Patiesība panes visu

Gribas vai iespurgties, iedomājoties šo traģikomisko situāciju. Meitenītes jaunā, skaistā dievbijīgā māte Ruta nupat ir mirusi dzemdībās, bet neilgi pirms tam, kā vēstīts cirkus "reklāmā" romāna ievadā, klejodama mežā, viņa ieraudzījusi lūsi, "šo savādo un reto skandināvu lauvu". Nobijusies un nu piedzimusi meitenīte — ar kažociņu "krāšņu un zeltainu", kas apņem trauslo augumiņu. Tik savāds ir viņas izskats, ka kristībās, kas notiek reizē ar mātes apbedīšanu, klātesošajiem mēģinot meitenītei dot vārdu Ieva, mācītājs zaudē savaldību un izsaucas: "[Bībeles] Ieva neizskatījās pēc pērtiķa!"

Nevēlēšanās īpaši kavēties pie Ievas ārienes šķiet skaidrojama ar faktu, ka viņas būtība ir tik nesamaitāta un skaista, ka tā nesasaucas ar briesmīgo izskatu. Kā saka pati Ieva: "Patiesība panes visu." Savukārt Gjorthornetas kundze Ievai norāda: "Skaistumu iekāro visi. Bet ļaudīm ir dažādi priekšstati par to, kas ir daiļš." Tēlaini runājot, Ievas kažociņš tiešām laistās zeltā. Līdzīgas sajūtas raisījās, iepazīstoties ar mazo meitēnu Tūves Jānsones bērnības atmiņās. Tas reizē ir rakstnieka talants un sava veida diskriminācija pret romāna pārējiem tēliem — galveno varoni atšķirībā no pārējiem padarīt tik dzīvu, ka tu nedomā par viņa izskatu, jo tas nav svarīgs. Ar šo tēlu ir iespējams identificēties teju tik cieši kā pašam ar sevi. Un pašam sava būtība allaž paliks nemainīga, lai kā izskats mainītos vecuma, slimību, plastisko operāciju vai kā cita rezultātā.

Mazpilsētas ērmi

Reti kurš spēj vai grib izveidot visus romāna tēlus vienlīdz dzīvus. Tāpat arī Hansens. Taču viņa gadījumā tur ir loģika, jo meitene ar savu sarežģīto stāvokli un uz sevi centrēto jūtu pasauli prasa visu uzmanību, turklāt romāna pārējie tēli ir atkarīgi no to ārējā izskata. Tos Hansens triepj treknām, komiskām kontūrām. Tie ir šabloniski XX gadsimta patriarhālas skandināvu mazpilsētas tēli, bet nespēj beigt sajūsmināt. Ruta (nu jau nelaiķe) ir bāla, dievbijīga mūzikas skolotāja, kas apbrīno pasauli kā Dieva radījumu un ejot dungo dziesmas par to Kungu. Pretstatā savai jaunajai sievai sirmais, pragmatiskais, nedaudz aprobežotais stacijas priekšnieks nav aizrāvies "ar Dievu un pārpasaulīgām lietām, lai gan bija kristīgs cilvēks, kā jau tas pienākas vīram viņa postenī." Viens no amizantākajiem tēliem ir kantors Ludvigs Svammerdams, "romantiska dvēsele, daudz lasījis Heini un apbrīnoja Novalisu". Viņa personības iezīmes var nolasīt Rutas Arktanneres saldsērīgajā nekrologā, ko viņš ir sarakstījis. "Kantors patiesībā labprāt būtu vēlējies atrasties atraitņa vietā," raksta Hansens. "Taisnību sakot, viņš jutās mazliet sašutis par to, cik praktiski un neideālistiski stacijas priekšnieks izrīkojās ar savām bēdām. Tas vīrs acīm redzami nebija lasījis Novalisu. Dienās pēc sievas nāves stacijas priekšnieks cik spēdams darbojās ar praktiskām lietām. Kantors pūlējās novirzīt sarunas uz mūžības lietām, mūziku un sēru izpausmi skaņās, bet Arktanners sāka attēlot, kādas sviestmaizes un ēdieni pasūtināti bēru mielastam un ar kādu rūpību viņš visu izvēlējies — tur būs gan siļķes, gan pastētes, kūpināti zuši, brieža mēle, karbonādes un auksts cepetis ar mārrutku mērci..."

Sava laika anomālija

Minētā ēdienkarte, cita starpā, norāda, ka mazā Ieva materiāli necieš, bet garīgi un fiziski gan. Kažociņš viņai kļūst tikai biezāks un garāks. Pilsētā pamatoti baumo, ka viņa esot spalvaina kā zvērs. Viņu dēvē dažādos vārdos — vilkubērns, briesmonis un — kaut kāda iemesla dēļ — spāniete. Kā raksta vietējais dakteris, Ieviņa "atgādina kažokzvēru ar graciozu un pilnībā izveidojušos kažoku".

Kas nu var, mēģina gūt kādu labumu no viņas. Birgešona kundze, kas par mazo rūpējas, izsaucas pravietiskos vārdus, ka dakteris, pieejot Ievai kā anomālijai, tik domā par savu profesionālo statusu un "grib padarīt mazulīti par apskates objektu un cirku anatomiem". Vietējā prese Ievai un tēvam "izdara pakalpojumu", "liedzot baumas" un izbazūnējot ziņu par savādo meitenīti paši. Meitenīti ārstēt ierodas vietējā pūšļotāja Berga kundze — nesatricināma, gara un kārna pusmūža zilzeķe pelēkām acīm, ar vilnas auduma somu pār plecu, kas visiem pētoši blenž acīs un uzrunā uz tu. Viņas pravietojums nevieš skaidrību — meitene nesīs daudz bēdu. Bet vēlāk prieku. Būs bagātība un ceļojumi, būs briesmas no ūdens un uguns, būs glābšanās, būs pestīšana. Punktu spekulācijām pieliek cienītais profesors Strems, kas, izdzirdējis par šo "raritāti", ierodas no galvaspilsētas, lai skatītu to savām acīm. Viņš ir parodija par cimperlīgu akadēmiķi, kam tikai interesē pētniecība un karjera. Kad nepacietīgais tēvs profesoram vaicā: "Un — kad viņa to kažoku zaudēs?", profesors sajūsmā atbild: "Kad? Nē, viņa to nezaudēs nekad!" Meitene tiek aizvesta uz Kopenhāgenu izrādīšanai citiem akadēmiķiem un ievietota slimnīcā, kas ir gluži kā no Larša fon Trīra lieliskā šausmu seriāla Valstība: "Slimnīca gulēja un klusi šņāca Kopenhāgenas naktī kā liels, aizmidzis dzīvnieks, pa tās daudzajām dzīslām kā vecas asinis šalca pustumsa, un iekšā tajā visā šūpojos es."

Pārnesot romānu uz pagātni, Hansenam izdodas veidot mierīgāku un ainaviskāku plūdumu, iedzīvināt amizantos tēlus un tā laika naivi kategorisko uztveri, kad modernās dabaszinātnes un rūpniecība vēl bija jauna un pārņemta ar savu svarīgumu. Turpretim Ievas — jaunās, apdāvinātās, emocionāli plosītās un sarežģītas sievietes tēls ir ielauzies nākotnē. Ievas izskats ir tikai alegorisks viņas stāvokļa atainojums. Līdzīgi kā XX gadsimta sākuma skandināvu dramaturgu un literātu emancipācijai pārbriedušie, neirotiskie sievišķie tēli, arī viņa ir priekšā savam laikam un neatrod sev vietu normālajā, aizspriedumainajā sabiedrībā: "Kad Ieva raugās spogulī, viņa redz pavisam ko citu, kaut ko tādu, kas nelīdzinās nekam. Un nevienam.