Rakstnieka saucēja balss: Alberts Bels

es pats.

p.s. es gan nedomāju, ka bels ir memļaks, pasarg dies. es runāju par citiem memļakiem, kas sevi dēvē par inteliģenci.

inteliģenci bieži vien piesauc visādi memļaki, kas, protams, arī sevi ierindo inteliģentu vidū. un tagad vairs nevaru saprast, vai būt inteliģentam nozīmē būt arī memļakam.

Kas nu tas par pētījumu, ja Belam nav pajautāts, kā uz viņa daiļradi reaģēja KGB?

Ir zinaams, ka raxta autore religjiju neatbalsta, uzskata, ka taa ir izgudrota, lai pakljautu cilveekus. Taapat vinja uzskata, ka uz bazniicu iet uz religjijas noraadiijumus un prasiibas pilda cilveeki, kuri pashi nespeej kontroleet savu dziivi. Taa kaa esmu dzirdeejusi shaadus viedokljus no pashas raxta autores mutes, mani paarsteidz, ka vinja vispaar kko ir ierunaajusies par bazniicu. Liidz shim domaaju, ka taa vispaar ir tabu teema.

"Baznīca turpina rādīt liekulīgu ģīmi, ne ar zilbi publiskā telpā neprotestējot ne pret vardarbības demonstrēšanu kinoteātros, TV, ne pret pieaugošo narkomāniju, ne pret smēķējošām grūtniecēm..." Tas galīgi nav Baznīcas uzdevums. Baznīcas misija ir pasludināt Evaņģēliju . Es, piemēram, šodien, kā jau svētdienā, biju dievkalpojumā un pārliecinājos, ka šo uzdevumu tā pilda godam. "Kam ausis dzirdēt, lai dzird," saka Dieva vārds. Varbūt ir vērts padomāt par to, kas tas ir par spēku, kas šodien tik daudziem liek izgāzt žulti uz Baznīcu. Kam cilvēks patiesībā šādi kalpo?

Dīvaina šķiet vārda "inteliģence" lietošana, kas atgādina tos, šķiru cīņas iedvesmotos tālos laikus, kad to vārdu lietoja kādas cilvēku grupas, šķiras nosaukšanai, pie kam bieži ar nievājošu pieskaņu, ignorējot apstākli, ka tas būtība ir īpašības vārds. Šeit neiztirzājot dziļāk, var droši atkārtot, ka mēdz būt inteliģenti melnstrādnieki, tāpat kā pilnīgi ar inteliģences deficītu sirgstoši radošo profesiju pārstāvji.

Ļoti fascinējoša ideja par katra cilvēka personīgo būri, kurā viņš sevi ieslēdz. Arī sociālisms bija tāds kolektīvais būris. Zoodārzs, kurā mēs, vecākā paaudze dzīvojām. Kā jau katrā zoodārzā, bija dzīvnieciņi, kas nebrīvi nespēja panest, bet bija arī tādi, kas jutās lieliski. Nekādu acīmredzamu briesmu, ēdienu klāt pienes. Un tad, visi būri sabruka. Nav grūti iedomāties, kas notiktu, ja zoodārzā pēkšņi visi dzīvnieki nokļūtu brīvībā. Mēs jau to paši izjutām uz savas ādas 90-tajos gados, kad bija jāiemācās dzīvot brīvībā. Ne jau visi to spēja, tiem bija beigas, bet dažs to spēja pat pārlieku labi, pa ceļam iznīcinot citus. Taču ir pādējais laiks sākt dzīvot normāli. Citādi mums nav nākotnes. Es savu dzīvi jau esmu nodzīvojis, bet varbūt jaunie to sapratīs?!