Pasaule par vienu eiro
Reizēm jāsaka paldies ērtiem apaviem. Nebūtu man kājās oranžo bezsvara Camper čībiņu, diez vai pagūtu laikā atjozt tos nieka 300 metrus no netālā "burvju kalna" — īstās, vēsturiskās Akropoles — līdz "Jaunajai Akropolei", kā sauc pasaulē jaunāko un lielāko antīkās mākslas muzeju — nepareizas, bet eleganti masīvas formas trapeci no betona un ar stikla cepuri, kurš viņsestdien pirmo reizi vēra durvis publikai Grieķijas galvaspilsētā. Žurnālistiem un citiem laimīgajiem, kas paguva iegādāties biļetes par (!) vienu eiro, vajadzēja nokļūt Jaunajā Akropolē divas stundas pirms oficiālās muzeja atklāšanas ceremonijas, jo tad rajons ap šveiciešu/amerikāņu arhitekta Bernāra Čumī projektēto stikla kuģi tika slēgts: palūkoties uz antīkās Grieķijas vēstures, kultūras un mākslas unikālajiem 4000 dārgumiem vienkopus tika aicināti vismaz simts pasaules ietekmīgākie politiskās un kultūras skatuves spēlētāji, Anglijas karalieni Elizabeti un Lielbritānijas premjerministru Gordonu Braunu ieskaitot.
Atgūt Eldžina marmorus
Viņi neatbrauca, savā vietā atsūtot maznozīmīgus parlamenta un Britu muzeja klerkus, toties kopā ar Grieķijas prezidentu, premjeru un kultūras ministru līksmoja ES prezidents Žozefs Manuels Barrozo (kurš, starp citu, bez aizķeršanās nolasīja Margeritas Jursenāres brīnumdaiļā romāna Adriana hronikas fragmentu grieķu valodā!), UNESCO ģenerāldirektors Koičiro Macuru, pulks Eiropas valstu līderu, Metropolitēna, Berlīnes Pergamona muzeja direktori un citas prominences un māja ar galvu, kad Jaunās Akropoles direktors Dimitris Pandermalis lepni paziņoja: "Mūsu un jūsu uzdevums ir vistuvākajā laikā panākt, lai šī saulainā vieta kļūtu par pasaulē labāko muzeju, kur satiekas Eiropas civilizācijas antīkās saknes!"
Otrais solis, ko skaidri varēja noprast no visu grieķu puses runātāju apsveikuma vārdiem, ir — diplomātiskā vai politiskā ceļā beidzot panākt, lai mājās, Atēnās, pēc 207 gadu piespiedu emigrācijas atgrieztos leģendārie "Eldžina marmori" (tieši tā — termins Elgin marbles jau kļuvis par jēdzienu pasaules mākslas un restitūcijas finešu vēsturē). Tieši tādēļ karalienei Elizabetei un Gordonam Braunam tika sūtīti īpaši ielūgumi uz Jaunās Akropoles premjeru. Jo Atēnu Akropoles galvenais dārgums — Partenona tempļa svarīgākās sastāvdaļas — glabājas Britu muzejā, kur tās nonāca "valsts īpašumā un pārvaldījumā", kad lords Eldžins bankrotēja un savu grieķu antīko dārgumu privātkolekciju 1816.gadā pārdeva par 35 tūkstošiem mārciņu, tolaik ļoti ievērojamu summu, tagad gan šos "marmora gabaliņus", līdzīgi kā, teiksim, Monu Lizu vai Dāmu ar sermuliņu, dēvē absurdajā vārdkopā "bezvērtības pasaules kultūras mantojums" — proti, tam nav nosakāma nekāda cena un tie ir tik atpazīstami šedevri, ka tos nav iespēju arī kādam pārdot!
Kad Grieķijas kultūras ministrs Antoni Samari pie Partenona frīzes ģipša bareljefa (oriģināli atrodas Londonā) pielika dievu ziņneses Irīdas oriģinālo, "īsto" marmora galvu, plašajā zālē atskanēja ovācijas un daudzi klātesošie prominentie grieķi, maķedonieši, rumāņi, serbi, horvāti (kolekcijas unikalitāte izpaužas arī faktā, ka no visiem "apgrieķijas reģioniem" solidāri vākts pats nozīmīgākais) nudien nespēja noturēt aizkustinājuma asaras.
Saules pieliets kuģis
Partenona "apvienošanas" ideju 1980.gadā pirmā ar emocionālu uzsaukumu pauda toreizējā Grieķijas kultūras ministre leģendārā aktrise Melina Merkuri. Melš, ka viņa mēģinājusi iekustināt pat kuģu miljardieru Onašu klana pārstāvjus, lai tie iedarbina ASV politiskās sviras vai "izpērk" no britiem Grieķijas zemes dārgumus, kas, protams, vienlaikus ir visas cilvēces kultūras mantojums. Doma loģiska — kādēļ gan Partenona un citu Akropoles celtņu, skulptūru ansambļu, sakrālo veidojumu detaļām ir jābūt izkaisītām pa visu pasauli, ja tās varētu atrasties vienā — "dzimtajā", vēsturiskajā vietā? Jo vairāk tāpēc, ka līdz ar Jaunās Akropoles ultramodernā muzeja atvēršanu (šī celtne valstij izmaksāja 180 miljonus dolāru, to bija plānots pabeigt līdz 2004. gada olimpiskajām spēlēm, bet Grieķijai vienkārši pietrūka naudiņas...) zūd pēdējais formālais iegansts, uz kuru patika atsaukties Britu muzeja pārstāvjiem — iepriekšējā, XIX gadsimtā būvētā, precīzāk — Akropoles klintīs izcirstā Antīkās mākslas muzeja telpas nudien bija nožēlojamā tehniskajā stāvoklī un šauras, tādēļ plašajā Britu muzejā marmora šedevriem ir tā ērtākā un drošākā atrašanās vieta. Nu šis agruments ir zudis — muzejs patiešām atgādina milzīgu saules pielietu kuģi, kas traucas pretī "vecajai" Akropolei, turklāt tajā ir savi fantastiski "noslēpumi" — četrstāvu celtnes iekšējā ātrija daļa iejož diezgan plašu pagalmiņu, kurā redzama Atēnu iela un mājas — arheoloģiskajos izrakumos uzieta "dzīvā vēsture". Vēl viens mēms pārmetums britiem sagaida pirms ieejas galvenajā, stiklā mirdzošajā Partenona zālē — tur novietotas piecas slavenās Ereihteiona kariatīdes... Sestā atrodas Londonā, bet septīto lords Eldžins, kurš abas marmora sievietes pirms bankrota bija izvietojis savā Skotijas vasaras mājā uz jumta, nejauši sadragāja.
Britu muzejs pagaidām kā labās gribas žestu mūžīgā lietošanā aizdevis Jaunajai Akropolei nelielu daļu "Eldžina marmoru", turklāt ne no Partenona un ar noteikumu, ka Grieķija atsakās no pretenzijām uz šo artefaktu juridiskajām īpašumtiesībām, kas nozīmē — marmora veidojumus varēs aplūkot Atēnās, kaut gan tie piederēs Londonai.
Kaut kas drusku apvainojošs ir visā šajā juridiskajā ņiguņegā ap antīkās pasaules dārgumiem no Grieķijas svētākā kalna. Un to nespēj atsvērt pat fakts, ka grieķu valdība krīzes laikos līdz gada beigām ir noteikusi superzemu ieejas cenu muzejā — vienu eiro.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.