Traģiskā zemestrīce Sičuaņas provincē parādīja Ķīnu no labākās puses un deva ieskatu sliktākajā. Salīdzinājumā ar Birmas režīma noziedzīgi nevērīgo reakciju uz ciklonu Nargis Ķīnas varas iestādes pēc neilgas sākotnējās vilcināšanās darīja visu iespējamo, lai tiktu galā ar katastrofu. Tās ne vien atļāva ierasties un palīdzēt glābšanas komandām no Japānas, Taivānas, Singapūras un Krievijas, bet arī, pretēji parastajai praksei, atļāva iekšzemes medijiem sniegt pilnu informāciju par katastrofas apmēriem. Šī negaidītā preses brīvības brāzma ārkārtīgi iedvesmoja spontānu solidaritāti ar cietušajiem. Brīvprātīgie steidzās uz notikuma vietu no visas Ķīnas.
Tas diezin vai būtu noticis, ja nebūtu gaidāmo olimpisko spēļu. Ķīnas valdnieki zināja, ka viņiem ir pievērsti pasaules skatieni, it īpaši pēc represijām pret tibetiešu demonstrantiem. Un tā Ķīna pēkšņi izskatās labāk nekā iepriekš. No dabas katastrofas, kurā gāja bojā vairāk nekā 50 000 cilvēku, radās vāja cerība uz lielāku brīvību. Diemžēl pēdējās dienās Ķīnas valdība, šķiet, atgriežas pie vecajiem paņēmieniem. Interneta lapas, kuras valdībai uzdod kritiskus jautājumus, tiek slēgtas. Kāds Naņdzjinas Pedagoģiskās universitātes zinātnieks tika apcietināts par uzmanības pievēršanu problēmām, kas saistītas ar kodolobjektiem zemestrīces zonas tuvumā. Pat pilsoniskās grupas ar vislabvēlīgākajiem nodomiem var tikt uzskatītas par draudu, jo valdība raugās uz visām neatkarīgām kolektīvajām aktivitātēm ar dziļām aizdomām. Patriotisms Ķīnā tiek veicināts, taču ne tad, kad tas iziet ārpus oficiālās kontroles. Kā tas ietekmēs šo lielo globālo patriotisma salidojumu — olimpiskās spēles?
Ķīna un olimpiskās spēles savā ziņā ir kā radītas viena otrai. Ķīnas Tautas Republiku patiesībā vairs nevar raksturot kā komunistisku valsti, jo marksisms lielā mērā ir atmests skrējienā uz ekonomisko pārticību. Taču, tāpat kā lielākā daļa autokrātiju ar spēcīgām XIX gadsimta saknēm, Ķīna joprojām ir sabiedrība, kurai ir tieksme uz masveidīgām izrādēm, grezniem inscenējumiem, oficiāli stimulētu nacionālismu un grandioziem valsts vadītiem projektiem. Ķīniešu nacionālisms ar savu ticību Darvina tipa cīņai starp valstīm ir diezgan anahronisks, un tādas ir arī olimpiskās spēles.
Moderno olimpisko spēļu aizsācējs barons Pjērs de Kubertēns bija sīks franču aristokrāts, kuru dziļi ietekmēja Francijas sakāve 1871.gada karā pret Prūsiju un tai sekojošā tautas sacelšanās Parīzē. Viņaprāt, Francija bija kļuvusi par dekadentisku valsti, kurai nepieciešams uzmundrinājums jeb, viņa vārdiem sakot, "jauns bronzas pārklājums". Organizēts sports bija īstais veids, kā to izdarīt. Tāpat kā daudzi nevērīgi elegantās žaketēs tērptie augstmaņi, Kubertēns sajūsminājās par britu privātskolu sistēmu, kurā uzsvars tika likts uz spēlēm un fizisko sagatavotību. Viņš uzskatīja, ka sports atjaunotu nacionālo veselību, un ne tikai Francijā vien. Sparīga sacensība visur padarītu cilvēkus čaklākus un mazāk dumpīgus. Kari aizietu aizmirstībā. Un tā 1896.gadā dzima modernās olimpiskās spēles, kā jau pienākas — Atēnās.
Kā augstmanis Kubertēns savam laikam bija noskaņots faktiski relatīvi liberāli. Viņa patriotisma tips nekad nav bijis karojošs. Sekojot britu privātskolu paraugam, viņš savā moto uzsvēra, ka spēlēs ir svarīgi nevis uzvarēt, bet gan piedalīties. Tomēr XIX gadsimta Francijā pastāvēja arī ļoti atšķirīgs nacionālisma paveids, kuram bija raksturīgs naids pret liberāļiem, anglosakšiem un ebrejiem, gan ne obligāti šādā secībā. Šo tipu pārstāvēja par Kubertēnu mazliet jaunāks vīrs, radikālās labējās kustības Action Fran?aise dibinātājs vārdā Šarls Morā. Viņš bija 1896.gada Atēnu spēļu skatītāju vidū par spīti savai sākotnējai nepatikai pret sacensību, ko viņš uzskatīja par tipisku anglosakšu kosmopolītismu. Taču, spēlēm turpinoties, viņš sāka mainīt savus uzskatus. Viņš cerēja, ka tad, "kad dažādas rases tiek samestas kopā, tās atstumj cita citu atsvešinoties, pat ja pašas uzskata, ka sajaucas". Kosmopolītisks saiets noteikti kļūtu par "priecīgu rasu un valodu kaujas lauku", tādējādi attaisnojot Morā uzskatu par pasauli.
Modernais ķīniešu nacionālisms bieži vien svārstās starp Kubertēna un Morā valstiskuma idejām. Oficiāli valdībai patīk runāt par tautu draudzību, saskaņu un mieru, taču vienlaikus tā veicina aizvainojuma sajūtu par ārēju varu ķīniešiem vēsturiski nodarītajām pārestībām. Kad ķīniešu nacionālisma izpausmes kļūst nekontrolējamas ar vai bez oficiālā pamudinājuma, nacionālā pārestības sajūta var izvērsties vardarbīgā agresijā. Pēdējā laikā tas notika ASV un citās vietās, kad ķīniešu studenti uzbruka tibetiešiem un ikvienam, kurš "aizskāra ķīniešu tautas jūtas".
Agresīvā ķīniešu nacionālisma uzliesmojumus vairāk atbilstošus Morā, nevis Kubertēna garam padara tendence nojaukt robežas starp rasi, kultūru un valsti. 1896.gada Atēnu olimpiskajās spēlēs Morā redzēja — vai cerēja ieraudzīt — sadursmi starp rasēm un kultūrām, ne tikai starp valstīm.
Ķīniešu nacionālismu sarežģī tas, ka ne vienmēr ir skaidrs, ko cilvēki saprot ar Ķīnu. Taivāna, kas pazīstama arī kā Ķīnas Republika, oficiāli ir Ķīnas sastāvdaļa, taču faktiski tā ir neatkarīga valsts. Ķīniešu civilizācija ir izplatījusies visā pasaulē no Singapūras līdz Amsterdamai. Dažādās ķīniešu valodas versijās runā visā Dienvidaustrumu Āzijā, kā arī Ķīnā un Taivānā. Etniskā ziņā daudzi ķīniešu izcelsmes amerikāņi uzskata sevi par ķīniešiem ne mazāk kā paši ķīnieši Ķīnā. Tāpēc, kad Parīzē dzimušais amerikānis Jo-Jo Ma 1997.gadā koncertēja Honkongā, atzīmējot britu kolonijas atdošanu Ķīnai, tas veicināja ķīniešu patriotisma uzvirmojumu.
Šāds patriotisms ne vienmēr ir politisks. Sičuaņas zemestrīce ne vien iedvesa patriotisku solidaritātes garu pašā Ķīnā, bet arī stimulēja bagātīgus ziedojumus no ārvalstīm. Ķīnieši, lai kāda būtu viņu pavalstniecība, bieži saka, ka viņi mīl Ķīnu, lai kas tajā valdītu. Tāpēc "Ķīna" ir kaut kas vairāk nekā tikai nacionāla valsts.
Etniskais šovinisms faktiski ir relatīvi moderns jēdziens. Pirms XIX gadsimta nebija daudz cilvēku, kuri domāja par valstīm rases vai etniskās piederības ziņā. Patiesībā lielākā daļa cilvēku nekad neskatījās pāri savu reģionu vai pat ciemu robežām. Tomēr ķīniešu nacionālismu kopš 1644.gada stimulēja aizvien pieaugošā pazemojuma sajūta, ka pār viņiem valda mandžūri — ziemeļu tauta ar savu valodu un paražām. XIX gadsimta sacelšanās pret mandžūru Cjinu dinastiju bieži vien bija haņu ķīniešu aizvainojuma izpausme. Tajā pašā laikā Rietumu koloniālās lielvaras, it īpaši Lielbritānija, diktēja ķīniešiem tirdzniecības noteikumus caur savu daudz pārāko lielgabalu stobriem. Viens iemesls, kāpēc Mao, kaut arī viņš bija viens no XX gadsimta lielākajiem masu slepkavām, joprojām apbrīno Ķīnā, ir tas, ka viņš pirmo reizi kopš XVII gadsimta pilnībā atjaunoja haņu ķīniešu suverenitāti.
Kad 1912.gadā mandžūru valdnieki beidzot tika gāzti, Suna Jatsena Nacionālistiskās partijas (tagad tā pastāv vairs tikai Taivānā) propagandētie "trīs tautas principi" bija "nacionālisms, demokrātija un labklājība". Nacionālisma apzīmēšanai lietotais vārds ir tas pats, kuru lieto, lai apzīmētu rasi. Tas nebūt nenozīmē, ka Suns bija rasists, taču viņš vēlējās uzsvērt, ka Ķīnas Republikas dibināšana bija daļa no ķīniešu tautas cīņas par sava valstiskuma atgūšanu. Reiz viņš rakstīja, ka "nacionālistiskās idejas Ķīnā neienāca no ārvalstu avota; tās ir mantotas no mūsu tālajiem senčiem". Tas nebija īsti pareizi. Viņu pašu citu vēsturisko figūru starpā bija iedvesmojis Ābrahams Linkolns. Un, tāpat kā lielākā daļa etniskā nacionālisma formu, ķīniešu variants kaut ko ir parādā vācu romantismam.
Kad Napoleona armija iekaroja vācu zemes brīvības un vispārējā saprāta vārdā, vācu dzejnieki, filozofi un intelektuāļi reaģēja, radot jauna tipa nacionālismu, kas balstījās uz valodu, asinīm un zemi. Šis jēdziens patika daudziem romantiķiem Eiropā. Taču tas šķita īpaši pievilcīgs Āzijas tautām, kuras jutās Rietumu impērisko lielvaru pakļautas.
Olimpiskās spēles, kā tās bija iecerējis Kubertēns, īsti nesaderēja ar ģermāņu nacionālismu. Tāpat kā Šarls Morā, vācu nacionālisti uzskatīja, ka tām ir neveselīgā anglosakšu individuālisma piegarša. Vāciešiem patika vingrošana un militārā ierindas mācība, vēlams, ļoti lielās grupās. Tā kā daudzi ASV pilsoņi bija vācu izcelsmes, XIX gadsimta beigās arī ASV uzskati par sportu sabiedrības izglītošanā dalījās starp tiem, kuri deva priekšroku britu komandu sportam, un tiem, kuri vēlējās vācu stila vingrošanu. Pirmie uzvarēja, taču ne bez cīņas.
Sporta sacensības netika veicinātas arī Mao diktatūras laikā. Valdošajām aprindām vairāk patika masveidīgas izrādes, kādas joprojām ir parastas Ziemeļkorejā, kurās tiek slavināta revolucionārā varonība un reakcionāro ienaidnieku sagrāve. Tas, protams, ir mainījies, taču ne spēcīgā nacionālisma dvesma. Pat tagad ķīniešu sportisti starptautiskajās sacensībās uzskata sevi par karavīriem, kuri cīnās par nacionālo lietu. Sakāvi uzskata ne vien par individuālu neveiksmi, bet arī par nacionālu apkaunojumu. Šādas emocijas neaprobežojas tikai ar Ķīnu vai pat ar autokrātijām vien. Futbola nacionālisms Eiropā un Dienvidamerikā var izvirst kolektīva trakuma formā. Taču ķīniešu sporta nacionālismam īpašu asumu piešķir oficiāli veicinātais aizvainojums par pagātnes pazemojumiem.
Kad komunistiskā ideoloģija pēc Mao nāves un viņa pēcteču pievēršanās kapitālismam sāka zaudēt spēku Ķīnā, bija jāatrod, ar ko to aizstāt. Ar Dena ēras lozungu "kļūt bagātam ir lieliski" īsti nepietika. Ķīnas valdniekiem vienmēr bija vajadzīga oficiālās ortodoksijas leģitimitāte, vai tā būtu konfuciānisms vai komunisms, lai pamatotu savu varas tvērienu. Oficiālā postmaoisma atbilde bija nacionālisms. Tā vietā, lai studētu Marksu, Engelsu un Mao mazo sarkano grāmatiņu, ķīnieši regulārās devās saņēmuši to, kas pazīstams kā patriotiskā izglītība. Ķīnā tagad izkaisīti tā dēvētie patriotiskās izglītības punkti, muzeji un memoriāli, kas atrodas vietās ar neskaidru nacionālu nozīmīgumu. Viena šāda vieta piekrastē starp Kantonu un Honkongu atgādina apmeklētājiem par Ķīnas sakāvi Opija karos. Tādu ir daudz.
Pirms dažiem gadiem kādā ļoti aukstā dienā es apmeklēju 9.18 muzeju Šeņjanā, kas uzbūvēts vietā, kur japāņu karavīri 1931.gadā uzspridzināja Dienvidmandžūrijas dzelzceļa līniju, lai sagatavotos Mandžūrijas militārajai okupācijai pēc tam, kad bija apvainojuši šajā "sabotāžas" aktā ķīniešus. Vaska glezna, kurā attēlots, kā ļaunie japāņi spīdzina ķīniešu partizānus un barbariskie japāņu karavīri slepkavo un izvaro nevainīgus civiliedzīvotājus, bija itin iespaidīga. Taču patriotiskajai izglītībai, kura tika veicināta kopš Mao nāves, tipiskāks bija netālu no izejas sienā iegravētais teksts līdzās ķīniešu acu pārim, kas raud asiņainas asaras. Tajā bija teikts par "naidu, kas kvēlo visu ķīniešu sirdīs" pret "noziedzīgajiem japāņu militāristiem", kuri nežēlīgi iebruka "Lielajā Ķīnā ar tās 5000 gadu seno civilizāciju". Vēstījums, kā jau visos šādos patriotiskos aicinājumos, kuri tiek izplatīti skolas mācību grāmatās, oficiālās runās un pat sporta pasākumos, ir tāds, ka pagātnes netaisnības var labot vienīgi ar Ķīnas diženuma atdzimšanu, demonstrējot Ķīnas varu, atjaunojot lepnuma sajūtu ķīniešu tautā — protams, Komunistiskās partijas vadībā.
Šis oficiālā patriotisma tips balstās uz īpaši sašķiebtu uzskatu par vēsturi. Tā vietā, lai slavinātu ķīniešu civilizācijas izcilākās virsotnes, uzsvars tiek pilnībā likts uz ārvalstnieku sagādātajām ciešanām. Upura sajūta ir tik dziļi iesakņojusies, ka lielākā daļa ķīniešu nespēj uzskatīt sevi par agresoriem. Piemēram, doma, ka tibetiešiem varētu būt kaut kāds pamats uzskatīt sevi par ķīniešu upuriem, ir absurda. Vēl vairāk — daudzi ķīnieši tiešām tic, ka Rietumu prese tīšām izmanto šāda veida tibetiešu "propagandu", lai kārtējo reizi pazemotu ķīniešu tautu.
Protesti pret Ķīnas olimpiskajām spēlēm tiek uztverti tādā pašā gaismā. Olimpisko spēļu rīkošana ir nacionālā lepnuma avots visur, ne tikai Ķīnā vien. Taču daudziem ķīniešiem tām ir īpaša nozīme, jo tās ir daļa no solītās ķīniešu diženuma atjaunošanas. Nacionālais lepnums jāatbalsta ar starptautisku atzīšanu. Tāpēc rietumnieki, kuri izmanto šo gadījumu, lai kritizētu cilvēktiesību pārkāpumus Ķīnā, ne vien stūrgalvīgi turas pie saviem kļūdainajiem uzskatiem, bet ir arī ienaidnieki, kuri vēlas apturēt Lielās Ķīnas augšupeju. Un ķīnieši, kuri atbalsta ārvalstu kritiku par cilvēktiesību stāvokli Ķīnā, tiek uzskatīti par nodevējiem.
Ķīnas valdības vainošana par šo kaujiniecisko noskaņojumu ir tikai puse no stāsta. Kolektīvās pārestības sajūtu var pavērst, un tā bieži vien tiek pavērsta pret pašu valdību. Viena no visietekmīgākajām masu kustībām mūsdienu Ķīnas vēsturē ir 1919.gada 4.maija kustība. Studenti un inteliģence piedalījās milzīgās pret valdību vērstās demonstrācijās Pekinā, pieprasot Zinātni un Demokrātiju. Ar Zinātni bija jāsaprot modernais racionālisms, kas aizmēztu konfucionālā autoritārisma vecos feodālos zirnekļa tīklus. Ceturtais maijs bija par kultūru, sabiedrību un politiku, taču to izraisīja tautas dusmas par Ķīnas valdības šķietamo vājumu, jo tā atļāva Japānai pārņemt vācu koncesijas Ķīnā kā daļu no izkārtojumiem pēc Pirmā pasaules kara, kas tika panākti Versaļā.
Nepietiekami enerģiskā vēršanās pret ārvalstu spiedienu ir parasta apsūdzība, ko Ķīnas valdībai met dumpīgie studenti un intelektuāļi. Tāpēc valdošajām aprindām jābūt ļoti uzmanīgām, kad tās izraisa sabiedrības sašutumu par ārvalstu izturēšanos. Tas var pēkšņi vērsties pret tām. Tā pāris reižu gandrīz notika aizvadītajos 20 gados, kad tika uzskatīts, ka valdība pārāk maigi izturas pret Japānu. Kad ASV 1999.gadā sabombardēja Ķīnas vēstniecību Belgradā, tūkstošiem ķīniešu demonstrantu uzbruka ASV un Lielbritānijas vēstniecībām. Toreizējais viceprezidents Hu Dziņtao teica, ka šādas demonstrācijas pilnībā atspoguļojot "ķīniešu tautas lielo niknumu par NATO zvērisko uzbrukumu vēstniecībai un ķīniešu tautas spēcīgo patriotismu". Taču, līdzko sāka izskatīties, ka valdība varētu zaudēt kontroli pār pūli, tā apspieda nemierus. Tas pats, šķiet, notiek tagad, kad protestētāji uzbruka franču un citu ārvalstu biznesa struktūrām par Rietumu atbalstu tibetiešu lietai. Šādi uzbrukumi, ja tie aiziet pārāk tālu, kaitē biznesam, olimpiskajām spēlēm un galarezultātā pašai valdībai.
Agresīvs nacionālisms parasti iet roku rokā ar autoritāru politiku. Kad cilvēkiem nav likumīgu līdzekļu, kā demonstrēt savu neapmierinātību, izgāzt savu vilšanos, publiski paust kritiskus viedokļus par valdību un vispār piedalīties politikā, tukšumu aizpilda nacionālisms. Autoritārajiem valdniekiem tas der, kamēr viņi var to kontrolēt. Ķīnā zināmu lomu var spēlēt arī neizteikta vainas sajūta. Tie paši cilvēki, kuri pieprasīja demokrātiju 1989.gadā, kad viņi bija studenti, tagad bieži vien iet kvēlāko nacionālistu rindās. Izglītotā pilsētu elite ir zēlusi un plaukusi pēc Tjaņaņmeņas slaktiņa, un, kad cilvēkiem atgādina par politisko kompromisu, ar kādu tas bija saistīts, viegli var uzliesmot aizvainojums.
Tomēr tas nenozīmē, ka demokrātija būtu automātisks ārstniecisks līdzeklis. Ja iedomājamies neiespējamo, ka Ķīna pēkšņi mierīgi pārtaptu par liberālu demokrātiju, nacionālisms neizzustu. Nevienai partijai, kas izskatītos piekāpīga ārvalstu lielvarām, it īpaši Japānai un ASV, nebūtu izredžu. Ķīnas jaunāko laiku vēsture ir bijusi tik asiņaina, ka būs vajadzīgs ilgs laiks, lai brūces aizdzītu. Etniskais nacionālisms var būt kā inde, it īpaši, ja tas balstās uz upura sajūtu. Ilgtermiņā politiskajai brīvībai būtu jāpalīdz remdēt šādas sajūtas, taču tas nenotiks līdz Pekinas olimpiskajām spēlēm.
***
Īens Buruma ir cilvēktiesību profesors Barda koledžā. Arī rakstnieks. Viņa darbu tēma galvenokārt ir Āzijas, īpaši XX gs. Japānas kultūra