Par vienu no darbiem es jautāju, kas tas ir par vārdu, kas tur klāt pierakstīts. "Tas nav jāsaprot, tas ir ļoti personiski," viņa teica. Zuzanna taisa porcelāna bļodas, kurās neko nevar ielikt iekšā, jo ornamenta dēļ tās ir pilnīgi cauras. Anita, kuras dosjē ir ierakstīts "fotogrāfija", vecos albumos atrod fotoattēlus un pieraksta klāt viegli poētisku parakstu. Autortehnika, tā viņa to sauc. "Es principā pati nefotografēju, lai arī to varētu darīt. Es strādāju tikai ar vecām bildēm, man ir svarīga mana mijiedarbība ar pagātni," viņa saka.
Tilam, rakstniekam no Berlīnes, vienvakar vaicāju, ko viņš domā par klasisko romānu, kādēļ mūsdienās vairs nav tādu kā Igo vai Flobērs, un ko viņš par tādiem vispār domā. Viņš iesmējās un teica, ka tam, protams, ir vēsturiska vērtība, tomēr viņam tas neesot interesanti. Viņš pats nodarbojas tikai ar eksperimentālām prozas formām. Runājot par saviem rakstu darbiem, viņš vienmēr lieto vārdu "montāža". Grāmata, kuru Tils mums lasīja priekšā, it kā ir par viņa ceļojumu uz Ķīnu, bet patiesībā par to, kā mēdz aprakstīt ceļojumus uz Ķīnu. Grāmatas moto ir kaut kas par valodas virsējo slāni, tā tad arī ir atslēga, šis teikums ir sev jāuzliek kā ironisks smaidiņš, pirms ķerties pie grāmatas lasīšanas.
Soņa, krievu izcelsmes operdziedātāja un komponiste, ar kuru mēs iepazināmies jau A.Krivades 14.februāra sociālantropoloģiskajā novērojumā Mēs ar Soņu, ciktāl tas attiecas uz kompozīciju, arī atbalsta moderno un nesaprotamo, bet savā operdziedātājas karjerā, protams, dzied klasiku.
Vakar mums bija ļoti svarīga diena. Soņas aģents piezvanīja un pavēstīja, ka viņa izturējusi konkursu un dabūjusi savu pirmo lielo angažementu kādas nelielas Vācijas pilsētiņas teātrī un dziedās Amēliju, galveno sieviešu kārtas varoni Verdi operā Masku balle. Soņa kliedza, smējās un raudāja jau mūsu stāvā, pēc tam paķēra vīnu un noskrēja lejā uz koptelpu, kur vācieši sēdēja ap galdu, tur viņa gāja ar visiem apkampties. Vācieši izskatījās apmulsuši, tomēr ļāvās, nepazaudēdami sajūtu, ka jābūt otrādi: viņiem būtu jāapkampj Soņa, turklāt, tikai gadījumā, ja viņa būtu laba draudzene, nevis divas reizes redzēta sirsnīga mājas kaimiņiene no Austrumeiropas, tomēr viņi ļāvās apkampties un vīnu arī iedzēra.
Tad "Amēlija" apsēdās turpat koptelpā pie klavierēm un priecīgā pacēlumā sāka dziedāt savu āriju. Vācieši brīdi pasēdēja, tad pa vienam sāka atstāt telpu, aizgāja turpat blakus uz virtuvi, uztaisīja kartupeļu salātus, uzvārīja un sablendēja burkānu biezzupu, atgriezās ar bļodām, ēda un skaļi sarunājās, smējās, bet viņa joprojām dziedāja un neko nemanīja — ne kartupeļu cepšanas smaržu, ne sarunas. Kad ārija beidzās, viņa pagriezās un, uzvaroši smaidot, palūkojās apkārt ar skatienu, kurā bija redzams, ka viņai šķitis — visi vēl sēž turpat un uzmanīgi klausās. Tomēr operas zālē sēdēju tikai es, muļķītis. Vēl bija piecas tukšas vīna glāzes un Anitas pakausis, kas durvīs vēl pagriezās un teica — sorry, Soņa, man totāli nepatīk šitā mūzika. Man vienkārši patīk cita veida mūzika.