Viegls vējiņš gar ausīm, maiga jūlija saule, mākoņu svētki virs galvas, cigoriņu rūgtums grāvmalēs, irbīte, kas strauja uzspurdz no pļavas. Tikko dzimusi pasaule — bez ļaudīm un naida. Brīdi liekas — tā varētu mīties mūžīgi, nenonākt gala punktā, nesatikties ar ikdienu un īstenību.
Aiz lielā ceļa krustcelēm viss ir kā gandrīz pirms desmit gadiem, tikai ceļmalas veikala vietā pestīšanas armijas māja. Tūlīt, tūlīt tai vajadzētu būt — jasmīnu krūmos paslēptajai mazajai mājiņai, kurā strādāja pastniece, kuras pašas dzīvoklīti varēja atpazīt pēc teju vienīgajām rožu dobēm pie rēgainajām padomju piecstāvenēm. Mājiņa ir slēgta un puikas, kas ceļmalā sit tripaku, saka — Ziedkalnē pasta vairs nav, tuvākais — Vilcē, kādus astoņus kilometrus tālāk. Tātad vienīgā sabiedriskā vieta te palicis veikals. Par rakstāmpapīru veikalniece rausta plecus, ir tikai tāds rūtiņu bloks. Kamēr stāvu pārdomās, veikalā ienāk vīrs pusmūžā — uz krīta viņš prasa zivju konservu bundžiņu un pudelīti alus. Veikalniece brīdina, ka viņa vietējais kredīts smagi pārsniegts, nopūšas, tomēr dod lūgto. Kad vīrs aizvēris durvis, viņa saka, ka putot ārā, jo cilvēkiem nav naudas, bet kā tu nedosi savējiem.
Tālākais ceļš uz Vilci ir pārdomu pilns. Daba slīd garām. Domas pie ļaudīm, kam visus šos gadus tā arī nav izdevies priecāties par dzīvi, tikt ārā un redzēt, cik pasaule dažāda un skaista. Tāda sajūta, ka dzīvei un skaistumam atmests ar roku.
Bet Vilces pasta nodaļa jau slēgta. Īsais darba laiks beidzies. Toties esot lielāks veikals nekā Ziedkalnē, vēl ir cerības dabūt rakstāmpapīru. Pie veikala bariņš gaidītāju. No pusčetriem līdz četriem pārtraukums. Vērīgāk ieskatoties, redzams, ka visi sanākušie ir ar attīstības traucējumiem. Laikam te apkārtnē kāds pansionāts. Ieinteresēti un tieši kā bērni viņi aplūko citādo, kas te atminusies ar riteni. Viņi vairāk līdzinās radībiņām, ne mūslaiku cilvēkiem. Sejas naivas un labsirdīgas, augumi mazi un piešķiebti.
Veikalniece atver durvis, ieskatās savā rokas pulkstenī, saka — vēl piecas minūtes, un durvis atkal aizslēdz. Bariņš sarosās un norimst. Pēc piecām minūtēm durvis uz kāroto ir vaļā.
Ko viņi atļaujas XXI gadsimta Latvijā? 200 gramus vislētāko konču, vienu maizes kukulīti, sveramos cepumus. Katrs rūpīgi pārdomā savu pirkumu, skaita monētas. Es dzīvoju pavisam, pavisam citādi, esmu te iekūlusies un izbaudu eksotiku, meklējot rakstāmpapīru. Man liekas liekulīgi just līdzi šiem cilvēkiem, man liekas liekulīgi meklēt viņu pasaulē dzīves īstenību. Jo es negribētu tā dzīvot, un pilnīgi noteikti zinu, ka ikviens no viņiem būtu pelnījis daudz vairāk nekā 200 gramus vislētāko konču. Starp viņiem un vidējo latvieti ir vismaz divi mūži, starp viņiem un turīgo latvieti — kādi trīs, starp viņiem un politisko un ekonomisko "eliti" — gaismas gadi.
Ja es vadītu šo valsti, man būtu milzīgs kauns par šiem gaismas gadiem, es nevadu šo valsti, bet man tāpat ir milzīgs kauns.
Nu kāds te, meitenīt, rakstāmpapīrs — no valstiskām domām īstenībā mani atsauc Vilces veikalnieces balss.