Piemēram, kaut kā gar ausīm paskrēja garām fakts, ka joprojām vitālais klasiķis Klints Īstvuds 31.maijā nosvinēja savu 80-to dzimšanas dienu. Nosvinēja kā jau īstam amerikāņu kovbojam (lasi: darba rūķim) nākas – režisora krēslā. Pietiek uzmest acis foto, lai taptu skaidrs – šis makans nepadosies vēl ilgi (par ko mums, laba kino cienītājiem, it tikai prieks).
Tad vēl.
Tā pie sevis ķecerīgi padomāju – incanti, kādam ievērojamam Latvijas kultūras darbiniekam būtu jānomirst, lai visi nacionālās valstsvienības spēlētāji Pasaules čempionātā futbolā dotos arēnā, ap roku solidāri apsējuši sēru lentītes?
Tā, kā to izdarīja Portugāles futbolisti, uzzinājuši par sava tautieša, nacionālā lepnuma – rakstnieka, Nobela prēmijas laureāta Žozē Saramago (1922 – 2010) nāvi. Ak tā, Latvijas sportistu komandas jau pasaules čempionātos nav bieži viesi… Un latviešiem jau nav neviena nobeliāta, ak, nu, vismaz literatūrā, tā ka varam neiespringt…
Visbeidzot, kārtējo reizi pārlasu Selindžeru. Kurš var pateikt, - tā leģendārā banānzivtiņa (kuras vārdiņā nosaukts viens slavens Selindžera stāsts), kas tā īsti ir par zivi? Siļķe? Bute? Gūpija? Heks?
Mīļie, viena no minētajām tiešām ir tā selidžeriemūžinātā banānzive. Tas nav joks. Tikai manas atmiņas/piemiņas kaprīzīte. Jūs atceraties, kā viņu sauc pa latviski? :-)