Pārmaiņas. Bet kādas?
"Sen vajadzēja notikt reformām. Uz mani kliegs, ka iznīcinu kultūru, bet pārmaiņas ir nepieciešamas. Kam ir vajadzīgas, piemēram, mūzikas skolas, ja nav atdeves?"
Raimonda Paula atbildi lūgumam nosaukt divas trīs lietas latviešu kultūrā, kas īpaši saudzējamas, tai skaitā — krīzes apstākļos samazinot finansējumu kultūrai, gribas izcelt kā retāk izskanējušu, bet diskusijās starp kultūras elitāristiem, demokrātiem un matemātiķiem klātesošu domu. Neoficiāla informācija liecina, ka jaunais finansējuma samazinājums kultūras nozari skars ļoti smagi — institūcijas, kas saņem dotāciju no valsts budžeta līdzekļiem, gatavojas finansējuma samazinājumam par 40—50%. Kamēr nav skaidrs, cik lielu finansējuma daļu nāksies zaudēt, Kultūras ministrija par kritērijiem, pēc kuriem lems, kam dotāciju apcirps, gan nerunā. Solidāri visām kultūras nozarēm, organizācijām? Kādu pasaudzējot? Kā liecina nesen izskanējusi informācija, atbalstot "valsts nozīmes kultūras institūcijas", ar to saprotot visas tās, kuru nosaukumā "Latvijas", "Nacionālais"? Lems "no augšas", vai arī ļaus lēmumu pieņemt speciālistiem?
Jautājumu uzdevu dažādu nozaru profesionāļiem cerībā vēl pirms neizbēgamās steigas finansējuma samazināšanā rosināt diskusiju par kritērijiem. Atbildēs sauktas nozares, konkrētas kultūras institūcijas vai raksturoti kritēriji.
Māris Sirmais, diriģents, Kamēr…, VAK Latvija
Teiks, ka es runāju kā jomas pārstāvis, bet savu viedokli varu pamatot. Profesionālie kori. Orķestri. Cik esmu braukājis pa pasauli, mūsu kolektīvus visur zina. Protams, pasaulē izcilu orķestru ir ļoti daudz, jo tur ir tradīcijas. Ja mēs gribam iekļauties, tad orķestrus atbalstīt ir ļoti svarīgi. Koru kvalitāte ir tāda, ka varam konkurēt jebkurā vietā pasaulē. Trešā lieta… Protams, būs kāds, ko ļoti aizskaršu, bet trešo lietu nosaukt nevaru. Tad man būtu jārunā bez savas pārliecības.
Solvita Krese, mākslas zinātniece, Laikmetīgās mākslas centrs
Viena no būtiskākajām lietām, ko, "griežot" finansējumu kultūrai, nevajadzētu aiztikt, ir Valsts kultūrkapitāla fonds. Tas joprojām ir viens no galvenajiem finansējuma avotiem daudzām kultūras aktivitātēm. Veiksmīgi darbojas finansējuma sadales princips, kas ļauj pašas nozares ekspertu komisijām spriest par prioritāri atbalstāmajiem projektiem. Īpaši vajadzētu ņemt vērā, ka pirmajā finansējuma "griešanā" VKKF jau tika apgriezti 42% no kopējā finansējuma, kas ir daudz reižu vairāk nekā citām sfērām.
Vajadzētu sabalansēt finansējumu starp nacionālas nozīmes institūcijām, izcilībām, kā arī neļaut apstāties dzīvajam procesam, ko lielā mērā nodrošina nevalstisko organizāciju sektors. Radikāli samazinot finansējumu, piemēram, Nacionālajam mākslas muzejam mēs varam pazaudēt ne tikai pieejamību muzeja kolekcijai, bet pat riskēt pazaudēt pašu nacionālo krājumu. Izslēdzot no finansējuma aprites NVO sektoru, mēs savukārt riskējam pazaudēt nozīmīgu kultūras segmentu un radīt grūti salāpāmu "pārrāvumu" kultūras dzīvajā procesā, kas šajā laikā varētu būt veiksmīga platforma radošu "izdzīvošanas stratēģiju" attīstībai. Būtu arī lietderīgi veikt funkciju auditu, izvērtējot katras institūcijas darbību, lai finansējums sekotu funkcijai, nevis institūcijai.
Juka Rislaki, žurnālists, karikatūrists
Iespējams, mana doma ir nepopulāra, bet Nacionālā bibliotēka jāpabeidz. Tāpat kā daudzi somi, uzskatu, ka ekonomiskās krīzes laikā nepieciešams valsts pasūtījums, lai cilvēkiem būtu darbs un nauda, lai viņi varētu tērēt, jo tā atlabs ekonomika. Latvieši ir kultūras tauta, un katrai kultūras tautai ir nepieciešamas bibliotēkas. Turklāt Rīgā ir pārāk maz tādu vietu, kur bez maksas varētu ieiet un kulturāli, drošībā pavadīt laiku vienkārši cilvēki — gan bērni, gan jaunieši, gan pieaugušie. Visi taču negrib iet uz spēļu zālēm, tirdzniecības centriem, striptīza klubiem vai bāriem.
Arī ASV ir nopietna krīze. Nupat biju Amerikā vākt materiālus grāmatai, un turienes bibliotēkas mani pārsteidza. Tās bija skaistas un mājīgas. No rītiem cilvēki stāvēja rindās pie bibliotēkām, vakaros viņus bija grūti aizdabūt mājās.
Īpaši šajā grūtajā laikā jāglābj Akadēmiskā bibliotēka un Misiņa bibliotēka.
Otrs lielais nacionālais projekts — jāglābj Latvijas Radio. Atsevišķus raidījumus, protams, var samazināt uz zināmu laiku vai kādā reģionā, bet vietā tūlīt nāks citi, kas nebūs Latvijai, maigi izsakoties, lojāli. Tautas apmuļķošana sasniegs apogeju, ja kāds iedomāsies izbeigt aktuālās intervijas vai Radio Klasika.
Jebkuros apstākļos nauda jāiegulda izglītībā un zinātnē. Ja tas nenotiks, tauta aizies bojā. Lai cik neiespējami tas pašlaik liktos, augstākā izglītība pamazām jāpadara vienādi lēta vai pat bezmaksas, citādi jaunieši pametīs Latviju.
Sarmīte Ēlerte, Nacionālā Kultūras padome
Nedrīkst atteikties no sevis. Kultūra, valoda, daba ir vienīgais, kas Latviju padara reljefi atšķirīgu, tātad vērtīgu. XXI gs. globālā, atvērtā lielisko iespēju pasaule var pastāvēt Latvijā, ja te būs radoša vide, ja mēs tikpat sirdīgi kā citas Eiropas valstis rūpēsimies par savu atšķirīgo, īpašo, tātad kultūru. Ja ne, modernā pasaule kā globālais caurvējš aizslaucīs spējīgākos. Jo nebūs jau kam pieķerties. Atbalstīt kultūru ir augoša valsts atbildība. Jo mazāka ir valsts (un tirgus), jo lielāka atbildība.
Šīs pašsaprotamās lietas jāpatur prātā arī tad, kad jāgriež nauda, jo ainavu pēc krīzes veidos šodienas lēmumi. Kultūrai — jau radītajam un jaunradei — jāpārdzīvo kā kopumam, protams, vienmēr var vērtēt, vai nav iespējams lētāk un racionālāk administrēt.
No kā noteikti nedrīkst atteikties? No pagātnes — muzejiem, kultūras pieminekļiem, nedrīkst atteikties no Nacionālās bibliotēkas būvniecības — tā būs svarīgs balsts modernajai Latvijai.
Nedrīkst atteikties no atbalsta jaunradei — iespējas mākslā šodien un šeit pašiem sevi saprast. Tas prasa pietiekamu finansējumu Kultūrkapitāla fondam. Nedrīkst atteikties no atbalsta nevalstiskajām iniciatīvām, radošajām studijām, centriem, kas dažādo, eksperimentē, paplašina mākslu telpu.
Nedrīkst atteikties no pieejamības — mākslas un mūzikas skolām, vietējiem kultūras centriem; līdzfinansējumiem, kas notur saprātīgās robežās kultūras pasākumu biļešu cenas.
Nedrīkst atteikties no atbalsta radošajām industrijām, piemēram, kino, jo šīs jomas profesionāļi tālāk jau spēj piesaistīt citu valstu filmu naudas, producēt tās Latvijā, tātad eksportēt pakalpojumu ar lielu pievienoto vērtību. Jāatbalsta oriģinālliteratūras izdošana, kas veicina vēl vienu eksportspējīgu Latvijas jomu — poligrāfiju. Krīzes laikā būtu jādomā ne tikai, kā atbalstīt, bet arī kā attīstīt šīs jomas.
Brīžos, kad pārvaram skaudību, mums patīk lepoties, piemēram, ar Hermani vai Garanču, Šimku vai Pakalniņu, Radio kori vai Nelsonu, redz, kā viņus (latviešus!) pasaule novērtē. Nebūs izcilību, ja nebūs atbalsta kultūrai kā kopumam.
Silvija Radzobe, teātra kritiķe, profesore, Latvijas Universitāte
Tikai vienu reizi savā mūžā esmu pieredzējusi to, ka Latvijas dzīvē, tai skaitā kultūrā, mākslā, izglītībā, tapa kaut kas labāks par iepriekšējo — tas bija 90.gadu pirmajā pusē, kad valsts uzticējās radošām personībām. Tikko sākās birokratizācijas process pēc ES parauga (tas notika jau 90.gadu otrajā pusē), kas tagad, ekonomiskās krīzes apstākļos, kulminē un ko pirmdien dēvē par lietu sakārtošanu, otrdien par optimizēšanu, trešdien par strukturālām izmaiņām, viss kļūst viennozīmīgi tikai sliktāk — nabadzīgāk, standartizētāk, netalantīgāk, bet, galvenais, necilvēcīgāk. Līdz ar to spriedelēt, kam dot naudu un kam ne, valsts finansējuma samazinājuma apstākļos man šķiet visai formāla nodarbošanās, jo mūsos, kas te izsakāmies, taču kā parasti, neviens no valdības neieklausīsies.
Runājot par teātri, vajag noteikti atbalstīt izcilības (O.Kroders, A.Hermanis), teātra procesu reģionos (Valmieras, Liepājas, Daugavpils teātrus), jaunos, topošos režisorus, apmaksājot viņu studijas labās skolās un pirmos eksperimentus teātros. Neraudāšu, ja pliekanu izklaides gabalu un bezatbildīgi arhaisku izrāžu iestudētāji labākajos gados būs spiesti saviem izstrādājumiem sponsorus meklēt paši. Varbūt, šādi pašiverējoties, viņiem atgriezīsies pat otrā jaunība. Pēc manām domām, šāda atbalsta sistēma ir aktuāla arī attiecībā uz citām mākslas jomām — mūziku, tai skaitā koriem, tēlotāju mākslu, rakstniecību utt. Un, protams, grāmatu izdošanu, kur ar PVN diferenciāciju varētu regulēt procesu, paverot ceļu primāri vērtīgākiem izdevumiem.
Andris Vilks, Latvijas Nacionālā bibliotēka
Lielķezas apstākļos ir ļoti grūti atbildēt uz jautājumu, kas ir tās divas, trīs vai četras galvenās lietas, kuras nedrīkst pakļaut samazināšanai. Sevišķi, redzot, ka pēdējo gadu auglīgais lietus nesis daudzus radošus sasniegumus un kultūras procesu jaunas kvalitātes.
Mana atbilde nevar būt konkrēta. Varu runāt par konkrētiem principiem. Tas nepalīdzēs ciparu spēlē 20 — 30 — 40%. Prioritātes jau laikam ir noteiktas, kultūras nav to vidū. Tomēr gribētu minēt dažus kritērijus, kuriem vajadzētu būt nozīmīgiem ne tikai ķezā, bet arī tad, kad mēs to pametīsim.
Pirmais. Nacionālais. Tas, kas bijis, ir un būs latviešu, t.sk. latgaļu, līvu. Lielu un mazu novadu savdabīgais, arī cittautu, bet nepārprotami ilgstoši sakņots Latvijas lauku un pilsētas kultūrā.
Otrais. Radoši izcilais. Tas, ko mēs dēvējam par konvertējamu un kas ir patiesais Latvijas vai Rīgas zīmols.
Trešais. Visi talanti, kuri atrodas mācību procesā, beidz noteiktu mācību procesu, pēc kura viņa vai viņš var sevi sākt apliecināt.
Ceturtais. Tas, kas ir jāsaglabā kā mūsu kultūras un mākslas liecība, kas nedrīkst aiziet bojā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.