju saulesbrilles. Jūs īsti nesaprotat, ko vēl jums tur cenšas "iesmērēt", bet jums šīs lietas šķiet nu ļoti pievilcīgas. Tādēļ arī izdomāju, ka man jābrauc uz Milānu. Nopirku aviobiļeti — un viņi pazaudēja manu bagāžu!"
Mūziķis rēc un brēc, lēkā uz vienas kājas, spēlē ģitāru un klavieres. Pēc vecās austrāliešu dziesmas Waltzing Matilda brīnišķīgās interpretācijas viņš nodzied Rain Dogs. Balādi Innocent When You Dream dzied visa zāle. Savukārt dziesmas Anywhere I Lay My Head koncertversija var kļūt par meistarības paraugstundu aktrisei Skārletai Johansonei, kura šo skaņdarbu izvēlējusies par sava debijas albuma tituldziesmu (Skārletas albums ar Toma Veitsa dziesmu kaverversijām izdots pavasarī).
Lai attaisnotu turnejas nosaukumu — Spīguļi un liktenis, dziesmas Make It Rain laikā Tomam Veitsam gāžas virsū zeltītu konfeti lietus. Parasti popzvaigžņu koncertos spīguļus "izšauj" ne tikai uz skatuvi, bet arī uz visu zāli. Tomam Veitsam viss ir savādāk: visi spīguļi — tikai viņam. Viņa Eiropas turneja turpinās līdz 1.augustam, bet Frānsisa Bēkona (1909—1992) izstādi Milānā var apskatīt līdz 24.augustam. Par godu mākslinieka 100 gadu jubilejai viņa retrospektīvā izstāde notiks arī Londonas galerijā Tate Britain (11.septembris—4.janvāris), bet nākamgad — Madrides Prado muzejā un Ņujorkas Metropolitēna muzejā.