Rīgas Operas festivālā šogad viesojās divas Lielā teātra izrādes — jaunākais Maskavas Jevgeņija Oņegina iestudējums un nesen tapusi jauna krievu oriģinālopera Rozentāla bērni. Festivālā viesojās arī Leonīda Desjatņikova darba libreta autors slavenais rakstnieks Vladimirs Sorokins. Viens no patlaban atzītākajiem krievu autoriem gan Krievijā, gan pasaulē Latvijā plašāk pazīstams, pateicoties divām Jaunā Rīgas teātra izrādēm — Alvis Hermanis iestudējis V.Sorokina romānu Ledus, bet vēl pirms tam Ģirts Ēcis — lugu Dostoevsky-Trip. Tiem, kas interesējas par kultūras dzīvi Krievijā, garām droši vien nav paslīdējuši arī vairāki ar Sorokina vārdu saistīti publiski skandāli, tiesas prāvu par pornogrāfiju viņa darbos ieskaitot.
Arī Rozentāla bērni šai ziņā nebija izņēmums — vēl pirms pirmizrādes pret libretu, kas nebija lasīts, protestēja politiķi Valsts Domē, tā sižets tika apspriests īpaši izveidotā komisijā. Opera, kurā XX gadsimta politisko pārmaiņu mutuļos darbojas padomju zinātnieku klonēti iepriekšējo gadsimtu ģeniālie komponisti, V.Sorokina karjerā gan būšot pēdējā — vairāk libretu viņš neplānojot sacerēt, rakstnieks klāstīja preses konferencē.
Īsā intervijā Kultūras Dienai V.Sorokins stāsta par jauno operu, Krieviju un savu mākslas izjūtu.
Kam radās ideja par operas Rozentāla bērni sižetisko risinājumu — jums vai komponistam Leonīdam Desjatņikovam?
Ideja radās man, pateicoties Leonīdam Desjatņikovam. Lielais teātris jau trīsdesmit gadu nebija iestudējis tikko komponētas, mūsdienīgas operas. Agrāk tur strādāja padomju cilvēki, un viņi arī nejuta iekšēju nepieciešamību kaut ko mainīt, bija pieņemami, ka Lielais teātris ir muzejs — Gulbju ezers, Pīķa dāma, Ivans Susaņins vēl no 1948.gada. Kad mainījās komanda, atnāca jauni cilvēki, kas gribēja darīt pa savam, gribēja pārmaiņas. Un radās ideja — vajag kādam pasūtīt jaunu operu. Sarunas notika arī, piemēram, ar Filipu Glāsu. Desjatņikovs, manuprāt, šodien ir labākais krievu komponists. Pēdējais romantiķis. Lielā teātra komanda vērsās arī pie viņa. Bet… operai jau vajadzīga arī ideja. Desjatņikovs atnāk pie manis un stāsta — viņam piedāvā rakstīt operu, taču viņam nav ideju. Ja man būtu pieņemama ideja, viņš priecātos. Sāku domāt un izdomāju stāstu par pieciem kloniem. Desjatņikovam derēja. Kopā izdomājām sižeta kopsavilkumu, viņš — kādu balsu sastāvu vēlas, kādas partijas jāiekļauj. Komanda Lielajā teātrī apstiprināja. Un sākās darbs.
Jūs rakstāt daudz antiutopiju par padomju vēsturi. Kāpēc jums ir svarīgi par to rakstīt tieši šādā veidā?
Daudzējādā ziņā uzstādījumu noteica pats XX gadsimts. Arī Rozentāla bērni, tāpat kā, piemēram, mans romāns Ledus — tā ir XX gadsimta vēsture. Rozentāla pamatideja — klonēšanas izmantošana jaunas cilvēka sugas ieviešanai, padomju cilvēka radīšanai, lai ieviestu jaunu cilvēka sugu — tā ir totalitāras valsts ideja. Tādēļ pēc manas leģendas Rozentāls bēg no vāciešiem uz Padomju Savienību, jo Padomju Savienības eksistences būtība jau ir jauna cilvēka izveide. Staļinam bija lozungs — mēs izaudzinājām komunistiskās nākotnes cilvēku. Neizslēdzu — ja klonēšana tiešām tiktu atklāta 1938.gadā, tā tiktu pārvēsta par ražošanas nozari. Droši vien.
Pēc operas pirmizrādes es runāju ar vairākiem cilvēkiem, kas man jautāja, vai tiešām eksistēja tāds izgudrotājs — ģenētiķis, kurš 1937.gadā atklāja klonēšanu. Tāpēc… Es vienkārši centos, lai tas būtu pārliecinoši. Šoreiz tomēr jāņem vērā arī, ka Rozentāla bērni nav romāns, tā ir opera. Es libretu rakstīju nevis sev, bet Desjatņikovam — lai viņam būtu materiāls, ar ko ērti strādāt. Neapšaubāmi, tas nav science fiction. Šī nav fantastiskā opera, klonu izmantojumu drīzāk nosaka iespēja komponistam strādāt ar dažādiem personāžiem un līdz ar to arī muzikālajiem stiliem, ko "pārstāv" oriģināli — komponisti. Viss tika pakārtots šim iemeslam.
Un romānos — Ledus triloģijā, Zilajā speķī?
Zilais speķis, starp citu, tikko ir pārtulkots igauņu valodā. Latviski nav... Romānos tas tomēr ir mazliet citādāk. Bet, ja vispār runājam par tuvību, tad… Rozentāla bērni, protams, ir ļoti tuvi Zilajam speķim. Daudzējādā ziņā ideja operai radās tieši romāna ietekmē. Zilā speķī es izdarīju gandrīz tieši to pašu. Un es guvu tik lielu baudu, radot klonu tekstus — Tolstoja, Dostojevska, Čehova... Tāpat kā, zinu, Desjatņikovs, stilizējot muzikālos fragmentus pēc oriģinālu mūzikas parauga.
Mēs ar Desjatņikovu vispār daudzējādā ziņā esam līdzīgi. Citādi jau mēs nebūtu nonākuši līdz kopīgam darbam. Piemēram, mums ir vienāda attieksme pret kultūru — abi uzskatām, ka kultūra nav templis un nav arī muzejs. Mākslas darbi ir dzīvi, un ar tiem var dažādi strādāt — tos var atjaunināt, piespiest runāt jaunā, pārsteidzošā intonācijā... Un vecas lietas atkal būs baudāmas.
Jūs iesākāt runāt par stilu. Kā jūsu darbos savienojas humors, ironija un izaicinājums?
Tā, protams, ir ļoti plaša tēma. Humors un ironija, manuprāt, ir ļoti svarīgas mākslas darba sastāvdaļas. Protams, tāpat arī pašironija. Es domāju, ka rakstnieks bez pašironijas — tas ir ļoti smags gadījums. Ir jāprot pašam par sevi pasmieties. Taisnība arī, ka mani darbi izraisa skandālus. Jūs droši vien zināt, kas, piemēram, notika pirms Rozentāla bērnu pirmizrādes. Bet pēc dabas es neesmu skandālists. Skandālistam vai provokatoram ir ekshibicionista raksturs. Es esmu vairāk lūriķis — man patīk noskatīties, nevis atkailināties. Sabiedrība manus darbus uztver ļoti sakāpināti viena iemesla dēļ. Es asi izjūtu melīgu tabū zonas kultūras laukā. Kultūrā un arī sabiedrībā eksistē tādas šaubīgas, staignas vietas. Mani tās ļoti pievelk, un var teikt, ka es strādāju ar sabiedrības un kultūras meliem. Principā šis darbs atgādina Austrumu medicīnu — adatu duršanu. Es arī, līdzīgi kā dziednieks, duru adatas, tikai uz kultūras ķermeņa. Sabiedrība uztraucas, viņiem sāp, bet galu galā pēc tam viņiem kļūst labāk.
Turklāt ne tikai sabiedrībai kopumā, bet arī atsevišķiem indivīdiem. Man, piemēram, ir kāds paziņa, kas strādā konsultantu kompānijā. Viņš saka — es atnāku mājās ļoti noguris, visu dienu esmu stresā, stāstu cilvēkiem, ko viņiem labāk biznesā darīt... Kad atnāku mājās, atveru Četru sirdi, lasu, un man kļūst vieglāk dzīvot. Tā ka ir arī labums no maniem darbiem.
Jūs esat slavens autors. Vai jūtat, ka esat arī saprasts?
Man ir savi lasītāji, un viņu skaits aug. Īpaši mani iepriecina tas, ka lielākā daļa manu lasītāju ir jaunieši. Bet jautājums, vai rakstnieks tiek saprasts... tas ir ļoti sarežģīts jautājums, varbūt viens no vissarežģītākajiem. Ko tas nozīmē — tikt saprastam? Daudzi rakstnieki uzskata, ka viņus dzīves laikā neviens nesaprot. Pat tad, ja viņi regulāri tiek drukāti. Man savukārt šķiet, ka man pietiek gudru lasītāju. Ir, protams, virspusē tādi cilvēki, kas darbos redz tikai skandālu vai tikai satīru. Tas ir neizbēgami. Bet mani iepriecina gudri lasītāji, kas redz dažādus slāņus. Un domāju — tie, kuri man nepieciešami, tie sapratīs. Turklāt — manas grāmatas jau ir tulkotas divdesmit valodās. Tas apliecina, ka es rakstu nevis par kaut ko, kas ir tikai krieviem tuvs, bet plašāk vajadzīgs.
Par ko, jūsuprāt, liecina milzīgais skandāls, kas tika sacelts ap jūsu operas Rozentāla bērni libretu Krievijā un kurā tik lielā mērā iesaistījās politiķi, arī jūsu tiesas prāvas?
Jūs taču zināt, kādā valstī mēs dzīvojam. Mēs joprojām dzīvojam totalitārā valstī, kas būvēta pēc piramīdas principiem — augšā ir vara, bet apakšā tās padotie. Tas man krievu kultūrā liekas ļoti svarīgs, sens krievu vārds — padotie. Tie ir tie, kas skatās uz augšu un kaut ko pastāvīgi gaida no varas — vai nu žēlastības dāvanas, vai sodu. Pašlaik visu kontrolē vara — televīzija man jau atgādina Brežņeva laikus, politiskā darbība ir pilnīgi nebrīva, vara praktiski ir iznīcinājusi opozīciju, iedzinusi underground.
Šādā situācijā brīva ir tikai kultūra. Es pat teiktu — nevis kultūra kā tāda, bet kultūras cilvēki, tātad tikai komponists, rakstnieks, mākslinieks, režisors... Katra mūsu brīva kustība ir mēģinājums saprast, kādā sabiedrībā mēs dzīvojam. Un tādēļ mūsu darbs izraisa agresīvu reakciju. Bet ikreiz, kad kaut kas tāds notiek, es atceros, piemēram, to rakstnieku likteņus, kurus iznīcināja Staļina laikā. Vai tos, kuri bija dzīvi — kā Bulgakovs, kurš nevarēja publicēt Meistaru un Margaritu. Un es sev saku — priecājies, ka tu pagaidām vari rakstīt, ko gribi, un ka pagaidām izdevējs drīkst izdot, ko grib. Paldies Dievam! Bet situācija nav iepriecinoša. Kas notiks ar krievu kultūru, to neviens nezina. Krievija joprojām ir neprognozējama valsts. Neapšaubāmi notiek arī izmaiņas, bet ne varas piramīdā. Tikai cilvēciskā līmenī. Ļoti svarīgi, man liekas, ka kopš 1991.gada Krievija ir ekonomiski brīva valsts. Cilvēki sāka normāli eksistēt brīvās ekonomikas apstākļos, dzīvot pēc Rietumu modeļiem, kaut arī tikai sadzīves līmenī. Tie, protams, ir biznesa cilvēki, jo 90.gadi Krievijā praktiski radīja middle class. Tas, ka mums tāda ir, ir ļoti svarīgi. Jo tie ir pavisam normāli cilvēki. Jaunieši, kas šodien nodarbojas ar biznesu vai arī mācās, brauc uz Rietumiem un redz, kā dzīvo cilvēki, — tikai uz viņiem var cerēt. Jo vara šajā gadījumā... Putina laiki jeb pēdējie astoņi gadi — tas viss ir padomju domāšanas atavisms. Vispirms ideja, ka Krievija ir ienaidnieku aplenkta. Bet, ja ir ārējie ienaidnieki, tātad noteikti ir arī iekšējie ienaidnieki. Tas ir tieši kā padomju laikā. Mums atliek tikai cerēt, ka kaut kad "augšā" būs daudz maz normāli cilvēki. Bet — just you hope.
Vai kā rakstnieks jūtaties piederīgs kādai tradīcijai?
Literārai tradīcijai? Es mīlu XIX gadsimtu, īpaši gadsimta otro pusi. Mans mīļākais rakstnieks ir Tolstojs. Ļoti mīlu Gogoli. Principā jau vispār XIX gadsimts mums krieviem ir ļoti svarīgs. Tas ir mūsu literatūras pamats. Galu galā — XIX gadsimta literatūra taču ir krievu brends. Ieejam jebkurā grāmatnīcā Rietumos un redzam — tur var nopirkt Dostojevski, Čehovu, Tolstoju, Turgeņevu... Tas ir tāpat kā ieejot dzērienu veikalā, jebkur pasaulē var atrast Stoļičnaju — tas ir brends. Protams, šī literatūra mani ietekmē. Droši vien par labu šai interesei nāk arī fakts, ka man ļoti patīk strādāt ar dažādiem stiliem, pētīt, izgaršot.
Pirms intervijas domāju, kā raksturot jūsu darbus. Nonācu pie formulas, ka tie varbūt ir Sada, Rablē, socarta sajaukums un stilizācija.
Protams. Es tikko runāju par krievu tradīciju, bet Rablē un Sads, protams... Viņi abi man nozīmē Lielo klasiku. Ļoti augstu abus vērtēju. Par socartu... Manā daiļradē bija periods, kurā es strādāju tikai ar socartu. Tagad mani tas vairs neinteresē. Es sāku 80.gadu sākumā, bet praktiski jau ap 1985.gadu pārstāju būt socmākslinieks. Pievērsos dziļāk krievu literatūras tradīcijai — uzrakstīju romānu Romāns. Uzskatu, ka šim darbam jau ir saistība vairāk ar XIX gadsimtu. Socarts man bija tikai periods, kaut — ļoti rosinošs, auglīgs. Es, varētu teikt, ar socartu "pastrādāju".
Kāpēc socarts jūs pārstāja interesēt?
Interese sākās, kad es nokļuvu tādu mākslinieku vidē, kas nodarbojās ar pētījumiem, ar "padomju" kā stila apzināšanos. Toreiz man bija interesanti to sajust arī literatūrā. Jo padomju romānu stils ir ļoti noteikts, specifisks, vai ne? Padomju laika avīžu stils… Tā ir specifiska valoda, ļoti interesanta.
Bet es jau tolaik drīzāk taisīju bumbas, nevis socreālistiskus darbus. Bumbas bija it kā bināras — teksti man sākās socreālisma stilā vai drīzāk tā imitācijā, bet tad "uzsprāga" — atrisinājās gluži citādi, kā gaidīts. Beigās no abiem — sajaucoties — darbam kopumā izveidojās vēl trešais stils. Vispār jau interesi par socreālismu ir grūti izskaidrot. Toreiz tā neapšaubāmi bija reakcija uz padomju mentalitāti, vēlme attālināties no tās, sagraut to. Pēc tam daži ne pārāk gudri kritiķi rakstīja, ka es iznīcinu krievu literatūru. Bet tas bija sen…
Jūs kādā intervijā teicāt, ka ir maz jūsu darbu iestudējumu, kas jums patiktu. Vai jums patīk E.Nekrošus veidotie Rozentāla bērni? Un kāda ir jūsu attieksme pret Latvijā tapušajiem Ledus un Dostoevsky-Trip iestudējumiem?
Tas ir diezgan sarežģīts jautājums. Ģirta Ēča izrāde ir ļoti labs iestudējums. Man bija tāda bauda skatīties! Tik vienkārši, un viņa ideja — fitness kā narkotika… Fantastiski! Bet principā tiešām nav daudz tādu izrāžu, kuras man patiktu. Eduards Bojakovs nesen iestudēja manu jauno lugu Kapitāls teātrī Praktika. Man patika. Pasen Maskavas Dienvidrietumu teātrī tika iestudēts Šči — Maskavā esot, to noteikti vajag noskatīties. Rietumos… Kastorfs iestudēja Hochzeitsreise Berlīnē Volksbuehne. Arī Bojakova iestudētā Hochzeitsreise man patika.
Alvim Hermanim bija laba izrāde — redzēju divreiz, Vācijā un Maskavā. Tā ka kopumā tiešām nav daudz.
Kas attiecas uz Nekrošus Rozentāla bērniem... Ne viss šajā iestudējumā man ir pieņemami. To varu teikt godīgi. Varbūt problēma ir tur, ka Nekrošus ir dekonstruktors, un mēs arī esam dekonstruktori. Iznāk — a little bit too much. Izrādes ir laba, bet mani tomēr moka ziņkārība — tūlīt mums beigsies līgums ar Lielo teātri, gribētos redzētu otru iestudējumu. Citu izrādi. Rietumos. Cerams, sagaidīsim. Jo man liekas, ka šī opera dzīvos.
***
Vladimirs Sorokins
- dzimis 1955.gadā
- Krievijā pirmās literāro darbu publikācijas iznāk 1989.gadā, četrus gadus pēc Sorokina literārās debijas Francijā
- 12 romānu, 11 lugu, vairāku stāstu krājumu un kino scenāriju autors