Pestīšana Ugandā II: Sapnis

Saskatīt viņu sejas neizdevās, jo bija nakts, un ar prāta skaidrību viļņveidīgi spēlējās asinsvados kliedzošais adrenalīns. Patiesībā, viņu sejām nebija nozīmes, jo diez vai jebkad vēlreiz gribētu šķēršot šo satraukto dvēseļu taku. Neatceros pat, vai to frāzi viņiem pateicu, vai tikai to nodomāju. Atceros tikai to, ka aiz muguras uz bedraina meža ceļa parādījās blāva gaisma, kas atspīdēja mačetes īpašnieka sviedrainā sejā. Tā pievērsa četrotnes uzmanību un es negribīgi pagriezos tās virzienā, un, atgriežot skatienu pie nevēlamās kompānijas, tas atdūrās krūmu lapu čaloņā. Viņi ieplūda Āfrikas nakts melnumā tāpat kā parādījās. Varbūt viņi bija daļa no šīs nenosakāmās kosmosa matērijas un melnais caurums tikai aizrāva šīs galaktikas elementus citos izplatījumos, un to eksistence turpinājās līdzās šai, taču tagad mūs šķīra vairāki gaismas gadu attālumi vai vismaz tās gaismas, kas tuvojās manā virzienā. Es turpināju stāvēt uz šī vientuļā, zvaigžņu neapspīdētā ceļa bez acīmredzamā sākuma un beigām. Kājas bija saaugušas ar dziļām risēm, kuras izbraukt varēja tikai kārtīgs džips un pārgalvīgs braucējs, kāds varētu būt Volters. Šādu varbūtību izmetu no galvas, jo kā gan viņš varētu zināt par manu atrašanās vietu, ja to nezināju nedz es, nedz  arī spītīgie meža gari, kuri savā izsalkumā vajāja jebkuru ceļinieku. Nespēju pakustēties, ķermenis šķita kā liels baļķis, kas nekam vairāk kā slapjai malkai nebija derīgs. Tirpoņa no pakauša skrēja lejā pa mugurkaulu un paralizēja katru šūnu, atvienodama nervu galus, liedzot muskuļiem saņemt manis sūtītos signālus beidzot novākties no šī sasodītā ceļa. Gaismas tuvojās palēkdamās uz neizbraucamā ceļa un es ieplūdu arvien dziļāk un dziļāk savā smagā miesas apvalkā un biju kā maziņš graudiņš sirds rajonā, kurš meklēja izeju no nederīga instrumenta.      Es pamodos no sajūtas, it kā kāds uz mani skatītos. Nekad nebiju spējis sev izskaidrot šo parādību. Dzīvē tik bieži ir nācies atskatīties, vai, piemēram, pēkšņi pārtraukt aizraujošas grāmatas lasīšanu tramvajā, lai skatienā sastaptos ar kādu svešinieku, kura novērošanas mērķis ir tikpat nenosakāms kā kefīra garša. Pavēru acis un ieraudzīju Samali plati smaidām. Viņas smaids vienmēr bija efektīvāks par jebkādām sirdszālēm un nomierinošiem līdzekļiem.„Jūs nudien esat guļava, ser. Nogulēt trīs dienas!“, skaistām lielām lūpām kustoties nesinhronizēti ar skaņu, teica brīnišķīgā būtne, kuras siltums uzrunāja, viņai atrodoties vien dažu metru attālumā. Neko neatbildēju, jo mani plakstiņi vērās ciet un es centos pasmaidīt pretī, kamēr vēl biju pie samaņas. Prāts turpināja konstruēt laiku un telpu, kurā pats arī risināja situācijas, runāja, skrēja, ja vien fiziski tas būtu iespējams, un pārdzīvoja neizprotami ātri mainošās ainas, peldošus uzrakstus un zināmus cilvēkus ar nezināmu cilvēku vārdiem. Pēc Voltera teiktā, es biju atstāts šo sapņu varā gandrīz uz nedēļu. Sešu dienu laikā es pāris reizes biju nācis pie samaņas, no kurām pats atceros tikai vienu.„Viņa atstāja jums šo“, turpināja Volters tonī, kurā varēja saklausīt krietnu porciju neizpratnes. Pasniedza man salocītu līniju lapiņu. Tajā brīdī nemaz negribējās to vērt vaļā un es izlēmu to viņa klātbūtnē, veiksmīgi pievēršoties Samali atnestajam un nu jau dziestošajam ēdienam, kas kā vienmēr saturēja visu iespējamo garšu spektru. „Kā vienmēr ārkārtīgi garšīgs ēdiens, Samali“, neveikli novēršoties no iepriekšējās tēmas, aizrautīgi turpināju tukšot šķīvi. Man reiz bija sapnis aizbēgt no mājām, no visa tā, kas mani vērtētu, liktu taisnoties un sagādātu situācijas, kādā biju nonācis jau drīz pēc savas šķietamās brīvības iegūšanas. Taču nu jau kārtējo reizi biju pieķēries cilvēkiem, lietām un emocijām, kuru trūkums vai klāt neesamība man sagādātu dziļas ciešanas. Es to zināju un tāpat pieļāvu, bet, ja pieļāvu, vai pietiekami dziļi zināju? Jaunām neredzētām vietām un nepazīstamiem cilvēkiem nepiemīt tas, kas caurauž jau zināmus apstākļus. Sākotnēji tā ir plika matērija, atomi, kas kustas un mijiedarbojas savā starpā kā ķīmiskie elementi, savās reakcijās radot ko jaunu - konstruktīvu, destruktīvu vai neitrālu pēc rakstura. Tās lietas šķiet autonomas un neatkarīgas pēc savas būtības. Mehānisms, kas darbina šo autonomo republiku škiet neapstādināms tāpat kā neapstādināma šķiet kāda lielvalsts savos pāridarījumos gan dabai, gan citām tās teritorijā dzīvojošām etniskām minoritātēm, gan arī veselām valstīm, kuras lēnā garā tiek veiskmīgi iznīdētas.      Man reiz bija sapnis un to es pametu uz meža ceļa nezināmu gaismu apspīdētu. Viss, kas man no tā bija palicis, ir zīmīte, kuras saturu es liedzos noskaidrot un gribēju atstāt visu kā bija. Bez turpinājuma. Visas iepriekš dzīvē veiktās darbības bija atvedušas mani šajā punktā un kā vienmēr pārsteidza nesagatavotu. Izvairīšanās no turpinājuma neizbēgami būtu turpinājums. Lēnu un negribīgi es atlocīju lapiņu, apzinādamies, ka saturošā informācija nepazudīs, man šo lapu aizlokot ciet. Drīz solījās sākties lietusgāzes un plūdi.