Pusaudzis balodis

Apsēžos vērot sev līdzīgus radījumus. Tie lēkā dīvainiem palēcieniem un asi groza galvas. Nevaru uzreiz saprast, kas viņiem noticies tik skaistā zaļās ziemas rītā, kad, par spīti ziemeļu aukstumiem un lietum jūnijā, es sēžu džinsu šortos. Zem kuriem es arī pamanījos uzvilkt nu jau zilas zosādas zeķubikses. Viens no radījumiem ir baigi drosmīgais un mēģina mani pierunāt padalīties ar maizi. Tiek veikta kārtējā riesta deja, un negrauzdētās tostermaizes krikums ir jau knābī. Es nekad neesmu sapratis baložus… un tikai nesen secināju, ka nekad neesmu redzējis baložu bērniņus. Kāds izskatās pusaudzis balodis? Tukša kafijas krūze ielido miskastē pa labi. Diezgan precīzi, ar diviem atsitieniem tā sasniedz citus pasēdēšanas biedru iepakojumus. Lai vai kā, vēlreiz skatiens pa labi, pa kreisi. Bez pārmaiņam. Piemiedzu acis skatoties tālumā, lai tikai atkal saprastu, ka šis paņēmiens redzi nepadara labāku. Pa kreisi sēž kāds sirmgalvis un lasa ikrīta laikrakstus. Vienmēr esmu apbrīnojis vecākus cilvēkus par viņu šarmu, ģērbšanās stilu un daudzām citām lietām, kuras burtiski staro no viņu gaišajiem siluetiem. Atcerējos, ka nesen satiku vienu vīru atklātās jūras krastā, kurš man haotiski stāstīja gadījumus no dažādiem viņa dzīves periodiem. Interesanti ir līdz vienam brīdim. Līdz tam pašam, kad gribas doties, bet otrs vēl turpina stāstīt un, pēc aizrautībā mirdzošām acīm, saproti, ka beigu nav un nebūs.  Palūdzu blakussēdošajam vienu no vairākām avīzēm, kas rūpīgi sakārtotas čupiņā pa labai rokai. Vēl tik mazliet ieskatīšos, kas notiek šaizemē pirms doties tālāk ar atomiem kustināt citus atomus šķietamās laimes sasniegšanai. Man nekad nav patikuši preses apskati televīzijā, jo bieži vien liekas, ka tā ir tukša raidlaika aizpildīšana… Raidlaiks jau pats par sevi ir tukšs un tieši tādēļ to aizpilda… Lai vai kā šis stāsts jums ir jādzird! Pirmajā lapā milzīga bilde ar slavenāko mēra (nav saistīts ar slimību) kandidātu un zem bildes ievadraksts, kā izrādās, plašai intervijai ar gadsimta atzīšanos visai latvju tautai.  „Man ir liels prieks ar jums piedzimt uz vienas planētas, kontinenta un… valstī. Izklausās diezgan sarkastiski, vai ne?  Varētu tā arī būt, ja es šo nedomātu patiesi. Iespējams tam ir kāda saistība ar to, ka piedzimu 70.gadā. Esmu saņēmis rakstiskas liecības par savu dzimšanu, bet atcerēties to es nespēju līdz pat šai dienai un man ir pamatīgas aizdomas, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis un es esmu no nākotnes…“  Aizdomājos. Vienlaicīgi sapratu, ka aizdomāties tad, kad jau esi aizdomājies ,ir diezgan neiespējami. Paranoiskas sajūtas sāka iezagties dvēselē un ielaida saknes arvien dziļāk strauji pukstošā sirdī. Pēkšņi baložu dīvainām kustībām piemita jēga. Atcerējos, ka sirmgalvis uz tā paša soliņa, kur sēdēju es likās aizdomīgs jau pirms mana lēmuma šeit apsēsties. Baložu robotīgās kustības čīkstēja atmiņā un viņu acu skatieni šausminoši griezās dvēselē… Vai jums vēl ir jautājumi par pusaudzi balodi?  Skatiens pa labi, skatiens pa kreisi. Viss bija izmainījies, visam bija jēga. Šajā gadījumā gan ne tā labākā. Uzlabojoties asinsritei, izdevās likvidēt jau apnicīgo zosādu. Piemiedzu acis…. Konstatēju – miegšana nepalīdz. Laikam jāiegādājas brilles.