Mūsu vērtība: Andris Freibergs

Andris prot pasmieties par sevi un, kas vēl svarīgāk, ir pārliecināts, ka mākslā nemaz konkurentu nevar būt: "Vai tad es ar savu talantiņu varu izkonkurēt kāda sava studenta talantu? Jā tā būtu, ja es nedomātu — katram no Dieva dots savs, neatkārtojamais, es nevarētu vispār sarunāties ar citām radošām būtnēm, kur nu vēl strādāt augstskolā. Bet tieši kontakts ar personībām, viņu enerģijas un domu iespaidi ir galvenais, kas veido tavu, manu, visu mūsu būtisko cilvēcisko satvaru." Sarkastiski bilstu, ka tagad gan ar tām personībām tā pašvaki, visur vienas "zvaigznes", uz ko Freibergs vien skumīgi novelk "nūūū, tu saki tā dikti skarbi, bet, jā, tas ir fakts". Ar Andri ir viegli (gan ne tamdēļ, ka esam novadnieki un seni paziņas). To atzīst pat pret citiem allaž pedantiskais Operas direktors Andrejs Žagars, nosaucot Freibergu par "puicisku, jauneklīgu, apburoši bērnišķīgu un atvērtu draudzīgai komunikācijai", bet vienlaikus piemetinot, ka "viņam kā drosmīgam, modernam māksliniekam piemīt absolūtā gaumes izjūta, kas ir liels retums, un milzīga atbildības sajūta ik sīkumā pret savu skatuves arodu". Mēs gan ar jubilāru apsmejamies par Žagara kunga pikanto komplimentu — nule septiņdesmit gadu nosvinējušo scenogrāfu par puiku taču var dēvēt arī kā kādu īpatni, kam putniņi sen jau vītero galvā... Taču tas neattiecas uz sarunas "priekšmetu" — mazliet rudenīgi rezignēto, tomēr vitālo mākslinieku, kas, iespējams, pirmo reizi mūžā atzīst: "Šajā kolektīvajā mākslā, kāds ir teātris, beidzot esmu sasniedzis to radošās brīvības pakāpi, ka varu atļauties taisīt scenogrāfiju tikai tām izrādēm, kuras man iet pie sirds, un atteikt pat ļoti vilinošiem un finansiāli izdevīgiem piedāvājumiem, ja kaut kas neklemmē — emocionāli vai ideju līmenī — ar režisoru, teātra kolektīvu vai piedāvāto dramaturģisko materiālu." Un, šķiet, ne bez apmierinājuma šķelmības, sāk stāstīt, kā nācies atteikt Tagankā Jurijam Ļubimovam un "vēl vienam Šapīra projektam, jo man jau ar Lučiju pietiks" (Freibergs kopā ar Ādolfu Šapiro Maskavas Nemiroviča-Dančenko muzikālajā teātrī februārī gatavo Lucia di Lammermoor, kas brīnumainā kārtā ir bijušā rīdzinieka tik vēlīna debija operrežijā — N.N.). A.Freibergs sāk ar dedzību izrādīt "izrādes mapīti" ar pulka scenogrāfijas skicēm, kadrējumiem, kolāžām, kurās jūtams režisoriskas montāžas tvēriens, un tik tiešām kā bērns priecājas: "Nu, vai nav glīši — balts dzīvs zirgs operas sākumā, bet, re ku, finālā, kad ir tā slavenā 16 minūšu dziedošā Lučijas prātā jukšana, — mehānisks dzelzu zirga karkass, kaut kas arī liels un skaists, tikai nedzīvs, bezjūtu čaula..." Teiktais nozīmē, ka darba pasūtījumu Freibergam netrūkst — patlaban viņš ir visaktīvāk ārzemēs (Krievijā, Lietuvā, Igaunijā...) strādājošais un pieprasītākais latviešu scenogrāfs. Freibergs gan kautrīgi aizbildinās ar frāzi par "padomju scenogrāfijas patiešām spēcīgās skolas klasiķu zaudēšanu" (pēdējos piecos gados aizsaulē devušies tādi telpogrāfijas giganti kā Oļegs Šeincis, Davids Borovskis...), tomēr es viņu kušinu — Freiberg, tu taču pats esi dzīvs klasiķis, šai teātra dekoratoru gigantu plejādei — Kitajevs, Borovskis, Barhins, Blumbergs... — piederīgais! Es jau sen gribu tev vaicāt — vai kopš sešdesmitajiem leģendāro "padomju un latviešu scenogrāfijas skolu" vietā ir nācis kas jauns, cits? Tu regulāri pats gan kā teātra telpas mākslinieks, gan ar studentiem piedalies Prāgas scenogrāfijas kvadriennālēs, kas ir prestižākais un autoritatīvākais šīs mākslas forums pasaulē, esi tās laureāts, tev tai bildei jābūt pamatīgam kontekstam... Nu, nav jau smuki lielīties, bet — kas tam suņam asti cels, ja ne pats? Vispirms jau mēs, Latvijas Mākslas akadēmijas studenti, pēdējā Prāgā novinnējām divas zelta medaļas — skolas ekspozīcija kopumā un vēl Reinis Suhanovs kā pasaules daudzsološākais jaunais scenogrāfs. Gandrīz 70 augstskolu konkurencē, un tur bija tādas tradīcijām un naudām bagātas svaigu scenogrāfu "kaltuves" kā Londona, Maskava! Man kā pasniedzējam šī atzinība ir ārkārtīgi nozīmīga, jo tā apliecina — kaut vai intuitīvi, bet izvēlētā apmācību sistēma bijusi pareiza. Kā pedagogs es nevaru un neprotu vēstīt, akadēmiski sausi borēt amata funktieri, man saprotamas un mīļas ir attiecības starp meistaru un mācekli, kuri atrodas dialogā. Vēl, protams, man ļoti svarīgi, lai arī pasniedzējs ir profesijā aktīvi strādājošs, tad tā sazobe sanāk radoša. Man patīk komandas spēle, varbūt tāpēc arī mūža izvēle ir teātris, telpas māksla. Jā, es ilgās pieredzes dēļ zinu teātra arhitektūras un telpas noslēpumus. Tāpat kā zinu un pazīstu arī to, ka scenogrāfa amats ir tikpat ārdošs un mokošs kā aktieru darbs — pārtapšana svešam (izrādes) tēlam, pielāgošanās. Manu piedāvājumu režisors, tehniskais direktors, visbeidzot aktieri skatuves telpā var atbalstīt vai arī klaji terorizēt, jā kādam ir tāda vēlēšanās. Var izlikties, ka tevi nesaprot, vai vispār totāli ignorēt. Bet vismokošākā ir cīņa ar sliktu gaumi. Lūk, par to visu mēs ar studentiem arī runājam. Kā mācības pie Freiberga izpaužas praksē? Vai tu esi stingrais kungs, kam svarīgi, lai students no galvas zina lugu, materiālu, kuram jāsagatavo telpa? Sava laikam jau lādzīgā rakstura dēļ tik prasīgs neesmu, kaut gan gadās visādi kuriozi — nu, students, gadās, nezina, kas tas ir Zelta zirgs — "ā, kaut kas par jāšanu un stikla kalnu"... Tad man tīk, kā rīkojas Māra (Ķimele) un Viktors (Jansons), — mierīgi, bet kategoriski pasaka: ņem ludziņu un ej mājās lasīt! Un nerādies nodarbībās, pirms nebūsi beidzis. Plus vēl 12—15 konkrētu telpisku uzdevumu, kas iemāca — laba scenogrāfija arī ir stāsts, kas attīstās laikā un telpā. Jo tas stāsts būs cilvēcīgāks, jo spēcīgāk tas aizķers emociju, jo vairāk asociāciju tā bilde radīs. Atceros, students Kristians Brekte pie mācību uzdevuma "kādas kastes stāsts", kas savā vienkāršībā un minimālismā ir ģeniāls un grūts darbiņš scenogrāfam, bija video safilmējis veselu drāmu par vienas kastes ceļojumu pilsētā — kā cilvēki viņu trolejbusā spārda, bet šī tik ciešas un klusē, beigās kaste nonāk Getliņos... Izrādās, tai vienai kastei iekšā ir cita kastīte, ko lielā kaste bija sargājusi — nu, tur vesela mīlas drāma sanāca, bet beigās viņas izgāztuvē dzīvoja ilgi un laimīgi. Var arī šo divu tēlu saspēli tulkot pavisam otrādi, bet arī par jūtām — mazā kaste ir lielās bērniņš, un atkal sanāk aizkustinošs gabals. Un galu galā kaste, melnā kārba ir teātra pirmmodelis. Kaste ir telpa. Teātris arī ir telpa, tikai pilna brīnumiem. Teātris ir vieta, kur iespējams pilnīgi, pilnīgi viss. Visas bagātās tehnoloģijas — tas ir tikai līdzeklis tēla un idejas pilnveidošanai, un man tomēr tuvāks ir princips — labāk mazāk, taču izteiksmīgāk. Vēl es vienmēr uzsveru, un man privāti tas ir ļoti svarīgi, — lai aktieriem vai operas gadījumā dziedātājiem PATIKTU manā sacerētajā telpā spēlēt. Jā, bet kas tas īsti ir — laba gaume? Es varētu atjokot, ka laba gaume ir prasme visbrēcošāko bezgaumību "iesēdināt" scenogrāfijā vai izrādes kostimērijā, vai pat mūsu ikdienas apģērbā tā, lai tas tēls iegūtu garšu, gaumi. Gaume noteikti ir cieši saistīta ar intuīciju un rūpīgu vērošanu, kas izstrādā refleksu sajust ideālo proporciju un robežu, kuru nedrīkst pārkāpt. Par gaumi liecina precīzas detaļas un māka tās atlasīt, kombinēt. Nav tādas vispārējas labas gaumes formulas. Kaut vai teiciens "kas der visam, tas neder nekam", — cik tas ir atbilstošs gan mākslai, gan dzīvei, ja mēs par šīm abām lietām domājam unikalitātes, vienreizības kategorijās. Visbēdīgākais dekors teātrī ir tāds, kurā var spēlēt jebkuru lugu. Tas ir kā cilvēks bez sejas.Kā tu pārvari pretrunu — mākslinieks kā radoša individualitāte un režisora konceptam pakļauts amata profesionālis? Vai joprojām aktuāls ir modelis scenogrāfs —telpas režisors? Tādi unikāli piemēri kā Bobs Vilsons, kurš ir savu izrāžu scenogrāfs, dizainers, kostīmu un gaismu mākslinieks un režisors, reizēm arī galvenais aktieris, ir tomēr tik reti, ka tikai izceļ šo milzīgo vajadzību pēc radošās sadarbības. Kā Martāleram ar scenogrāfi Fībroku, kur tā telpa un režija burtiski elpo vienu emocionālo gaisu......Kā tev ar režisoru Ādolfu Šapiro... Jā, lai gan vienmēr tas ir izaicinājums un risks — kā sanāks šoreiz. Man ir svarīgi, lai režisors uzņemas atbildību un kontrolē visu — no ieceres, telpas transformācijām līdz aktiera ķermeņa valodas niansēm. Tad es esmu gatavs kalpot, jo labs scenogrāfs tomēr ir tas, kas zina šo mēru — lai telpa nebūtu tikai smuka, efektīga pašvērtība un tad lai tie pārējie dara tur, ko grib. Tu ar režisoru mēģinājumu procesā, skatoties, teiksim, uz vienu krāšņu aktrisi, vari nonākt pie kādas burvīgas detaļas — lai viņa uz mirkli pavīd košā asinsarkanā kleitā, — lūk, arī tā ir scenogrāfija, es pat teiktu ideālais stāvoklis, kad viss notiekošais — aktieru ķermeņa plastiskās kustības telpā, gaismu spēle ar scenogrāfijas detaļām — atstāj pirmreizīgu notiekoša pārsteiguma sajūtu. Jo teātrī jau neskatās tikai ludziņas sižetu. Labā teātrī uz skatītāja maņām iedarbojas itin viss — pat troksnis, ar kādu atveras priekškars. Es atceros, kā senos padomju laikos Šapiro teātra literārās daļas vadītājs Romans Timenčiks...Vai viņš joprojām Maskavas Sovremeņņikā? ... nē, sen jau Izraēlā, semiotikas pasniedzējs dažādu valstu universitātēs, viņš un Juris Civjans ir augstas klases mācībspēki rietumos... Nu, jā, Romans man ieteica apskatīties kaut kādu padomju ražošanas lugu. Es aizgāju, sēžu un skatos — partijas sapulcē runā par to ražošanu — desmit minūtes, pusstundu, es jau sāku pūsties un dīdīties. Runā stundu, pusotru un tad pēkšņi saslēdzas — tā miroņblāvā pretīgā dienas gaisma, finiera galds un cilvēki ap to kuļ kaut kādu bezjēdzīgu, normālam prātam neaptveramu absurdu — tīrais sirreālisms! Man vēl tagad skudriņas skrien no tās "pretpadomju" izrādes iespaida šoka. Un kā tas panākts? Tīrs minimālisms: dīcošas halogēnlampas, viens stulbs galds un lieliski aktieri, arī Jefremovs, starp citu, kas aizrautīgi diskutē, kā paaugstināt darba ražību. Rezultāts — absolūts absurda teātris, brīnišķīgs!Vai jubilejas sakarā tev bijuši kādi īpaši emocionāli vai radoši atklājumi, novērtējumi? Tu jau zini, cik skeptisks es esmu pret publiskām izrīcībām, lai gan, ko tur slēpt, katrai dzīvai radībai patīk, ja to mīļi paglauda pa galviņu, lai cik tā sirma būtu. Bet īstā dzimšanas diena, paldies dieviņam, pagāja kā pa burzmu, jo tā sagadījās starp svarīgiem darbiem — pirmizrāde Maskavas Ļenkomā Frīdriha Dirrenmata Vecās dāmas vizītei, ar Šapiro Lucia di Lammermoor apspriešana, mūsu Operā bija Don Giovanni maketa nodošana, par kuru Andrejs (Žagars) dikti iedvesmojoši runāja, sarunas par Idiotu pie Gruzdova... Varu palielīties, ka šosezon Latvijā man būs pat divi Dostojevski — Dailē un JRT... Tad vēl dzimumdienas rītā divas manas mīļās mācekles Monika (Pormale) un Katrīna (Neiburga) sarīkoja fantastisku izbraucienu ar gaišzilu veco Moskviču uz ostu, kur uz kuģīša, kā saka, baudījām ikrus — lašus — zušus... Tātad, kā krievi teiktu, žizņ udalasj na slavu (dzīvē viss ir vairāk kā labi)? Vai tavs rezumējums būtu — mana dzīve ir mans darbs? Patiesībā, jā, kā jau, domāju, ikvienam radošam cilvēkam. Es vēlos turpināt runāt ar skaidru galvu, mācēt arī paklusēt, domāt labu un būt arī neprātīgs. Ar cilvēka dabīgo agregātstāvokli — vientulību — esmu iemācījies tīri labi sadzīvot. Atļausi dāvanas vietā sarunas beigās tev skaļi nolasīt fragmentu no recenzijas par tavu svaigāko scenogrāfiju Vecās dāmas vizītei Maskavas Ļenkomā? Kommersant Daily apskatnieks raksta: "Pilnībā iegāzties reālisma slazdā izrādei traucē Andra Freiberga talantīgās dekorācijas: uz skatuves izbūvētā viena nošņurkusī uzgaidāmā zāle ar efektīgu gaismas pārmaiņu palīdzību pārvēršas te par drūmu meža biežņu, te par atbalsīm pieskandinātu tukšu dievnamu, te par laika zoba paplucinātu rātes namu, te par infernālu cietumu. Visi šie interjeri šķietami izskatās "kā dzīvē", kad pēkšņi ievēro — laika sagrauztais sienu apmetums acumirklī transformējas jaunā, pulētā marmorā — un dzimst nekomfortabla sajūta, ka viss acīmredzamais ir bijis acu apmāns, sātaniski māži, — noformējums, kas pilnībā atbilst sirreālistiski pabaigās lugas garam. Izcils noskaņas darbs!" ***Andris Freibergs Dzimis 1938.gada 14.X(dokumentos — 24.X) oktobrī Skrundas apriņķī, piensaimnieka ģimenē. Agri zaudējis vecākus. Brālis Jānis. Sieva Valentīna strādā Nacionālajā teātrī, dēls Kārlis traģiski gājis bojā. Strādājis Drāmas teātrī (1965—1973), Jaunatnes teātrī — galvenais mākslinieks (1973 —1992), Dailes teātrī; kopš 1992.gada Latvijas Nacionālās operas galvenais mākslinieks. Veidojis scenogrāfijas vairāk nekā 200 izrādēm visos Latvijas un vairāk nekā desmit citu valstu teātros. Prāgas kvadriennāles 1995.gada sudraba medaļas laureāts (par scenogrāfiju K.Penderecka—J.S.Baha baletam Credo/Marija Magdalēna Igaunijas Nacionālajā operā).