Japāņu starptautiski pazīstamākā kinoseja — kulta režisors Takesi Kitano šovasar jūnijā viesojās Maskavā un VGIK (Krievijas Valsts kino institūta) studentiem nolasītajā lekcijā atzinās, ka pasaules kinematogrāfā viņam ir tikai divi režisori, kurus Kitano godīgi varētu nosaukt par kinomaģijas ģēnijiem — Sergejs Eizenšteins un Lenija Rīfenštāle. Kitano uzskata — Rīgas puikas Eizenšteina (izstāde ar šo nosaukumu patlaban skatāma Rīgas Kinomuzejā) radījis izcilāko kinošedevru pasaulē — varas orģiastisko eposu Ivans Bargais, bet savlaik nacisma propagandā apsūdzētā vācu režisore Rīfenštāle, pēc japāņu meistara domām, atstājusi absolūtu un pilnīgāko kino izteiksmes līdzekļu un iespēju "mācību grāmatu", kura joprojām nepārspēta. Apzinos, ka atsauces uz starptautiskām autoritātēm ir visai riskanta padarīšana, jo runa ir par tik ēterisku substanci kā māksla, tomēr — fakts paliek fakts: Lēnija Rīfenštāle arī konservatīvo britu Sight and Sound kino enciklopēdijā nodēvēta par pasaules kino dokumentālisti Nr.1.
Ignorējot ideoloģisko "šmuci", ka divi viņas galvenie kinošedevri — Gribas triumfs (1935, 2 h 20 min) un Olimpija (1938, 4 h) — ir totāls hitleriskās Vācijas slavinājums un pret daiļo režisori (Lenija savu profesionālo karjeru sāka kā baletdejotāja un aktrise) nevienaldzīgā Hitlera personīgi pasūtījuma darbi. Pirmā dokfilma veltīta Nirnbergā 1934.gadā notikušajam VI Nacionālsociālistu partijas kongresam, kurā tika "nosprausts kurss uz vācu nācijas vienotību un Trešās impērijas radīšanu, kas dzīvos tūkstošiem gadu" (Gēbelss).
Otra mūsu šīsdienas jubilāre, četras stundas ilgā Olympia (filma uz ekrāniem iznāca pirms 60 gadiem jūlijā un uzreiz kā "izcils vācu kinematogrāfa paraugs, ārkārtā suģestīvs mākslas darbs" tika pirmizrādīta visā Eiropā, ASV un pat Krievijā!) demonstrē Vāciju kā 1936.gadā Berlīnē notikušo olimpisko spēļu viesmīlīgo saimnieci un vācu tautas spēku sportā, dzīvē, it visā. Taču šie lakoniskie, ideoloģizētie filmu satura "objekta" apraksti ir niecīga daļa no tā, kas PATIESĪBĀ ir šo izcilo vizuālās mākslas darbu būtība. Kalpodama šauri ideoloģiskam mērķim — glorificēt nacionālsociālismu, fašistisko Vāciju, demonstrēt āriešu/ģermāņu rases dzīves priekšrocības un pārākumu, Rīfenštāle, acīmredzami pēc dabas būdama kino valodas izpratnes ģēnijs, pārkāpa ideoloģijas rāmi un izveidoja mīta cienīgus kino šedevrus, kurus laikazobs nespēj sagraut un kurus joprojām pat zemapzinīgi citē visi, kas ņem rokās kameru. Pat kareivīgi kreisā intelektuāle Sūzena Zontāga, izlamādama Rīfenštāli par "nepiedodamu pilsonisko koķetēriju ar fašismu", nespēj atturēties no apbrīnas, ka "Olimpiju raksturo nevainojama kadra un ritma izjūta, filmai piemīt spēcīga kinomaģija, kas balstās mitoloģiskajā domāšanā". Stenlijs Kubriks Olimpiju noskatījās 14 reizes, kad strādāja pie sava Mehāniskā apelsīna. Krievu izcilais režisors Elems Kļimovs, kam pieder viena no padomju laika labākajām filmām par olimpiskajām spēlēm (Sports, sports, sports), atzinās: "Es šo filmu vienlīdz ienīstu un dievinu — tā ir sātaniska pilnība, cilvēka ķermeņa kulta Augstā dziesma."
Būtībā — ar Olimpiju Rīfenštāle radīja jaunu žanru — sporta filmu. Nevis ekspresīvu reportāžu, bet tieši pilnmetrāžas sāgu — mākslas filmu par sporta tēmu ar savu burvestību, ritmizēto poētiku, komplicētu iekšējo dramaturģiju (ne velti Vācijas propagandas ministrs Gēbelss sīvi pretojās Hitlera idejai, lai Berlīnes olimpiādi filmētu Rīfenštāle, un pina dažādas intrigas pat pēc olimpiādes, kādēļ filmas montāža ieilga par diviem gadiem, kaut arī režisore montēja 14 stundas dienā! — jo "viņa pārvērtīs filmu par kaut ko vairāk nekā mūsu galvenais mērķis — Vācijas varenības atklāsmes pasaules priekšā"). Tā arī notika.
Pie Olimpijas Rīfenštāle strādāja kā zvērs. Pēc amerikāņu kinoeposu giganta D.V.Grifita Neiecietības un Nācijas dzimšanas piemēra viņa bija otrā režisore, kas filmēšanā nodarbināja vairākus operatorus, uzstādot rekordu — Olympia vienlaikus filmēja 42 kameras (šo rekordu pārspēja vien 1998.gadā Matrix uzņemšanā, kurā filmēja 60 ciparu kameras, Larss fon Trīrs Dejojošo tumsā uzņēma "tikai" ar 40 kamerām). Viņa izgudroja vairākus tehniskus jauninājumus, kā panākt attēla ekspresivitāti, uzņemšanā iesaistīja īpaši klusus aeroplānus, arī dirižabļus (lai netraucētu sporta sacensību norisi), virs stadioniem izbūvēja troses kameru pārslīdēšanai, ieraka tās zemē. Pats ekstrēmākais, ko Rīfenštāle atļāvās pieprasīt, — lai vairāki sportisti speciāli ērtākas un izteiksmīgākas filmēšanas vajadzībām atkārto savu sniegumu Berlīnē — uzreiz pēc sacensībām (leģendārais amerikāņu vieglatlēts Džesse Ouens, par kuru vēl būs īpašs stāsts, filmējoties pārspēja pats savu Berlīnes olimpisko rekordu tāllēkšanā par 8 centimetriem, bet šo rezultātu neviens, protams, neieskaitīja...).
Lenija savu filmu vēlāk nosauca par "ārpuslaika dokumentu grandiozai idejai — himnai par cilvēka ķermeņa skaistumu un cīņu". Kaut arī Rīfenštāle, kā indīgi komentē kinozinātnes klasiķis Ježijs Teplics, "ik pēc brīža atsaucas uz populāro fašistu lozungu spēks caur prieku, liekot saprast, ka fiziskais rūdījums noderēs jaunajām vācu paaudzēm lielo mērķu sasniegšanai, cenšoties demonstrēt mierpilnu, skaistu, gandrīz idillisku — jauno, atdzimstošo Vāciju", filmas burtiski fiziski sajūtamā vieliskā, jutekliskā, ķermeniskā, pašas dabas svētītā "naturālā enerģētika" tiešām uzlādē. Ne velti Rīfenštāle sāk Olimpiju ar mītu — halucinogēnajā filmas prologā antīkās Grieķijas kalna virsotnē atdzimst Mīrona skulptūra Diskobols (jeb Diska metējs), simtiem, ja ne tūkstošiem, kailu, saulē muskuļoti spīdošu "ideālo ķermeņu" demonstrē fiziskās pievilcības ekstātisko spēku. Kaili vīrieši dejo ap ziedu vijām rotātām "sengrieķu" daiļavām, kuras gan tērpušās caurspīdīgos antīkos hitonos. Reliģiskā ekstāzē te vispirmām kārtām atrodas ķermenis, ne gars.
Vai Rīfenštālei var pārmest aizgūtnīgo jūsmu par ķermeņa skaistumu? (Der atcerēties, ka pati Lenija, kura nodzīvoja simtu vienu gadu, vēl 100 gadu vecumā aktīvi nodarbojās ar zemūdens niršanu, peldēšanu un bija aktīva natūrisma jeb nūdisma piekritēja). Vai var pārmest viņai aizraušanos ar neoklasicismu, antīkajiem motīviem un caur Olimpiju asociēt tos vien ar nacismu, ja tolaik neoklasicistiskas antīkās parafrāzes bija visas Eiropas modernistu skaļākā mode — minēsim kaut vai miera baložu autoru, kvēlo komunistu Pablo Pikaso! Rīfenštāle turklāt negrasās slēpt, kādas mokas un pretestība jāizcieš "ideālajiem ķermeņiem" cīņā pēc jauniem olimpiskajiem rekordiem — un ar baudu filmē no spriedzes piepampušus muskuļus, līdz galējībai nospriegotas sportistu dzīslas, pulsējošas vēnas atlētu deniņos pirms starta. Un absolūtu spēku izsīkumu pēc tā.
Kas attiecas uz 1936.gada Berlīnes olimpisko spēļu Hitlera režīma, maigi izsakoties, sadraņķēto reputāciju, kuru nespēja labot pat dažu ebreju sportistu iekļaušana Vācijas komandā, ir īstā vieta aktuālām paralēlēm ar 8.augustā Pekinā startējošajiem "miera un sporta svētkiem".
Joprojām vēsturnieki nav tikuši skaidrībā, kas ir īstenais filmas pasūtītājs — SOK vai Hitlers? Toties filmā ir fiksēti kadri, kā vecišķais barons Kubertēns (O, sports, tu esi miers!) lišķīgā sajūsmībā bučojas ar fīreru, kā, Vadoni sveicot, plaukšķina lielāko Eiropas valstu vadītāji un pat sportisti no nacionālajām komandām svētku parādē mēģina attēlot kaut ko līdzīgu Sieg Hail! izstieptajam rokas sveicienam (sevišķi komiski izskatās angļu izlase). Pateicoties Rīfenštālei un viņas Olimpijai, cilvēces kolektīvajā atmiņā — kinematogrāfā — iemūžināts arī kadrs ar Hitlera nicīgo grimasi tuvplānā, kad melnādainais atlēts Džese Ouvens izcīna pirmo no savām četrām Berlīnes zelta medaļām. Šo ķēmīgo pretīguma ēnu fīrera sejā nevar nepamanīt, tomēr režisore, montējot filmu, to nav izgriezusi.