Nepieciešamā un nesasniedzamā

maaciities - jaa, bet ne atdarinaat to, jo Latvija nav Kanaada ne veesturiski, ne kulturaali, ne sociaali. arii latvieshi ir leenpraatiigi, pieklaajiigi un galvenais racionaali domaajoshi, un pashi spees izdomaat kaada multi-kulti sabiedriiba tiem Latvijaa ir vajadziiga, un kaada - ne.

No Kanaadas pieredzes tieshaam vajag maaciities,jo taa ir daudz veiksmiigaaka nekaa Eiropaa un joprojaam diezgan rasistiskajaa ASV. Buutu gruuti preciizi nosaukt,kas ir par pamatu veiksmiigajai imigrantu politikai Kanaadaa.Varbuut taa ir angliskaa leenpraatiiba un pieklaajiiba,kura ir tik ljoti ieaudzinaata kanaadieshos.Cieni otru kaa sevi pashu.Nenoniecini nevienu.Ja cilveeks ir straadiigs,godiigs un liidzcietiigs,taadam ir atveertas visas iespeeju durvis. Otra lieta-te visi ir imigrantu peectechi un taapeec saprot,cik sarezgjiiti ir buut emigrantam jaunaa valstii.

Labs raksts. Kaut gan, protams katrā valstī jau ir sava pieredze, kā izturēties pret multikulturālismu. Laikam jau vispirms būtu jāsaprot, kas tas par "zvēru". Vai tas ir sinonīms masu kultūrai, kas arī nepazīst robežas un vienādi par to kaifo visā pasaulē? Ja neskaita ortodoksāļus, kas citādo vispār nepieņem. Vai tā būtu kultūru sajaukšanās, veidojot kaut kādu miksli? Vai dažādu kultūru kopeksistence vienā vietā? Lai nu kā, man vairāk liekas, ka patiesa kultūra var būt tikai nacionāla, jo tai ir jāsakņojās konkrētās vietas vai tautas vēsturē. Tukšā vietā, no zila gaisa kultūru radīt nav iespējams. Tāpēc personīgi es multikulturālismu saprotu kā masu kultūru. Parādību, kas varbūt kādreiz utopiskā nākotnē, kad visa cilvēce kļūs par vienu tautu, būs šīs tautas kultūra. Līdz ar to multikulturālisms ir arī nāves spriedums katras noteiktas tautas kultūrai, pārvēršot tās pārstāvjus savdabīgos, bet "dekoratīvos indiāņos", kuros no īstiem indiāņiem ir tikai spalvas, turklāt vēl neidentiskas. Un to, kāda tam visam ir jēga, neviens vairs neatceras. Kā Jāņos, kur visiem rituāliem un nodarbēm zudusi jēga, bet multikulturālisms šos svētkus pārvērtis (ja neskaita atsevišķas vietas, kas vēl tos mēģina kultivēt pa īstam) banālā iedzeršanā, ēšanā pie ugunskura un pēc tam seksā. Ne jau mežā, papardes ziedu meklējot.