Šveices pulksteņu ražotājs popularizē Kanādas latviešu žurnālu “Jaunā gaita”

J.Žagariņš portāla Diena.lv rīcībā nodeva arī publicētā raksta tulkojumu latviešu valodā. Tulkoto tekstu publicējam pilnībā.

“Kanādā drukātais latviešu žurnāls Jaunā Gaita uzrunājis latviešus visā pasaulē jau kopš 1955. gada. Tagad žurnāla galvenā redaktora vietnieks Juris Žagariņš žurnāla arhīvu darījis pieejamu arī nelatviešiem.  Par krāšņo vāku darinātāju radošās iedvesmas avotiem viņš atbild dizaina māksliniecei Anitai Matušēvicai...  

Anita Matušēvica:  Jaunā Gaita − tātad jauns virziens, jauns solis, jauns ceļš. Titullapā teikts „rakstu krājums kultūrai un brīvai domai.” Bet, pirms iedziļināšanās saturā žurnālā iekļautajos dzejdarbos, stāstos, atmiņu rakstos, vēstures pētījumos un literatūras kritikā, acis ilgi kavējas pie vākiem. Kad biju studente 1970os un 1980os gados, biju tajos iemīlējusies - tie mani iedvesmoja ar savu oriģinalitāti, laikmetīgumu, drosmi, intensitāti... un tādi tie ir vēl joprojām. Kam jāpateicas par vāku dizainu?

Juris Žagariņš: Daudzi mākslinieki ir veidojuši vākus, bet, sākot ar 1965. gadu, Ilmārs Rumpēters, ir darinājis šo pievilcīgo vāku lielāko daļu.  

AM: Kur viņš guva iedvesmi šo vāku radīšanai?

JŽ:  Ļausim atbildēt Ilmāram pašam: „Es rūpējos, lai Jaunajai Gaitai, par cik tā kalpo jaunajiem rakstniekiem, dzejniekiem un māksliniekiem, būtu laikmetam atbilstoši vāki. Bija liels prieks pilnīgā brīvībā strādāt radoši. Tolaika galvenais redaktors, Laimonis Zandbergs, man simtprocentīgi uzticējās. Lidoju kā pa mākoņiem. Tādu pašu brīvību baudīja arī citi mākslinieki, vāku dizaineri. Sākumā, sekojot ofseta tehnoloģijas prasībām, bijām spiesti ierobežoties ar trīs krāsām, bet mēs pratām tās maisīt. Tā kā strādāju ikdienas darbā par dizaineri iesaiņojuma pakalpojumu firmā Ņujorkā, nav jābrīnas, ka man galva bija pārpilna ar interesantām iecerēm JG vāku īstenošanai. Izskatīgs vāks veicina žurnāla pērkamību, tāpat kā izskatīgs iepakojums ir katra pārdodamā priekšmeta reklāma. Tādā pilsētā kā Ņujorkā man nekad netrūka iedvesmas avotu − visapkārt mūzeji, mākslas galerijas, izstādes.

AM: Izlasījusi Ilmāra Rumpētera īsbiogrāfiju, sāku saprast, ka labu dizaineri no slikta atšķir zināšanas par visu citu − bioloģiju, vēsturi, sabiedrību. Interesanta ir spēja izvēlēties tieši, ko, kā un kāpēc izteikt ar savu mākslu... Ilmāra dzīvi ietekmēja vēsture un valdošās varas. Piedzimis Daugavas senlejā, piedzīvojis pasaules karu, bēgļu gaitas, imigrāciju svešā zemē, darbu fabrikā, bezdarbu, iesaukšanu armijā. Bet nekas viņu neatturēja pie katras izdevības nodoties mākslai, grafiķa talanta pilnveidošanai (tiklīdz vēstures un politikas degpunkti pavirzījās nostāk). Nav brīnums, ka šie vāki ir vareni. Vai tu domā, ka šie brīnišķīgie vāku attēli vienkārši rodas bez kaut kāda noteikta plāna vai ierobežojumiem,... atļaujot tiem vienkārši uzpeldēt no dzīves pieredzes, no vēstures?  Vai arī tie tiek veidoti apzināti, ņemot vērā žurnāla saturu?

JŽ: Vāki ne vienmēr ir saskaņoti ar saturu − tie ir vairāk ornamentāli, lai pievērstu ļaužu uzmanību, kā jau atzina Ilmārs pats. Bet es neteiktu, ka šis process notiek, vienkārši ļaujot tam brīvi virzīties. Jaunā Gaita ir daudzu talantīgu indivīdu veidojums. Savu vērtīgo darbu viņi veic nepiespiesti, no brīvas gribas (abonentu maksājumi sedz tikai žurnāla drukāšanu un pasta izdevumus). Nezinu, vai ar interesantu dzīvi pietiek, lai cilvēks būtu radošs, bet atceros gan, ka manus uzskatus un rīcību ārkārtīgi ietekmēja bērnības gadu pieredze, proti, mani vecāki un citu viņu paaudzei piederošie, neskatoties uz fiziski grūto darbu, vienlaikus rūpējoties par savuiem bērniem, viņu labklājību, viņi ziedoja daudz, bieži pat ļoti daudz no savas dzīves enerģijas un talanta, aktīvi darbodamies (latviešu) kopienas labā.

AM: Pastāsti man mazliet par žurnāla vēsturi!

JŽ: 1940to gadu otrā pusē vairums vēlāko žurnāla veidotāju apmeklēja latviešu skolas bēgļu nometnēs amerikāņu, britu un franču okupācijas zonās Vācijā. 1940to gadu beigās un 1950to gadu sākumā daudzi nonāca ASV vidienas štatos Lielo ezeru rajonā − Mičiganā, Ilinoijā, Viskonsinā, arī Kanādas provincē Ontario, kur viņi turpināja izglītoties universitātes līmenī, vienlaikus cīnīdamies par ikdienas iztiku. Viņi bija intelektuāli ievirzīti censoņi, kuri ne par ko negribēja pakļauties asimilācijai lielajā pārtautošanās katlā. Tā radās žurnāls.

AM: Kā redakcija formulēja savu misiju?  

JŽ Pašā pirmajā žurnāla numurā, 1955. gada septembrī, redakcija vērsa JG galveno mērķi − kalpot Latvijai un latviešu tautai, tēmējot uz visiem lasītājiem un rakstītājiem, visiem, kas cer nākotnē redzēt jaunu latviešu paaudzi turpinām pirms simt gadiem dzimušās literārās tradīcijas un daudz, daudz senāk dzimušo latviešu valodu.

AM: Studentes gados biju aktīva latviešu kopienā, lasīju Jauno Gaitu. Tolaik (pirms interneta un vispasaules tīmekļa) JG bija vienīgais izdevums, kas piedāvāja saikni ar radošu latviskumu, kas veicināja manus pašas eksperimentus kā grafikā, tā tīrā mākslā, kas nu jau nākuši briedumā pēc daudzu gadu sadarbošanās ar Brjūsu Mau (Bruce Mau) [vizionāru kanādiešu dizaineri, kurš tic, ka pareizs dizains var glābt pasauli no bojāejas]. Vai Jaunajai Gaitai nav tāds pats mērķis?

JŽ: Mūsu tagadējais [kopš 1998. gada] galvenais redaktors Rolfs Ekmanis saka tā: „Būtu bezjēdzīgi noliegt, ka šodien, latviešu diasporas visai straujās lejupejas laikā, vairāk nekā jebkad ir vajadzība pēc intelektuālās dzīves stimulēšanas, pēc garīga možuma saglabāšanas, pēc latvietības, kas galvenokārt saistīta ar valodu, vēsturiskajām saknēm un kultūru. Tautu par to, kas tā ir, padara vienīgi kultūra...”

AM: Vai tu domā, ka Latvijas kultūras vēsturei ir kaut kāds sakars ar šiem vienreizīgajiem vākiem?  Jaunās Gaitas mājas lapā un žurnāla 260. numurā lasāmi Jaunā Rīgas Teātra režisora Alvja Hermaņa vārdi par Rīgu, Latvijas galvaspilsētu, kas esot „kā ļoti veca cilvēka acis − ironiskas, bet labsirdīgas un filosofiskas.”  Vai to pašu nevarētu teikt arī  par Jauno Gaitu?

JŽ: Protams, ka ir savstarpēja saistība starp Latvijas kultūras vēsturi un Jauno Gaitu ar tās ikonām līdzīgajiem vāku attēliem. Varbūt nebūtu gluži pareizi salīdzināt tos ar mūsu kultūras acīm, bet gan noteikti ar simboliem, kas liecina par mākslas nozīmi kultūrā.

AM: Šie vāki ir nozīmīgi vēl šodien, un to nozīmīgums ir universāls.

JŽ: Piekrītu, ka latviešu kultūra nav nekādā ziņā niecīga jeb maznozīmīga. Manuprāt katra cilvēciska kultūra ir universāli nozīmīga. 1970. gadā mūsu cienītais, nu jau Dieva mierā aizgājušais redakcijas kolēģis, rakstnieks Gunars Andrejs Irbe, reiz iesmējās, „Mēs − trimdas laimīgie, kam nav lemts novecot, mēs − mūžam jaunie!” Protams, tas bija teikts ar zināmu zobgalības piedevu, bet, liekas, viņam pamatā bija taisnība − ar mākslu un kalpošanu kultūrai ir iespējams sasniegt universālu sakarību un mūžīgu jaunību.”