Mīla un murgi Purčikā

Nedaudzie cilvēki pieturā nepievērsa uzmanību nekam, izņemot nerimstošo mašīnu straumi uz ceļa, cenzdamies saskatīt, vai beidzot nenāk pareizais autobuss vai trolejbuss, vai velns viņu zina kas. Neviens no viņiem neskatījās uz pretējo pusi, kur atradās liels, neglīts taisnstūrveida padziļinājums, kas sen atpakaļ bija tīri pieklājīgs baseiniņš ar strūklaku vidū.

Šī padziļinājuma otrajā pusē, uz izdemolētas ēkas priekšējiem pakāpieniem sēdēja divi noskranduši vīrieši ar piebāztiem maisiem pie kājām. Vecākais no abiem vīriem nesteidzīgi smēķēja cigareti, noskatīdams pieturā stāvošos. Otrs – tumšmatis, kam varēja būt gadi trīsdesmit pieci, ar uzdauzītu, mazliet piepampušu kreiso aci – uz viņu pārmetoši noskatījās.

– Iedod smēķi, – Sergejs teica. Guru neatbildēja un turpināja vērties uz pieturas pusi, izklaidīgi ievelkot pa kādam dūmam.

– Karš, – domīgi ieteicās Guru, – ir tāda lieta... Tur nav nekādu joku, puisīt. Es biju karā pret japāņiem – atgriezos kā cits cilvēks. Mana māte mani tik tikko pazina! – Guru ievilka plaušās vēl vienu pamatīgu dūmu. – Pērļu Ostā. Perlharborā, kā viņi saka.

– Vai tiešām? – novilka Sergejs.

– Tiešām, – apliecināja Guru, iekams Sergejs varēja apjēgt, kas Guru teiktajā šķiet tik mulsinošs.

Tad Guru paskatījās uz cigareti, no kuras nekas daudz nebija palicis pāri, un iespieda to Sergejam rokā. Brīdi viņi sēdēja klusēdami un noskatījās uz mašīnām, kad tās viena pēc otras traucās uz tiltu, uz rietošās saules pusi, un tad nozuda otrā pusē.

– Es biju kaprālis, – turpināja Guru, joprojām izskatīdamies iegrimis atmiņās. – Nekāds izcilais jau nebiju, bet darīju, ko teica. Pat atzinību dabūju. Un vēl šito.

Guru pagriezās pret Sergeju un, pacēlis uz augšu caurumaino kreklu, parādīja viņam garu rētu uz vēdera. Tad viņš sāka gramstīties pa savām džinsu kabatām un beidzot izvilka meklēto ārā. Tā nepārprotami bija izlietota lode.

– Vienīgā, ko dabūju, – Guru piebilda.

Vēl brīdi to papētījis, Guru lodi iebāza atpakaļ kabatā.

– Reku tava iecerētā, – Sergejs pēkšņi ieteicās un norādīja uz tantiņu, kas gāja garām pieturai, kā vienmēr apvilkusi ap galvu krāsainu, vecmodīgu lakatu.

– Ko tu tur muldi? Ā... Vēsmas tante. – Guru večiņai pamāja, bet viņa to neredzēja un tipināja vien tālāk.

– Izredzētā, – nosprauslājās Guru, noskatīdamies viņai pakaļ. – Nē, es palikšu brīvs.

Tad, it kā pēkšņi būtu atcerējies ko uzjautrinošu, Guru teica: – Bet, kā tad ar tavu izredzēto, ko? Esi jau izperinājis, kā nocelt Ļudočku Paulam?

– Kā tad, – drūmi noteica Sergejs. – Ar šito zilo aci es gan būšu riktīgs pavedinātājs. Tas stulbais Dunduks un viņa nolāpītais miesassargs – man pat nesanāca iebelzt viņam pretī. Gatavais memmesdēliņš!

– Dmitrijs nav nekāds memmesdēliņš, – Guru nosmīnēja. – Viņš tikai gribēja izskatīties smukāks par tevi, lai iepatiktos Ludmilai.

– Aizveries. Labāk ejam, citādi vēl nokavēsim.

Viņi paņēma katrs savu maisu, kuros lielākoties bija sastūķētas tukšas pudeles, kas, viņiem ejot, skaļi šķindēja, apgāja apkārt vecajai ēkai, uz kuras pakāpieniem bija sēdējuši, un nonāca pie metāla durvīm, kas veda uz ēkas pagrabu. Turpat jau pulcējās dažādas noplukuma pakāpes vīrieši un sievietes, un katram līdzi bija viens vai divi maisi.

Sergejs un Guru sveicinot pamāja pūlītim ar galvu. Daži atņēma sveicienu. Dunduks ar lielu apmierinājumu noskatīja Sergeja zilo aci.

Pie durvīm nācās gaidīt vairākas minūtes. Gandrīz nepārtraukti skanēja vēderu kurkstoņa un rūkoņa. Beidzot aiz durvīm atskanēja soļi, un tās atvērās.

– Labs vakars, – noteica Pauls, spēcīgas miesas būves vīrietis ar jau nosirmojušiem matiem. Viņš pakāpās nostāk, lai ielaistu gaidošos iekšā. Astoņi cilvēki viens pēc otra aizspraucās garām Paulam un nozuda lejā pa kāpnēm pagraba tumsā.

Pagrabs bija vēss, mitrs un mazliet smakojošs. To izgaismoja vienīgi sveces, kas, Sergejaprāt, lika lielajai telpai izskatīties pēc kāda plānprātiņu kulta sanāksmju vietas. Sergejs nolika savu maisiņu pie pārējiem vienā no telpas stūriem.

– Izdali šķīvjus, – Sergejam aiz muguras atskanēja labi pazīstama sievietes balss. Viņš pagriezās pret Ludmilu un pasmaidīja, bet viņa tikai iespieda Sergejam rokās kaudzi ar daudzcietušiem dziļajiem šķīvjiem un aizgāja. Sergejs noskatījās, kā viņas slaidais augums ar garo, brūno matu klājienu nozūd durvīs, kas veda uz nelielu virtuves telpu.

Sergejs apstaigāja pārējos, izdalīdams katram pa šķīvim. Visi izskatījās pamatīgi nokausēti un daudz nesarunājās – tikai Mārīte aizrautīgi klāstīja šķielacim Valtam par šodien atrastu pieclatnieku.

– Kā iet, ko, Zilaci? – uzsauca Dunduks, citiem pazīstams kā Dmitrijs, kad Sergejs pienesa šķīvi arī viņam un viņa stulbajam drauģelim.

Sergejs neko neatbildēja.

Pēc pāris minūtēm Pauls kopā ar Valtu ienesa telpā katrs pa lielam, kūpošam un smaržojošam zupas katlam. Kad visi bija dabūjuši pa porcijai, brīdi skanēja tikai trauku šķindoņa un Guru čāpstināšana.

– Garšo lieliski, Ļuda, – teica Sergejs, kad bija izēdis pirmo šķīvi un gāja pakaļ papildporcijai. Citi viņam piebalsoja, un Ludmila pasmaidīja, atklādama palielo šķirbu starp priekšzobiem. Sergejs bija nospriedis, ka tieši šī iemesla dēļ Ludmila viņam reti kad uzsmaida.

Sergejs atgriezās pie sava krēsla ar zupu, un pamanīja, ka Guru uz viņu tā dīvaini, pētoši skatās.

– Kas ir? – Sergejs jautāja. – Vai man ģīmis netīrs, vai?

– Nē, nē... – Tad Guru pameta acis visapkārt, it kā baidītos, ka viņus kāds noklausās, un klusām piebilda: – Vēlāk.

Kad bija apēsta tīri ciešama maizes zupa, Pauls veltīja sanākušajiem ierastos slavinājuma vārdus par uzlasītajiem atkritumiem. Īpašu atzinību izpelnījās Dunduks, kurš sazin kur bija sadabūjis iespaidīgu kaudzi ar vēl izmantojamām baterijām. Sergeju tas visvairāk kaitināja tāpēc, ka Ludmilas smaids – viņa atminējās nerādīt zobus – šoreiz tika Dundukam.

Kad Valts un Mārīte ķērās pie visa salasītā sašķirošanas, bet pārējie izklīda pa savām guļamtelpām, Guru sagrāba Sergeju aiz krekla piedurknes un sāka vilkt viņu sev līdzi.

– Kas notiek? – teica Sergejs, izraudams roku brīvībā. Atskanēja kluss šņirksts – bija izirusi viena no krekla vīlēm.

Guru uzmeta skatienu Sergeja kreisajai piedurknei. – Atvaino, puisīt.

– Nekas, nekas, – aizkaitināti noteica Sergejs. – Kur tad tu mani taisījies aizvilkt?

– Uz ballīti, – Guru klusu noteica un devās uz trepēm, kas veda ārā no pagraba. Sergejs sekoja.

– Kur tad ir tā ballīte? – jautāja Sergejs, kad viņi bija izgājuši ārā. Saule jau bija norietējusi, un skaidrajās debesīs bija redzams vien Mēness.

– Tepat, – teica Guru un norādīja uz ēku, no kuras viņi nupat bija iznākuši. – Dabūju labu mantu. Nolēmu ar tevi padalīties.

Neko vairāk nepaskaidrodams, Guru veda Sergeju tālāk, līdz ēkas otrai pusei. Viņi uzgāja augšā pa pakāpieniem, uz kuriem bija sēdējuši pāris stundas iepriekš, un devās iekšā ēkā pa caurumu, kur agrāk atradās priekšdurvis.

Sergejs vēl nekad nebija gājis tur iekšā, bet jau no ārpuses bija redzams, ka ēka ir tieši tik liels grausts, pēc kāda tā izskatās. Cauri krēslai varēja labi saskatīt bezgaumīgos grafiti uz sienām, uz grīdas mētājās vairākas mēbeļu atlūzas, kuras ieskāva putekļi un visdažādākās drazas, bet zem tukšajiem logu rāmjiem gulēja noputējušas stikla lauskas.

Guru devās tieši uz trepēm, kas veda uz otro stāvu.

– Tu domā, tas ir droši? – vaicāja Sergejs.

– Mhm, – norūca Guru un turpināja ceļu augšup.

Sasniedzis trešo stāvu, Guru atspieda rokas pret ceļiem un īsu brīdi stāvēja, atgūdams elpu.

– Nu ir labi, – viņš teica un aizvadīja Sergeju līdz vienam no "kabinetiem" ar skatu uz tiltu. Šī telpa izskatījās sakoptāka, vismaz uz grīdas nemētājās pudeles un metāla krēsli bija saglabājuši četras kājas.

– Labā ballīte, – noteica Sergejs un piemetās uz viena no krēsliem.

– Pacietību, puisīt, – teica Guru. Viņš atvilka līdz telpas vidum palielu, tukšu kasti, un sāka krāmēt uz tās visādus mēslus, ko izķeksēja no jakas – tukšu minerālūdens pudeli, kārbiņu ar sērkociņiem, tukšu šokolādes iepakojumu un visbeidzot mazu maisiņu ar...

– Zālīte? – ieinteresēti vaicāja Sergejs. – Kur tu to dabūji?

– Divi hipiji nodarbojas ar labdarību, – Guru smaidīdams noteica un apsēdās uz krēsla. – Ballīte sāksies mazliet vēlāk. Mums vēl jāpagaida Pauls.

– Pauls, – atkārtoja Sergejs, pirmītējam satraukumam strauji noplokot. – Paklau, vai viņš ar Ludmilu...? Nu, tu saproti...


– Ē... vispār jau nē, – atteica Guru un sāka skaļi smieties, ieraudzījis sašutuma izteiksmi Sergeja ģīmī.

– Un tu man neteici? – Sergejs iesaucās un veltīja Guru pāris sulīgus lamuvārdus.

– Nu, nu, – Guru smīkņādams teica. – Šitā vēl izrunāsies un nedabūsi zālīti.

Sergejs nolamājās vēl pēdējo reizi, ļoti klusiņām.

Guru sāka meistarot zālītes pīpi, un Sergejs vēl brīdi turpināja klusībā piktoties. Jo Guru tiešām varēja īstenot draudus, ja Sergejs vēl brūķētu muti.

Atrodoties telpās, pat šādās – bez īstiem logiem, – tumsa jau likās krietni pieņēmusies spēkā. Kamēr Guru ķimerējās ap savu pīpi, Sergejs pārdomāja vairākus iespējamos scenārijus, kas varētu beigties ar Ludmilu viņa skavās.

Viņš domāja sazin cik ilgi, – telpa palika arvien tumšāka – tomēr nekas prātīgs galvā neienāca. Vienīgais, kas viņam bija skaidrs – rīt kārtīgi jānomazgājas. Citādi nu gan nekas nesanāks.

– Ko jūs te sēžat tumsā? – Sergejam aiz muguras atskanēja aizkaitināta balss, izraujot viņu no neauglīgajiem prātojumiem. Sergejs paraudzījās atpakaļ – tur tuvojās Pauls un viņam aiz muguras vēl viens tumšs stāvs.

– Es paaicināju Dmitriju, – teica Pauls, kad bija pienācis tuvāk. – Ceru, ka jums nav nekādu iebildumu.

– Serjoža, moi goluboglazij drug! – pacilāti sveicināja Dunduks. – Es atnesu alu, – viņš piebilda un pacēla gaisā maisu, ko turēja rokā.

– Nu tad nāc pulciņā, Dima, – aicināja Guru, ar savu draudzīgumu sakaitinādams Sergeju.

Pauls uzšķīla uguni un aizdedzināja līdzpaņemto sveci, kuru pēc tam nolika uz kastes. Sergejs tikai tagad pamanīja, ka Guru jau bija pabeidzis taisīt savu pīpi.

– Puiši, – ierunājās Pauls, iekams Dunduks paguva apsēsties, – atrodiet kaut ko, ar ko aizklāt logu. Lai kāds neizsauc policiju.

Sergejs īsi saskatījās ar Dunduku un pamāja ar galvu. Viņi klusēdami izgāja no telpas un aizgāja katrs uz savu pusi.

Pēc minūtēm desmit Sergejs atgriezās "kabinetā" ar vairākiem platiem dēļiem rokās – bez gaismiņas tos atrast nebija viegli. Pārējie trīs viņu jau gaidīja.

– Cik tur ir tās zāles? – jautāja Pauls, kamēr Sergejs aizklāja logu līdz galam. – Kāds grams?

Guru apstiprinoši noburkšķējās.

Pabeidzis darāmo, Sergejs apsēdās un noskatīja pārējos. Tagad vienīgais gaismas avots bija svece, kuras gaisma apspīdēja Dunduka mūžam smīnošo ģīmi. Pauls likās par kaut ko uzjautrināts. Guru tikmēr izķidāja vienu no savām cigaretēm. Sajaucis zālīti ar tabaku, viņš to uzlika uz pudeles.

Uzmetis ātru skatienu pārējiem, Guru piešķīla, ievilka dziļu dūmu, likdams pudeles galam iegailēties, un padeva uzmeistaroto pīpi Paulam. Drīz telpa piepildījās ar saldeniem dūmiem, un ik pa laikam atskanēja nevaldāma kāsēšana. Trīs reizes apceļojusi apli, pudele tika nolikta uz kastes, un Sergejs izbaudīja sajūtu, kad viņa galvā kaut kas sāka mainīties.

– Laba manta, – teica Guru, atgāzies savā krēslā cik nu ērti varēja.

– Jā, vecīt, – piekrita Sergejs, juzdams, ka viņam sejā pats par sevi parādās smaids. – Esmu tev parādā.

Guru laiski atsmaidīja viņam pretī.

Sergejam pa kreisi atskanēja šņākoņa – Dunduks taisīja vaļā pirmo alus pudeli, putām lejoties pāri malām. Tad viņš norija varenu malku, un maza alus straumīte notecēja gar viņa mutes kaktiņu.

- Alu? – viņš piedāvāja pārējiem. Sergejs ar Paulu atteicās, un Guru, purinādams galvu, teica:

– Alus nomāks zālīti.

– Pastāsti kaut ko, Guru, – ieteicās Sergejs. Kolīdz Sergejs to izteica, viņam galvā dzima pēkšņa doma, ka visi Guru pastāstiņi ir izzīsti no pirksta, un viņš īsi iesmējās. – Pastāsti, kāpēc tevi sauc par Guru!

– Vari pateikties par to Paulam, – Guru nomurmināja. – Viņš acīmredzot uzskata, ka esmu ļoti labs padomdevējs.

– Jā, – plati smaidīdams, atzina Pauls. – Viņš man ieteica vairākus ļoti praktiskas dabas padomus mūsu pulciņa... organizēšanā.

– Kādus padomus? – jautāja Dunduks, skatīdamies te uz Paulu, te uz Guru. Viņi abi smīkņāja.

– Tu nesatraucies, – atteica Pauls. – Šo un to – guļasvietu izvietojumus, pienākumus, manu un Ludmilas publisko tēlu...

Nu jau Pauls ar Guru smējās no sirds, lai gan Sergejs joku nesaprata.

– Par ko tu tur runā? – neizpratnē vaicāja Sergejs. – Kāds vēl Ludmilas publiskais tēls?

– Nelauzi galvu, – smīnēdams noteica Pauls.

Neizskatījās, ka kāds grasās ko vairāk paskaidrot. – Nu labi, guļasvietas un publiskais tēls, – noteica Sergejs. – Bet kāds tad ir tavs īstais vārds, Guru, ko?

– Tu nezini? – uzjautrināts jautāja Dunduks.

Sergejs papurināja galvu, jau otro reizi minūtes laikā nesaprazdams, kas tur par joku.

– Arnolds, – atteica Guru, un Pauls rēca pilnā rīklē.

– Arnolds! – iesaucās Pauls, un viņa acu kaktiņos pamirdzēja smieklu asaras. – Ak, kungs, pirms mēneša tu taču biji Andris!

– Jūs nevarat man pārmest vēlmi palikt incognito.

Nu jau smējās visi. Pēc brīža Dunduks vēlreiz veltīgi piedāvāja pārējiem alu – kādu trešdaļu no divu litru pudeles viņš jau bija izdzēris.

– Nu, labi, labi, – beidzot ieteicās Pauls, itin kā atcerēdamies kādu vecu joku. – tad pasaki, cik gadu ir tavai meitai, Arnold?

– Tu esi nepanesama nagla pakaļā, Paul. Nesaprotu, kāpēc vispār ar tevi pinos.

– Es nezināju, ka tev ir meita, – pārsteigts teica Sergejs.

– Nu, cik viņai tagad gadu? – uzstājīgi atkārtoja Pauls.

– 23... 24? Velns! Neatceros, kā nākas...

– Nu gan, papaša, – izsmējīgi noteica Dunduks, kurš tikai sūca un sūca savu alu.

Guru ņēmās skaitīt, murminādams gadus un datumus, līdz paziņoja: – 24! – Acīmredzami atvieglots, viņš aizpīpēja cigareti. Sergejs sekoja viņa paraugam, tikai nupat atcerējies, ka pēdējoreiz pīpēja pirms nezin cik ilga laika.

– Jā, 24, – atkārtoja Guru, izpūzdams pamatīgu dūmu mutuli. – Kristīna – tā viņu sauc – dzīvo ar savu māti, mācās augstskolā par kaut kādu tur... fiziķi... laikam. Vai zināt, Agnese – viņas māte – viņai ir sastāstījusi par mani nez kādus briesmu stāstus – ka es esot zaglis, narkomāns, bezpajumtnieks – nu, tas pēdējais ir vairāk vai mazāk pareizi. Bet problēma jau ir pašā principā, saprotat?

Sergejs pamāja ar galvu un redzēja, kā to pašu dara Pauls ar Dunduku.

– Man paveicies, ka Kristīna tajā visā pārlieku neklausījās, – pabeidza Guru, izskatīdamies no tiesas sadrūmis.

Nākamās desmit minūtes Pauls pavadīja, klāstīdams pārējiem par sabiedrības neiecietību pret bezpajumtniekiem, un Sergejs manīja, ka atmosfēra bija manāmi mainījusies. Sveces izgaismotā, neglītā telpa ieguva melanholisku, mazliet baisu auru. Kad Pauls beidzot bija apklusis, brīdi viņi sēdēja klusēdami, savās domās iegrimuši.

– Alu?

– Nekā, – noteica Guru. – Mums vēl jāuzpīpē.

 Tad viņš izvilka no jakas vēl vienu maisiņu ar zāli.

***

Vēl pēc desmit minūtēm... atmosfēra bija manāmi mainījusies – vismaz tā likās Dmitrijam. Viņš ļengani turēja rokā gandrīz tukšo alus pudeli, bet bija par to pavisam aizmirsis. Viņa uzmanību bija piesaistījusi dūmaka, kas, cik nu sveces gaismā varēja noprast, virmoja kaut kur acu līmenī. Dmitrijam bija aizdomas, ka šai dūmakai ir tieša saistība ar sajūtu, ka viņam ausīs sabāzta vate.

Cauri vatei Dmitrija ausis sasniedza apslāpēta, smadzenēs griezoša skaņa, kuru izdeva Vecais Melis, kāsēdams un locīdamies, un baismīgi smaidīdams. Tad viņš ievilka dūmu no cigaretes, tās gals iemirdzējās, un no veča mutes iznāca dūmaka. Tā pati.

Protams, dūmaka nāca no cigaretēm – tas likās acīmredzami, kolīdz par to iedomājās. Bija atvieglojoši saprast, kas notiek.

Tad Dmitrijs izdzirdēja skaņas, kas nepārprotami bija smiekli. Viņš tramīgi palūkojās apkārt – Vecais Melis, Ludmilas Pauls un Zilacis... Par ko, par ko viņi smejas? Ko viņi vispār dara?

– Nu kas ir!? – Dmitrijs iesaucās tā, ka pat ausis sāka dzirdēt gandrīz kā parasti. Tas tomēr bija labs jautājums, jo ceļš līdz šim punktam laikā bija pārāk neskaidrs, lai to tā arī atstātu. Vajadzēja saprast.

– Ko, kas ir, Dima? – mutei dūmojot, teica Vecais Melis.

– Kas te notiek?

– Tie, kuriem nav māju, – vecis penterēja, – sapīpējušies zāli. Tas te notiek!

Tad viņš ņēmās aizrautīgi smieties, un pārējie divi viņam piebalsoja.

– Galva tūtā? – ar pārākuma apziņu balsī jautāja Zilacis, kolīdz smiekli bija norimuši.

– Aha, – nomurmināja Dmitrijs, iekams spēja apdomāties. – Labā manta, – viņš ne visai pārliecinoši piebilda.

– Tieši tā, puisīt.

– Hmm... ē, man vajag atliet, – teica Dmitrijs un piecēlās. – O, Gospoģi Bože, – viņš izdvesa, jo likās, ka zāle līdz ar piecelšanos tikai pieņēmusies spēkā. Viņš izklunkurēja ārā no telpas un devās pie viena no tālākajiem logiem ieelpot svaigu gaisu.

Logs atradās turpat lielās telpas otrā galā, bet gājiens, Dmitrijaprāt, ilga vismaz desmit minūtes. Katru viņa soli pavadīja šņirkstēšana, kājām kuļājot tumsā nesaredzamas drazas. Logā spīdēja mēness, kas kā bākuguns vadīja Dmitriju tur, kur viņam vajadzēja nokļūt.

Beidzot viņš nonāca galā. Šeit bija vairāk gaisa un nekādas dūmakas, kas bija atvieglojums. Kaut kur aizmugurē atskanēja smiekli, un tas pilnībā izjauca tik tikko atgūto sirdsmieru. Dmitrijs niknumā sakoda zobus.

Viņš mēģināja atbalstīt abas rokas pret netīro palodzi un atklāja, ka labajā rokā vēl aizvien tur pudeli, kurā bija palikuši vien pāris malki. Viņš izmeta pudeli pa logu, un tā apslāpēti nobūkšķēja kaut kur lejā.

Dmitrijs palūkojās pāri loga malai. Pudele gulēja divus stāvus zemāk uz betona jumtiņa, kas atradās virs ieejas durvīm.

Šī pudele, šis stulbais jumtiņš un neizprotamā vide traucēja saņemt sevi rokās. Dmitrijs izmisis skatījās lejā un nemierīgi lauzīja rokas.

Nupat arī kļuva skaidrs, ka asinīs ir ievērojams daudzums alkohola, un attālums līdz zemei uzdzina reiboni. Viegli līgodamies, Dmitrijs kādu brīdi pētīja mēnesi, cenzdamies saskatīt uz tā kalnus un lejas.

Tad viņš izvēmās – skaļi un nevaldāmi – uz jumtiņa tieši virsū nomestajai pudelei. Tad, nevarīgi pārkāries pāri loga malai, viņš vēl kādu minūti turpināja truli blenzt uz mēness gaismā maigi spīdošajiem vēmekļiem, aiz muguras neskaidri dzirdēdams jaunas smieklu šaltis.

Vēders nu bija tukšs, bet smadzenes vairs tik ļoti nemežģījās neatrisināmos labirintos. Dmitrijs izķeksēja no biksēm lupatiņu, noslaucīja muti un izmeta lupatu ārā pa logu, tad pēkšņi atcerējās, ka vajadzētu uzpīpēt, piešķīla cigareti un sāka iet uz trepju pusi.

Ceļš uz pagrabu bija garš un pārdzīvojumiem bagāts. Dmitrijs izdomāja vai simts domu, dažas no tām – kā viņš saprata nākamajā dienā – gluži nejēdzīgas: ka netīrumu čaukstoņa, čirkstoņa un šķindoņa zem kājām veidoja neatkārtojamu harmoniju; ka šīs nakts tumsa viņam uz mūžiem laupījusi redzi; ka līdz ar vēmekļiem viņš attīrījies no grēkiem; ka nevajadzēja uzdauzīt Sergejam aci par to, ka viņš vakariņās skaļi un nepamatoti klāstīja, ka Dmitrijs miegā sūkājot īkšķi. Starp šīm un citām domām uzplaiksnīja arī gandrīz vai pravietiskas atklāsmes, no kurām visneapgāžamākā bija, ka Ludmila nekādi nevarētu būt kopā ar Paulu, jo viņi taču nekad nav redzēti pat viens otram buču dodam, turklāt viņi gulēja atsevišķās telpās.

Beidzot nonācis līdz pagraba durvīm, viņš bija cits cilvēks – tas pat bija mazliet biedējoši, cik cits cilvēks viņš bija.

Durvis bija ciet, kā tam arī bija jābūt. Dmitrijs atjēdzās, ka viņam tiešām vajag atliet, ko arī izdarīja vienā no tuvējiem krūmiem. Viņš no sirds brīnījās par to, cik ilgi tā atliešana velkas.

Tad, sameklējis mazo lodziņu, kas atradās pie pašas zemes, viņš nometās uz vēdera.

– Tssss, – viņš šņāca. – Tssss.

Aizkaros aiz loga pavīdēja maza šķirbiņa, kurā Dmitrijs saskatīja Ludmilas aci. Viņa pavēra aizkarus mazliet plašāk, pamāja ar galvu un nozuda. Dmitrijs devās atpakaļ pie durvīm, kas pēc brīža atvērās.

– Kur pārējie? – klusi vaicāja Ludmila, ielaizdama Dmitriju iekšā un atkal aizbultēdama durvis.

– Vēl turpat, – viņš teica un nodomāja: Pat vecā naktskreklā viņa izskatās labi. Domas nekavējoties ievirpuļojās citā gultnē.

Kad viņi nokāpa lejā pa piķa melnajām kāpnēm, Ludmila devās uz savu istabu, kuru viņa dalīja ar Mārīti. Dmitrijs viņai automātiski sekoja, bez mazākās sajēgas par to, ko viņš grasās darīt vai teikt. Viņš neaicināts sekoja Ludmilai pāri istabiņas slieksnim un aizvēra aiz sevis durvis. Mārīte miegā šņākuļoja.

– Vai ko vēlējies? – jautāja Ludmila, pagriezdamās pret Dmitriju.

– Ē... saproti, es te šodien apjēdzu, ka... ka jūs ar Paulu nemaz neesat kopā, – Dmitrijs beigās jau čukstēja, pats īsti nesaprazdams – kāpēc. Ludmila neko neteica, bet viņas lūpas savilkās mazā smaidā.

– Tāpēc, Ļuda... – turpināja Dmitrijs, – tāpēc varbūt tu vēlētos, nu, apsvērt manu kandidatūru?

Izteicis šos vārdus, Dmitrijs apjēdza, cik ļoti muļķīgi tie izklausās. Bet Ludmila pasmaidīja platāk, atklādama piemīlīgo šķirbiņu starp priekšzobiem.

– Varētu mēģināt, – viņa teica un tad saviebās. – Vienīgi tiec vaļā no tās smirdīgās elpas.

– Protams, – atteica Dmitrijs un piesarka, ko gan nevarēja redzēt, jo istabiņu apgaismoja viena vienīga svece. – Paldies, – viņš, sev par apkaunojumu, piebilda.

– Lūdzu, – atteica Ludmila un apsēdās uz sava matrača. – Nu tad, arlabunakti. Esi tik labs un sagaidi pārējos, un ielaid iekšā, labi?

Dmitrijs pamāja ar galvu, novēlēja labu nakti un izgāja ārā, juzdamies apstulbis.

***

Ap to pašu laiku Guru, Pauls un Sergejs ieprātojās, kur diez ir palicis Dmitrijs.

– Dzīvs jau ir, – noteica Guru. – Es tak dzirdēju, kā šis gāja lejā.

– Pēc tam, kad izvēmās, – ar baudu piebilda Sergejs. – Vai redzējāt viņa ģīmi, kad šis gāja ārā? Viņš, veči, atradās citā dimensijā.

– Vai ziniet, – pēc brīža ieteicās Pauls, – man liekas, viņš neapvainosies, ja mēs izdzersim alu, ko?

***

– Dunduks man šodien atvainojās, – Sergejs drūmi pavēstīja Guru, – vai vari to iedomāties?

Abi vīrieši bija saraukuši degunus, jo atkritumu tvertnes, kurās viņi meklēja visu, kas varēja noderēt, vasaras tveicē oda pēc sasvīduša velna.

– Varu saderēt, – turpināja Sergejs, saplacinādams tukšu alus pudeli un iebāzdams maisā, – ka tas viss Ludmilas dēļ. Izdomājis gudru plāniņu, lai tiktu viņai zem svārkiem... Velns, man vajag uzpīpēt. Un paejam tālāk, tā smaka mani nobeigs.

Sergejs apsēdās zālītē gabaliņu tālāk un Guru, ne vārda neteikdams, nometās viņam līdzās. Sergejs aizpīpēja cigareti un atgāzās uz muguras, tūlīt arī aizvērdams acis, jo saule spīdēja neizturami spoži.

– Kā viņam tas izdevās? – neatvēris acis, jautāja Sergejs. – Es nesaprotu, viņš taču ir tāds... tāds sesks! Sesks ar miesassargu! Bomzis ar personīgo miesassargu – kur tas ir redzēts?!

– Nekrati man virsū pelnus, – noburkšķēja Guru un izrāva cigareti Sergejam no rokas. Sergejs atvēra acis un samiedzies noskatījās, kā Guru notrauc pelnus no saviem netīrajiem džinsiem.

– Šodien jāiet izpeldēties, – teica Sergejs un pieslējās sēdus.

– Mhm, – teica Guru.

Kad viņi jau grasījās atgriezties pie darba, viņiem pa labi atskanēja aizelsusies sievietes balss.

– Ei, puiši!

Runātāja izrādījās vecā sētniece.

– Vēsmas tant! – atsaucās Guru un pagriezās pret sievieti. – Kā iet?

– Labi, labi, – viņa dvesa, pienākusi tuvāk un apstājusies viņiem priekšā. – Cerēju jūs ieraudzīt – es piedāvāju darbu. Gaļai no blakus sētas, – tantiņa novicināja roku pa kreisi, – slikti ar veselību. Nevar vairs pastrādāt. Es iedomājos par jums – naudiņu taču vajag, vai ne? Nu, lūk. Skaidrs, viegli nebūs, bet 200 lati kabatā. Ja jūs abi strādāsiet, tad, skaidrs, katram simts. Es jums tik tāpēc piedāvāju, ka neesmu ne reizi redzējusi jūs pillā. Nu, kā būs?

Sergejs un Guru mirklīgi saskatījās.

– Mēs piekrītam, Vēsmas tant, – teica Guru.

– Tas gan labi, – večiņa apmierināti pasmaidīja. – Rīt vienpadsmitos atnāciet te, uz 15. dzīvokli, – viņa norādīja uz pareizo māju. – Nokārtosim visu, kā vajag, jā? Nu tad, atā!

Sergejs un Guru atsveicinājās no Vēsmas tantes un noskatījās, kā viņa klunkurē atpakaļ uz māju pusi. Kādu brīdi viņi turpināja sēdēt, blisinādami acis spilgtajā saulē un nebilzdami ne vārda.

– Ejam izpeldēties, ko teiksi? – dzīvespriecīgi ierosināja Guru, celdamies kājās. – Man liekas, šodien varam mest darbam mieru.