Nacionālais lepnums

"Tas bija sen. Kad cilvēki vēl staigāja pa zemes virsu, bet dievi klusēja, mākoņos noslēpušies.

Tad mūki nolēma, aprīkot klosteri ar internetu. Lai digitalizētu Dievu. Vesela komanda labāko un drosmīgāko speciālistu cirta klintīs gropi, lai nostiprinātu vadu. Tik garu, kā Baznīcas Papus Ziemassvētku sprediķis. Bet vads neizturēja un notrūka, jo pats labākais un drosmīgākais speciālists bija nolēmis tajā pakārties."

Sēžu pliks milzīgā stikla burkā stacijas laukumā. Graužu marinētus gurķīšus un kautri salieku plaukstas virs klēpja katru reizi, kad pie stikla degunteli piespiež ziņkārīgs bērns. Bet mamma, vecmāmiņa, auklīte, vai tante saķer ziņkārīgo aiz rokas un aizvelk prom. Reizēm pieklīst kāds pasauli nodzēris bezpajumtnieks. Skatās uz mani kā uz žāvētu kukaini Dabas Muzejā. Bez ziņkāres un līdzjūtības. Ar žāvēta kukaiņa acīm.

Bet visbiežāk ļaudis iet garām. Viņiem savi ikdienas maršruti, nākotnes plāni un būšanas - nebūšanas.

Pieceļos, pastiepjos pirkstgalos. Pār cilvēku galvām lūkojos uz citām stikla burkām, kur sēž tādi paši pliki vīrieši un sievietes.

Vēlos vakaros, kad cilvēki Stacijas laukumā parādās tikai retumis, mēs uzrāpjamies līdz burkas vāka ventilācijas caurumiem un sarunājamies. Vistuvāk sēž sieviete. Es viņu mīlīgi saucu par Saulīti, jo viņas āda spīd koši dzeltena. Vakar viņai paveicās. Kāda pensionēta skolotāja iemeta burkas ziedojumu atvilktnē tamponu paciņu. Un pat novēlēja veiksmi darbā. Arī trešajā burkā no labās puses sēdošajam vīrietim bija veiksmīga diena. Ciemos no laukiem atbrauca brālis un piestūķēja pilnu atvilktni ar skābētiem kāpostiem. Vīrietis tā sapriecājās, ka viņa āda visu nakti spīguļoja te zila, te oranža. Bet es joprojām kraukšķinu marinētus gurķīšus un mirguļoju rāmi zaļgans. Gurķīšus man pirms nedēļas viens skolnieks atnesa. Un vēl veselus divdesmit santīmus.

Manu burku apstāj ziņkārīgs tūristu pulks, tādēļ aizsedzu plikumu ar laptopu. Tūristi bungā pa stiklu un fotografē. Smaidu, māju pretim un rādu uz šilti pie burkas pamatnes.

"VIENA MINŪTE DESMIT SANTĪMU"

Ceru ieraudzīt gidu, kurš tūristiem varētu iztulkot uzrakstu. Bet tāda nav. Bariņš laikam te atklīdis nejauši. Uz Stacijas laukumu gidi tūristus neved. Mēs, burkās sēdošie, neesam ne kultūras pieminekļi, ne nacionālais lepnums. Nu, kā pliks, burkā ar laptopu sēdošs cilvēks var būt nacionālais lepnums? Pat, ja spīdošs. Tad jau jāņtārpiņiem un luksoforiem arī būtu jākļūst par nacionāliem lepnumiem.

Tūristi uzrakstu nesaprot, tādēļ plaši atveru muti un bakstu tajā ar rādītājpirkstu. Ar otru roku rādu uz ziedojumu atvilktni. Tūristi priecājas, sit plaukstas un fotografē, bet atvilktne paliek tukša.

Atceros vēl vienu starptautisku zīmi. Atiežu zobus žēlīgā smaidā un berzēju rādītājpirkstu un zeltnesi gar īkšķi. Tūristi uzgavilē. Kāds laikam sapratis, iemet spraugā vienu latu. Burkas griestos iedegas lampiņa, ierūcas dators. Priecīgs steidzīgi nosūtu viņiem pāris gaisa skūpstus, par ko saņemu vēl lielākas ovācijas un atveru laptopu.

"Baznīcas Papus nolēma pašā augstākajā klostera tornī uzsliet antenu, lai piegādātu internetu bez vadiem. Pašaizliedzīgie interneta kompānijas darboņi rāpās tornī trīs dienas, stiepdami uz saviem pleciem metināmos aparātus, urbjus un bailes no augstuma. Divas dienas viņi savienoja vadus un antenas posmus, metināja un stiprināja. Līdz antena sniedzās tik augstu, ka garā pupa kļuva vien par bērnu pasaciņu.

Sestajā dienā, tupēdams stiprākajam mūkam pičpaunā, klostera tornī uzradās pats Baznīcas Papus. Viņš teica svinīgu runu un uzmanīgi apslacīja antenu ar svēto ūdeni. Mūks katram gadījumam to uzreiz noslaucīja ar kabatas lakatiņu. Lai rūsa nepiemetas.

Septītās dienas rītā Baznīcas Papus svinīgi ieslēdza datoru, un, psalmus dziedot, iegāja internetā. Jau pēc dažām stundām internetā bija iegājuši ne vien mūki, bet arī lielākā daļa klostera seno rakstu un vecā, kurlmēmā virēja ar visu kaķi. Būtu iegājušas arī vistas un govis, bet nepaspēja. Jo dievs nolēma lejuplādēties. Un..."

Lampiņa burkas griestos nodziest. Nodziest arī laptops. Nikns griežu zobus. Nepaspēju. Paceļu acis. Tūristi, joprojām apstājuši burku, ziņkāri pēta svešās rakstu zīmes, kas vizuļo uz manas ādas, atspīdot stikla sienās. Pacietīgi. Laikam no Japānas.

Dzirdu saucienus un ūjināšanu. Tūristiem aiz muguras zaigo spilgtas gaismas. Nometu laptopu, pieploku pie stikla, bet caur pūli neko neredzu. Pietupjos, izstiepjos pirkstgalos, palecos, ieķeros burkas malā, bet pirksti noslīd. Nokrītu un sasitu dibenu. Tūristi priecīgi lēkā un applaudē. Dusmīgi atiežu zobus un triecos pret stiklu, vicinu rokas, lai paiet malā, bet viņi nesaprot. Vēlreiz palecos, ieķeros ventilācijas redelēs un ieraugu viņu!

Lielā Mamma cēli pastaigājas gar burkām. Nopēta vienu spīdekli, otru, trešo. Viņai rokās čemodāns. Ierēcos no prieka un, lai pievērstu sev uzmanību, sakožu zobus, sažmiedzu acis un pūlos izspiest no sevis pēc iespējas spilgtāku gaismu. Atveru acis, bet redzu vien Lielās Mammas muguru. Viņa pēta skābētu kāpostu rijēju, kurš sitas pret burkas sāniem kā apžilbis naktstauriņš un spīd tik spoži, ka dzirksteles lec.

Speru pa burkas sāniem, kliedzu, ūjinu, bet Lielā Mamma mani neievēro. Varbūt tūristi aizsedz skatu. Varbūt esmu pārāk blāvs. Lielā Mamma pieiet pie manas kaimiņienes. Saulīte priecīgi griežas uz riņķi, spalgi ķiķina, un spīd tik jauki un mīlīgi, ka zaudēju cerības pievērst sev uzmanību. Mamma lietišķi apiet apkārt burkai, iemet dažus santīmus un izlasa pāris Saulītes pantiņus. Atzinīgi pamāj, un es saprotu, ka vairāk spīdēt nav jēgas. Piedevām, no pārliekas spīduma spiešanas, vai gurķu ēšanas apsāpas vēders. Tādēļ skumji pamāju tūristiem ardievas un atveru lūku burkas dibenā. Tūristi, sapratuši, ka šovs beidzies, dodas prom. Nokāpju pāris pakāpienus zemāk un apsēžos uz poda. Ir lietas, ko pat tūristiem labāk neredzēt.

Es tik ļoti gribu pabeigt to stāstu par mūkiem un internetu, ka atkal piemetusies caureja. Viss jau sen ir izdomāts un izplānots. Sižets, kompozīcija un nobeigums izsmadzeņoti līdz pēdējam komatam. Personāži un tipāži rosās pa galvu pat tad, kad esmu aizmidzis. Ja vien man ļautu uzrakstīt. Ja būtu kāds, kurš saprot. Kurš grib saprast.

Dzirdu klusu klikšķi. Pie burkas griestiem iedegusies lampiņa. Klupdams, krizdams skrienu augšup pa kāpnēm. Aiz kājas īkšķa aizķēries, līdzi ritinās tualetes papīra rullis. Paklūpu un sasitu ceļgalu pret pēdējo pakāpienu, tādēļ līdz laptopam rāpoju.

"Jo Dievs nolēma lejuplādēties. Un klostera augstākajā torņa antenā iespēra zibens. Saule divreiz mainīja rietēšanas laikus, bet pasaule izvērsās uz āru. Varenais un neaptverami plašais Dievs izšķīda baitos un pikseļos, vietnēs un serveros. Un katrs, kurš tajā brīdī vai septiņu gadu laikā ieslēdza datoru, vai vienkārši ieskatījās monitorā, ieņēma sevī Dievu. Mazi interneta dieviņi sāka klīst pa zemes virsu. Bet cilvēcība līdz ar kāda pēkšņi atdzimuša vulkāna pelniem uzplivinājās mākoņos un tapa steidzīgi aizmirsta.

Līdz ar pasauli uz āru izvērtās arī par mazajiem dieviņiem pārtapušie cilvēki. Tie, kuriem iekšā sala, kļuva ledaini auksti. Nejūtīgajiem uzauga kaula zvīņas, bet jūtīgajiem nemitīgi niezēja un lobījās āda. Ikviens varēja redzēt otra iekšpusi jau no tālienes. It sevišķi spīdekļus. Tos, kuru gaisma, iepriekš apslēpta klusi gruzdēja un kutināja no iekšpuses, tagad izvērtās uz āru Un tapa redzama jebkuram gan naktī, gan spožākajā dienas gaismā..."

Laptops nodziest. Iekaucos. Vēl pavisam nedaudz palicis, lai uzrakstītu. Daži teikumi. Skatos uz Lielo Mammu pamesta kranča acīm. Krītu ceļos, lūdzos. Mēģinu pārliecināt, ka tas ir svarīgi, jo tas taču ir par mums pašiem. Par cilvēkiem. Dieviņiem un spīdēšanu. Lielā Mamma klusē. Domīgi bungā ar pirkstiem pa čemodānu. Vēlreiz pārlasa manis uzrakstīto. Pārskaita naudu, ko citi man saziedojuši. Neapmierināti saviebjas, apcērtas riņķī un sparīgi dodas pie Saulītes. Dauzu ar dūrēm stiklu. Saucu, lai pagaida. Ka man vajag vēl tikai dažus santīmus. Apmēram piecdesmit lai pabeigtu rakstīt un vēl divdesmit, lai izlabotu kļūdas. Bet mani vārdi kā baloži pārlido pār Lielo Mammu. Viņai ir iepatikusies mana kaimiņiene, kura spīd silti dzeltena, mīlīgi smaida, kniksē un panto uz nebēdu.

Mamma atver čemodānu. Izņem sarkanu zīda maisiņu ar izšūtu anatomiski precīzu sirds attēlu. Atsien mežģīņainu lentīti un izzvejo sauju monētu. Pieploku pie stikla un brīnos. Visas monētas sudrabainas. Tātad lati. Lielā Mamma ieber sauju latu ziedojumu spraugā. Saulīte priecīgi uzdzirksteļo, paķer laptopu un sāk rakstīt. Pantiņi birst no viņas tik pat raiti kā prieka asaras un dzeltenas dzirksteles.

Pieploku pie stikla un izmisis domāju. Varbūt piedāvāt Lielajai Mammai seksu? Varbūt mēģināt nomainīt spīduma toni?

- Eu, Mammu! Lielā Mamma! Man ir marinēti gurķīši! Ļoti garšīgi! Patiešām! Gribi? Tikai par latu! – izmisis saucu, piebāzis seju ventilācijas restēm. Neko labāku nespēju izdomāt. Mamma neatskatās.

- Nu, labi, par septiņdesmit santīmiem! Atdošu visus! Un tualetes papīru bonusā!

Mamma pagriežas. Man priekā aizraujas elpa. Laikam esmu atklājis viņas vājību. Mammai patīk tirgoties.

- Piecdesmit! – viņas balss tik pērkonīga, ka satrūkstos.

- Sešdesmit? – uzdrošinos pīkstēt pretim.

- Trīsdesmit! – viņa ducina.

- Labi, piecdesmit, - saku un steidzīgi krāmēju tualetes papīru un gurķīšus atvilktnē.

Lielā Mamma cienīgi pienāk klāt.

- Gurķīši, ja? Par piecdesmit santīmiem?

Māju ar galvu tik sparīgi, ka sasitu pieri pret stiklu. Mamma iesmejas.

- Labi. Šodien esmu labdarīga.

Viņa izgrābj no atvilktnes gurķīšus. Iebāž kabatā tualetes papīra rullīti.

- Raksti vien. Ja jau tev tik ļoti vajag, - Mamma nodārd un iemet spraugā piecdesmit santīmus.

"Spīdekļi blandījās pa zemes virsu starp visiem citiem dieviem. Un izskatījās tādi pārlieku spīdīgi un nekam nederīgi. Bez noteikta mērķa un jēgas. Tādēļ viņus savāca vienkopus un ietupināja burkās. Lai apgaismo Stacijas laukumu. Vismaz būs kāda jēga. Izklaide. Un elektrība ietaupīsies."

Lepni un svinīgi pielieku punktu. Aizveru laptopu. Lūkojos apkārt vēl apžilbis pats no sava vai datora ekrāna spīduma. Bet Lielā Mamma ir prom. Un apkārt nav neviena, kas izlasītu un pateiktu, vai bija vērts.