Sieviete — kaut kas, kas ir mūsu. Mūsu cits

Ievadā autore raksta: "Atmiņa par to, kad un kā es sāku apzināties savu dzimumu, sāku veidoties par sievieti, man ļoti lielā mērā saistās ar kino. Vēl pirms manas dzimšanas, man, tāpat kā citu XX gadsimta meiteņu, vecāki izraudzīja vārdu no populāras filmas, tā sākot manas sievišķības "programmēšanu"." Un tad meitene Inga ar vārdu no filmas pusaudzes gados līdz sirds dziļumiem iemīlējās Eduardā Pāvulā un centās līdzināties tām sievietēm, kuras viņš mīlēja filmās. Apgāds Neputns, kura sadarbības kvalitāte īpaši gandarījusi autori, pētījumu piesaka kā "provokatīvu un aizraujošu, bagātīgi ilustrētu lasāmvielu — pirmo feminismā sakņoto kinopētījumu Latvijas kultūras vēsturē". Grāmatā analizēti latviskās sievišķības arhetipi un to filmiskās versijas kopš Latvijas kinomākslas veidošanās XX gs. 20.gados līdz pat mūsdienām. No Lilitas Bērziņas studistes iznāciena filmā Psihe 1920.gadā līdz Rēzijas Kalniņas Beatrisei filmā Nerunā par to 2007.gadā. Pētītas dažādas sievietes lomas — māte, liktenīgā sieviete, upuris u.c. — un to reprezentācija uz ekrāna, raksturots dzimtes lomu sociālais, politiskais un kultūras konteksts. Estētika neinteresēja "Pamatā ir izmantotas teorijas — feminisma un dzimtes pētniecības (gender studies), kas Eiropā un pasaulē ir aprobētas kopš XX gs. 70.gadiem. Taču Latvijā tās pazīstamas šauram lokam. Pasaulē tās ir pamatlietas, par kurām vairs nerunā, bet Latvijas analītiskajā domā tās nedzīvo. Latvijā vārds "feminisms" joprojām tiek lietots kā lamuvārds," uzsver I.Pērkone. Viens no galvenajiem jautājumiem feminisma kino teorijā ir bijis, kāda saistība ir noteikta dzimuma filmas tēliem ar to rašanās kontekstu. Kā sabiedrība veido tēlus, kā tie veido sabiedrību? — metodes būtību iezīmē autore. "Iekustināt snaudošo Latvijas kino teorētisko domu", līdzīgi kā izdodot pētījumu Kino Latvijā. 1920.—1940, ir bijis viens no I.Pērkones svarīgākajiem iekšējiem dzinuļiem arī šoreiz. Vaicāta, kas viņu valdzina dzimtes pētniecības metodē un vai tajā neslēpjas arī mīnusi, piemēram, zināms uzspiests shematisms, I.Pērkone atbild: "Protams. Kā ikvienai metodei, tai ir savi ierobežojumi." Tāpēc jau tā ir konkrēta metode ar saviem spēles noteikumiem. Šajā gadījumā — vispār netiek analizēta filmu estētika vai mākslinieciskā kvalitāte. Grāmatas ievadā autore atrunā, ka lielākā daļa no analizētajām filmām savā laikā netika uzskatītas par "labām filmām". Vissvarīgākā bijusi vēlēšanās tuvoties laikam. "Brīžiem es jutu, ka zaudēju realitātes sajūtu, nonākot citā laikā un jūtot pat slimīgu azartu. Absolūti nedomāju par estētiskām kvalitātēm. Par uzbūvi. Kino šeit ir tikai līdzeklis," skaidro I.Pērkone. Kad viņa pētīs modernisma izpausmes latviešu kino, estētikas analīze un mākslinieciskie konteksti būs paši svarīgākie. Protams, ka Lailas Pakalniņas filmas viņa vairs nepētīšot ar dzimtes pētniecības metodi. Tad viņu interesēs, kā caur filmu izpaužas nevis laiks, bet stils. Strādājot pie grāmatas, autorei likās interesanti "paņemt dažas atziņas no feminisma kino teorijas darbiem un pārbaudīt, kā tās strādā latviešu kino". I.Pērkone novērojusi, ka bieži pašiem profesionāļiem par Latvijas kino ir sajūta, ka tas ir kaut kas pavisam cits, atšķirīgs. Fenomens, kuram ar pasaules pieredzi ceļi vispār nekrustojas. Viņas pētījums apliecinājis pretējo: "Ja mēs skatāmies caur tēlu sistēmu, šajā gadījumā uz dzimti, faktiski darbojas tās pašas iezīmes un likumsakarības, kas Holivudas klasiskajā un Eiropas kino. Tas ir ārkārtīgi līdzīgi, daudz kas sasaucas, un feminisma teorijas atzinumi ir piemērojami arī padomju laika filmām." Apzināti provokatīva I.Pērkone uzskata, ka grāmata nav akadēmiska, bet apzināti provokatīva. Ir atstāti izaicinoši un neatbildēti jautājumi. "Gribas saņemt asas un neasas atbildes. Tikai tā jau tā doma var attīstīties," saka kinopētniece. Piemēram? Viens no būtiskākajiem I.Pērkonei šķiet jautājums, kā vispār sieviete filmās tiek "lietota". "Tas pamatā ir mūsu svētums, un tad mēs viņu arī tā lietojam. Šim svētumam pretējais ir zaimošana, kas visbriesmīgākajā veidā var izpausties gan pret tēlu, gan kā pret konkrētu cilvēku. Šī pārliecība, ka sieviete nav cilvēks, bet kaut kas, kas ir mūsu. Mūsu cits. Vienalga, vērtīgs vai nē. Masveida izvarošanas karā izriet no sievietes nostādīšanas ārpus cilvēka un sievietes kā īpašuma lietošanas (ne es to izdomāju), neatkarīgi no tā, cik ļoti viņa tiek dievināta. Man liekas, ka latviešu kultūrā ļoti ilgi ir bijusi šī attieksme — sieviete nav cilvēks, bet tas pielūdzamais objekts, kuru var jebkurā brīdī samīdīt," — tā I.Pērkone. Izlasot grāmatu, rodas iespaids, ka latviešu kino ne brīdi nav bijis brīvs no ideoloģiskām klišejām un stereotipiem, rodas aizdomas, ka stāstu par vienkārši "sievieti un vīrieti" bez liela zemteksta un virsuzdevuma nav spējīgs izstāstīt arī šodienas kino. "Jā, citur tas vismaz ir analizēts un saprasts," piekrīt I.Pērkone. Atsevišķa nodaļa veltīta aktrises Vijas Artmanes ikoniskajai sejai tiešā un pārnestā nozīmē. Zvaigzne. Viena pati. Atsevišķi. Jo "ir dažādi tēlojuma stili, un ir dažādi aktieru tipi. Artmane nepārprotami pieder šim zvaigznes tipam.