Tā nu tas ir

Ekroids raksta: «jo vārds Nothing (nekas) tā laika plaši lietotā žargonā nozīmēja sieviešu ģenitālijas. No visiem Elizabetes laikmeta rakstniekiem Šekspīrs savos darbos bija pats nepieklājīgākais, kaut gan viņam nācās krietni pasvīst, lai šajā divdomību, rupjību un jēlību sacensībā uzvarētu konkurentus. Viņa 51 lugā vai to saglabātajos fragmentos var saskaitīt vairāk kā trīs simtus seksuālas dabas alūzijas un bieži atkārtotus nepiedienīgus, bieži vien rupjus žargonismus. Starp tiem – sešdesmit seši dažādi vaginas apzīmējumi, starp kuriem ruff, scut, lock, salmon’s tail un clash dish vēl ir tie šķīstākie. Arī vīriešu penim ar apzīmējumiem Šekspīrs nav skopojies. Tāpat viņš regulāri atsaucas uz homoseksuālu attiecību praksi, sodomiju un viens no tīkamākajiem seksuālo izpriecu veidiem, spriežot pēc Viljama rakstītā, ir minets, neatkarīgi no tā, kurš kam ko sūkā vai laiza.»Nu, un tagad pārlasiet latviešu valodā (pārsvarā) Kārļa Egles tulkoto Šekspīra lugu sešu sējumu izlasi... Jūs tur pat nevainīgo «laša asti» neatradīsit!Savkārt britu mūsdienu literatūras spilgtākais ekscentriķis un «jocīgo ziņu arhivārs», izcils TV un drukātās preses žurnālists, blogotājs, čivinātājs un piedevās arī apbrīnojami spožs raksturlomu aktieris Stīvens Frajs (pietiek atsaukt atmiņā viņa traķikomisko tēlu no filmas par Oskaru Vaildu) savā ne jaunākajā, bet nesenajā romānā Papīrslogs/Paperweight apraksta, lūk, šādu kuriozu:«Vēsture vēsta, ka večuks F.E.Smits (1872 – 1930, ievērojams Anglijas valsts sabiedriskais darbinieks) katru rītu uz darbu Parlamentā devās kājām no savas mājas Sentdžeimsā. Viņa ceļš tecēja pa Pelmelu ar tās daudzajiem džentlmeņu klubiem, kas padarīja šo ļoti dzīvās satiksmes ielu par neskaitāmu joku, tenku un izsmiekla objektu. Tālāk – pāri Trafalgāra laukumam, pa Strendu un tā līdz pat Taisnās Tiesas namiem, kuri tad nu arī bija Smita īpašums un viņa dabiskās eksistences vide. Kā jau cilvēks ar regulāriem ieradumiem, Smits rūpīgi sekoja arī brokastīs uzņemtās barības – melno plūmju un dievinātās auzu putras - pārstrādes procesiem savā kuņģī, tāpēc Smitam katru rītu nācās veikt obligāto apstāšanos klubā Athenee, lai izmantotu šīs teicamās iestādes lieliskās labierīcības, gan viņš nebija kluba oficiāls biedrs.Tad, lūk, kāds acīgs kluba portjē, dažus gadus cītīgi sekojis Smita vizītēm, nonāca pie loģiska secinājuma, ka redz šo cienījamo džentlmeni tikai tad, kad tas apmeklē kluba Athenee atejas vietu jeb, kā izteiktos lords Bairons, lai «ziedotu savu rīta daļu uz Kloākas, šīs cienījamās vēdertrakta kārtības dievietes altāra.». Drosmīgais portjē ilgi brieda un saņēmās, līdz beidzot apņēmīgi mēģināja Smitu apturēt ceļā uz labierīcību telpu un vērsās pie viņa ar uzrunu «Lūdzu mani atvainot, ser, bet vai jūs esat mūsu kluba biedrs?». Smits nepalika atbildi parādā un skaļi iekliedzās: «Dievs žēlīgais, tikai nestāstiet man, ka šeit ir arī KLUBS!»Morāle, ko derētu ielāgot mums: tā kā Rīgā hroniski trūkst publiskas atejvietas, kur pilsētas iedzīvotājiem un viesiem atviegloties, es ieteiktu itin visiem sākt apmeklēt Rīgas Domes glaunos ķemertiņus un ja nu arī tur pagadās kāds «acīgs portjē», kliegt pilnā rīklē:Tikai nestāstiet, ka šī ir arī Dome!