Vai kāds grib parunāt par Latvijas jubileju?

Nebrīnīšos, ka lielākā daļa skatītāju šos darbus nemaz nav pamanījusi. Jubilejas raidījumu veidošanā trūkst koncepcijas un izpratnes par savu skatītāju.Lielākais no pašlaik redzamā veikuma ir raidījumu cikls „Latvijas vēsture”. Ar vēsturnieku un politologu palīdzību līdz pagājušās nedēļas nogalei esam jau tikuši līdz agrārajai reformai. Ja vajadzētu veidot video pielikumu mācību grāmatai, tad šāds materiāls noderētu. Tas lēnā garā un kārtīgi pārstāsta galvenos vēstures faktus. Bez īpašas iedvesmas un radošas pieejas atgādina jau zināmo. Tāda nodeva, ne vairāk. Vai tiešam neviens nav ieslēdzis, kādu citu kanālu, kur varētu kaut vai nedaudz pamācīties, kā aizraujoši parādīt vēsturi? Pusaudžu īsie dzīves stāsti apkopoti raidījumu ciklā „Tu esi Latvija”. To skatoties, pat varu iedomāties sapulci, kurā TV cilvēki vienojas par banālo – Latvijas nākotne taču ir jaunieši, tad nu rādīsim jauniešus. Pusstundu ilgie raidījumi nav slikti, tie tiešam parāda pusaudžus, kas, no pieaugušo viedokļa, ir aktīvi un pozitīvi vērtējami. Paskatījos un nesapratu, kam tas viss tiek stāstīts – pašiem jauniešiem, viņu vecākiem, kas pavīd fonā, vai cilvēkiem, kas īsti nav redzējuši jauniešus? Un kāpēc šī mākslīgā pretruna – jaunieši un pārējie?Tikpat daudz laika, cik jauniešu portretiem, paredzēts cikla „Vienaudži” varoņiem – tie ir cilvēki, kam šogad arī paliek deviņdesmit gadi. Arī tradicionāla ideja, bet to atdzīvina unikālās personības. Taču Līgas Puriņas veidotajā raidījumā nav izveidots tieši šo cilvēku parādīšanai paredzēts formāts, netiek izmantota grafika, vēstījums salīmēts no fragmentiem, kam pietrūkst pamatidejas un kompozīcijas. Raidījums par superinteresantiem cilvēkiem ir ļoti parasts.Visvairāk brīnījos par nupat iesākot ciklu „Slepenais arhīvs”, ko vada Roberts Klimovičs. Tajā nekā slepena nav. Pirmajā raidījumā kinoamatieru kustības veterāni atcerējās savu jaunības aizraušanos un parādīja dažas filmiņas. Klimovičs, absolūti nesagatavojies un neprasmīgs kā sarunas risinātājs studijā, pusotras stundas laikā tā arī nespēja pamatot, kas notiek šajā raidījumā un kam tas paredzēts. Vai tiešām viss, kas tiek izvilkts no pieputējušiem plauktiem tagad būtu veltīts Latvijas jubilejai?Būtiski, ka jubilejas raidījumi ir paslēpti brīvdienu pusdienas un pēcpusdienas laika ēterā, kas tradicionāli tiek aizpildīts ar atkārtojumiem. Tad jau laikam arī pašiem televīzijas cilvēkiem pašu veidotais neliekas pārāk svarīgs un veiksmīgs. Raidījumu izkārtojums – stundu pa stundai cits aiz cita dienas vidū – liek domāt, ka LTV savu skatītāju redz kā personu, kurš nelieto televīzijas pulti. Ja kanāls ieslēgts, tad tas tiek skatīts pasīvi un visticamāk skan fonā. Tad tiešām vienalga, ka šiem raidījumiem īsti nav kompozīcijas, nav katram individuāla formāta, tie izskan, bez mazākā uzsvara par katra nozīmību. Domājot par lielo jubileju, LTV piederēs monopoltiesības. Ļoti liela Latvijas iedzīvotāju daļa svētkus gaidīs un sagaidīs pie televizoriem, tāpēc man šķiet, ka vienaldzības sezonas jaunumos ir pārāk daudz.  Nauda ir ieguldīta. Bet radoša pacēluma nav. Pietrūkst prieka. Pietrūkst pašreizējās dzīves noskaņojuma. Pietrūkst sajūtas par to, ko pašlaik nozīmē valsts. Interesantu formātu un šodienas sajūtas arī – pavisam maz. Ir kaut kādi fragmenti, pēc kuriem varam secināt, kā LTV cilvēkiem šķiet pareizi sagaidīt jubileju.