Pēdējos divos gados skolotāju saimē valdīja prieks, ka valsts maz pamazām sāka reālāk novērtēt pedagogu darbu un kaut nedaudz, bet palielināja atlīdzību. Ir trīs profesiju grupas, kuru algošanai sevi cienoša valsts kategoriski nedrīkst ekonomēt, - tie ir mediķi, pedagogi un policisti - cilvēki, kuri tieši atbild par Latvijas pilsoņu jeb nācijas fizisko un garīgo nākotni. Ekonomisko grūtību laikos var (un vajag) taupīt uz jebkura ministra vai ierēdņa rēķina, taču tuvredzīgi ir izcelties savu kolēģu ministru vidū ar bezprecedenta idejām un sākt spriedelēt par drastisku algu samazināšanu pedagogiem, kā to dara izglītības ministre Tatjana Koķe,un aizmuldēties pat tik tālu, ka skolotājiem varētu likvidēt vasaras atvaļinājumu (valsts sektorā strādājošiem pedagogiem nemaksāt atvaļinājuma naudu).
Paziņot šādu nudien "greznu domu" aprīlī (tak jau ne 1.datuma joks?), kad līdz vasarai ir trīs mēneši, ir pilnīgs neprāts. Zinot, cik pat ar nesenajiem algu pielikumiem mēnesī saņem mana mamma (un, atvainojos, zinot, KĀ viņa strādā - es nekaunos teikt - klupdama krizdama, kā vairums skolotāju Pelču internātpalīgskolā), es nevaru iedomāties, kā lai viņa un viņas kolēģi šajos trīs mēnešos ietaupa naudiņu savam "bezmaksas atvaļinājumam", ko idee fixe formā pasviedusi sociāli bezatbildīgā ministres kundzene. Lai paprovē pati rādīt priekšzīmi un atsakās pirmā no atvaļinājuma naudas! Ar ko Latvijas pedagogu galvenais uzraugs (ministrs) atšķiras no "učenes" lauku skolā?
Nožēlojams ir arī Koķes arguments, ka "citur Eiropā" kaut kur esot šāda prakse, ka skolotājiem vasarā nemaksā. Piedodiet, Latvija vismaz darba samaksas ziņā nav Eiropā (ja runājam, protams, par "veco Eiropu").
O.k., manas mammītes priekšrocība ir tā, ka laukos dzīve ir drusku lētāka, tāpat savs dārziņš, maķenīt mazāki komunālie maksājumi un esmu arī es. Varu palīdzēt.
Taču - ko darīs skolotāji pilsētās? Kā viņi pārlaidīs vasaru?
Skolotāju darba kvalitātei var un vajag pievērst pastiprinātu uzmanību, skaidrs. Jo bez galvenā topošās personības acurauga - ģimenes - tieši viņu, pedagogu, rokās un galvās arī atrodas Latvijas bērnu liktenis. Taču nožēlojami ir plātīties kā taupības pionierei ar idejām, kuras skolotāju nebūt ne rožaino dzīvi un darba ikdienu pārvērš nākotnes murgā, kuru neviens negribētu novēlēt savam tuvākajam. Arī es savai mammai.
Koķes vārdi ir bezatbildīgi, un šī šķietamā mudīgā ietaupītā kapeiciņa atmaksāsies ar to, ka drīz vēlmi strādāt par skolotāju izteiks vienīgi idioti, kuri pārtiek no svaiga gaisa un avota ūdens. Vai neprātīgi mizantropi. Un tad nebūs, no kā prasīt atbildību par darba tikumu: kā maksā - tā strādā.