Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Žagara zīmogs

Aktieris, režisors, uzņēmējs un ilggadējais Latvijas Nacionālās operas direktors Andrejs Žagars (1958–2019) ir atstājis būtiskus nospiedumus Latvijas un Eiropas kultūrā un daudzos no mums personīgi. Andreju Žagaru atceras viņa draugi, kolēģi un domubiedri

Paldies par uzticību

Ir tik skumji un šokējoši, ka ir aizgājis darba draugs, liels cilvēks – mūsu Andrejs.

Andrejs bija viena no lieliskajām personībām Latvijas kultūrvidē. Viņa ieguldījums Latvijas kultūrā ir nepārspējams. Viņš iedvesa cerību, loloja sapņus, bija draugs, deva zaļo gaismu, iespēju un padomus tik daudziem no mums. Esmu īpaši pateicīgs par milzīgo uzticību man.

Andrejam bija dāsna sirds, un viņš dzīvoja dzīvi ar lielu vērienu un aizgāja no mums tik negaidīti... Mums pietrūks Andreja kā drauga, kolēģa un harismātiskas personības mūsu kultūras dzīvē. Būtisks un neaizmirstams ir viņa ieguldījums, sapņi, cerības, lielie mērķi un mīlestība pret mūsu Balto namu, kurš laikā, kad viņš bija vadītājs, uzplauka ar neticamu kvalitāti, kura bez viņa vairs nekad tāda nebūs.

Paldies Andrejam par viņa atbalstu, draudzību un lielo sirdi! Dieva miers lai ir ar viņu! Sirsnīga līdzjūtība Andreja ģimenei, draugiem un visiem tuviem cilvēkiem.

Andris Nelsons, diriģents

***

Enerģija, kaisle, intuīcija

Ļoti grūti runāt par Andreju Žagaru pagātnes formā. Ļoti... Neticami, netaisni. Kāpēc tik bieži pāragri aiziet tieši tie, kuriem vēl ir tik daudz ko teikt. Andrejam bija neiedomājama enerģija, harisma un strāvojums. Viņš dega un aizdedzināja visu apkārt esošo. Fantastiska intuīcija. Viņa vīzijas dažkārt likās pārgalvīgas, bet to īstenošana pierādīja mūsu – pārējo – sākotnējās bailes un pašu vājumu.

Latvijas Nacionālo operu Andrejs padarīja pazīstamu citu operteātru vidū un bezgalīgi daudziem deva iespēju augt un attīstīties dažādās jomās. Nekad Andreju neredzēju sliktā omā, viņš vienmēr gribēja strādāt, vienmēr par visu interesējās. No viņa strāvoja dzīve, kaisle un pilnīga atdošanās procesam. Tagad debesīs būs par vienu spožu zvaigzni vairāk.

Elīna Garanča, dziedātāja

***

Ko nozīmē mirt, pirms tu mirsti?

Īsta kultūra piedāvā pilnīgu cilvēka apziņas noārdīšanu un uzcelšanu no jauna, izlaužoties no pašu personas sīkās sēklas. Tādai kultūrai vajag instrumentu un naudu. Un personību, kurai nepiemīt grāmatvediskās bailes.

Kad mirst kultūra? Tad, kad tai nav izaicinājumu. Andreja Žagara aiziešana sākās jau krietni pirms viņa galējās aiziešanas. Mūsu kultūras dinamīta aizdedzināšanai turpmāk pietrūks viena no nedaudzajiem sērkociņiem. Un sērkociņu mūsu kastītē ir tik, cik to ir. Vai mūsu kultūrtelpā nekad vairs neparādīsies tādi izaicinājumi kā Nībelunga gredzens?

Personīgi par Andreju negribas neko sacīt. Ļoti labi saprotu, kas notika, kad Andrejam bija jāpamet Opera. Redzam, ka ēnā grūti kaut kam izplaukt. Varbūt ar savu galīgo aiziešanu Andrejs izstrādā ģeniālāko savu kultūrmenedžmenta meistarstiķi. Viņš atbrīvo nākotni. Operas nākotni ar lielām vīzijām un pārpasaulīgām iecerēm. Ar savu nāvi viņš atbrīvo jaunu ceļu. Vai mums visiem nebūtu šobrīd jāapsola cīnīties par to. Cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam, kā Andrejs cīnījās par savu dzīvību.

Viesturs Kairišs, režisors

***

Drosme smaidīt, kad sāp

Andrejs bija īpašs cilvēks, kas nevienu neatstāja vienaldzīgu. Par viņa sasniegumiem un nozīmi kultūrā, operā teikts jau ir gana. Viņa devums ir un būs paliekošs. Es apbrīnoju Andreja drosmi – cerēt, ticēt, smaidīt, kad sāp, audzēt spārnus, kad tie bija nolauzti. Andrejs bija liels sapņotājs, bet viņš prata savus sapņus piepildīt.

Esmu pateicīga par daudzajiem padomiem, atbalstu, draudzību. Laiks, kad Andrejs bija Operā, man vienmēr saistīsies ar īpašu enerģiju, kad apkārt virmoja nemitīga vēlme iet uz priekšu, augt, attīstīties, meklēt jaunus izaicinājumus. Tas bija laiks ar savu zīmogu. Žagara zīmogu!

Man bija gods pazīt diženu cilvēku.

Liene Kinča, dziedātāja

***

Mans galvenais skolotājs

Šis ir ļoti personisks zaudējums. Man ir nepieciešams laiks, lai to aptvertu. Es joprojām nespēju samierināties ar domu, ka Andreja vairs nav. Es nespēju tam noticēt. Man ir ļoti maz draugu, un vairāk viņu nekļūs. Man ir grūti uzticēties cilvēkiem, un tas ir skumji. Šis ir neaizstājams zaudējums. Andrejs man vienmēr ticēja, priecājās par maniem panākumiem un uzvarām. Viņš bija un paliek mans galvenais aktiermākslas skolotājs. Viss, ko Andrejs man iemācīja, kad strādājām kopā, man noderēja katrā nākamajā iestudējumā uz pasaules operteātru skatuvēm. Šīs zināšanas un iemaņas man palīdz joprojām.

Esmu bezgalīgi pateicīga liktenim, ka satiku šo unikālo cilvēku, ka man bija tā laime un bauda ar viņu sadarboties un draudzēties. Tās bija ļoti ciešas radošas un cilvēciskas attiecības.

Man Andreja pietrūks. Šķiet, pašlaik es pat nespēju apjaust, cik ļoti man viņa pietrūks… Zinu, ka beidzot viņš ir iemantojis mieru, un šajā gadījumā tas ir pats galvenais. Vienmēr esmu viņu mīlējusi un turpināšu mīlēt par visām tām brīnišķīgajām īpašībām, par kurām daudzi nenojauš. Mana laime ir tā, ka es par tām zināju. Andrejs mūžīgi paliks manā atmiņā kā viens no spilgtākajiem, gaišākajiem cilvēkiem, kuru jebkad esmu pazinusi.

Kristīne Opolais, dziedātāja

***

Stāsts par Fickaraldo

Kad iepazinos ar Andreju agrā jaunībā un sākām draudzēties, mani apbūra viņa neviltotā vienkāršība un sirsnība. Kaut arī viņš bija jau pazīstams aktieris, attiecībās ar cilvēkiem nebija ne miņas no iedomības vai augstprātības. Nezin kādēļ manā iztēlē bija radusies tāda kinematogrāfiska epizode – Latvijā ir ieradusies Anglijas karaliene Elizabete, notiek smalka pieņemšana, kurā Andrejs kā aktieris ir uzaicināto viesu vidū, bet mēs, daži citi Andreja draugi, – kā pasākuma apkalpojošais personāls. Karaliene Elizabete tiek vesta gar viesu rindu un iepazīstināta ar visiem. Kad pienāk Andreja kārta, viņš saka: "Jūsu Majestāte, es esmu Andrejs Žagars, un šī ir mana draudzene Indra." Tāda bija mana sajūta par Andreja personību tolaik.

Ja man tagad jāmēģina aptvert un vispārināt, kas bija Andrejs Žagars (kas ir gandrīz neiespējami tik tuvā attālumā), es aizņemtos apzīmējumu no astronomijas – meteors, spilgta zvaigzne, spoža gaismas iluminācija, kas rodas, meteorītam ar kosmisku ātrumu ieskrienot Zemes atmosfērā. Andreja dzīves un darbības ātrums nebija parastam, normālam cilvēkam saprotams un aptverams. Saskarsmē ar normāliem cilvēkiem tas radīja ne mazums pārpratumu un dažkārt arī sāpīgu pārdzīvojumu. Bet viņš citādi nespēja.

Un vēl – stāsts par Andreju ir stāsts par Fickaraldo, Vernera Hercoga filmas titulvaroni, apsēstu cilvēku, kurš peruāņu džungļos uzbūvēja operas teātri, kailām rokām pārvelkot pāri kalniem kuģi. Ar šo filmu un Vernera Hercoga daiļradi vēl padomijas laikā mūs iepazīstināja Andreja karsti mīļotā pasniedzēja leģendārā kinozinātniece Valentīna Freimane. Arī Andrejs sāka darbu Latvijas Nacionālajā operā "kailām rokām" – nebija naudas, nebija pieredzes, taču bija milzīga vēlēšanās, griba un ticība, ka mūsu Operu var izveidot par starptautiska līmeņa Latvijas kultūras vizītkarti. Un, tāpat kā Brazīlijas pilsētā Manausā atrodas fantastiski skaists operteātris Teatro Amazonas, tā Vāgnera pilsētā Rīgā tika izveidots operteātris, kas iemantoja slavu ar izciliem, intriģējošiem operas un baleta iestudējumiem, augstu muzikālo līmeni un izaudzināja daudzas pasaules līmeņa zvaigznes.

Indra Lūkina, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra valdes locekle

***

Tev nav līdzinieku

Viss notiek tik nežēlīgi ātri. Vēl nupat likās – tik daudz kas ir darāms, tik daudz izrunājams. Tik daudz uzzināms un vērtējams, jo Tavas dzīves intensitāte, vēriens un spilgtums nepieļāva nekādas atlaides – Tu dzīvoji aumaļām, alkaini un vienmēr degdams karsti, likās, ka ar Tavu vitalitāti un skaistuma izjūtu pietiks vēl vairākām dzīvēm.

Tu vienmēr biji tiešs, neapturami atklāts, vairāk par visu Tu neieredzēji pelēcību, pašpietiekamību un gļēvumu. Bet visiem, kuru dzīvēs Tu ienāci un piedalījies, šī dzīve mainījās, bieži tieši Tu kļuvi par virzītājspēku šo cilvēku garīgajā un mākslinieciskajā izaugsmē, dzīves krāsainības un dažādo garšu buķetes izjušanā Tev nebija līdzinieku.

Tie jaunie mākslinieki, kurus Tu uzvedi uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, daudzina Tavu vārdu tālu, tālu pasaulē. Daudziem no viņiem Tu biji kā tēvs – stingrs, bet ārkārtīgi mīlošs. Patiesībā viņi jau arī ir Tavi īstākie bērni. Tavs lidojums arī ir mūsu Nacionālā opera, kuru Tu aizvedi pasaulē – daudzās valstīs, teātros un festivālos.

Tavs lidojums bija Riharda Vāgnera tetraloģijas Nībelunga gredzens iestudējums. Tavai dzīvei pilnībā piemita Vāgnera mūzikas spēks un dziļais romantisms. Pašlaik ir pacēlies priekškars tai izrādei, kurā Tev skan lielo operkomponistu mūzika.

Tur, priekškara tajā pusē, ir tie Tavi skolotāji, kurus Tu vērtēji tik augstu un bez kuriem Tava dzīve nebūtu tāda, kāda tā bija, – Tava pirmā dzimto Cēsu Tautas teātra režisore Tatjana Šverste, Tavs lielākais teātra mākslas pedagogs Arnolds Liniņš un teātra un kino vēstures pasniedzēja Valentīna Freimane, kura tā mīlēja Tavu zinātgribu un aso prātu.

Andrej, Tu esi bijis brīnišķīgs draugs.

Andrej, visi, kuri Tevi mīlēja un vienmēr mīlēs, zinās teikt, ka ar Tevi brīžiem nebija viegli, taču ar Tevi bija nepasakāmi skaisti.

Ar Tevi bija tā kā ne ar vienu cilvēku uz Zemes.

Arturs Maskats, komponists

***

Ejam! Braucam! Darām!

Andrejs Žagars, Garais, bija virpuļviesulis, kas krāšņoja manu jaunību. Viņš fiziski sajūtami emitēja dzīvesprieku un neizmērojamu iespēju sajūtu, reizēm likās, ka gaiss dūc no viņa enerģijas. Ejam! Braucam! Darām! Kā tu vari nevarēt tikt iekšā? – viņam nebija tādu problēmu kā pārdotas biļetes, slēgti pasākumi, par maz laika, lai kaut ko izdarītu.

Andreja klātbūtnē man (un domāju, ka daudziem citiem no manas paaudzes) padomju pieticība – "ka tik mani par daudz neievēro", "kur nu es", "ko tad man" – lobījās nost kā tāda čaumala. Viņš bija brīvs un priecīgs cilvēks un sita pelēcību laukā arī no citiem.

Pieaugušo dzīve katram aizgāja uz citu pusi, un mēs satikāmies no jauna, kad Andrejs vairs nebija Operas direktors, tāpēc viņš joprojām man bija Garais, nevis Žagara kungs, un tas diezgan retajām tikšanās reizēm piedeva īpašu šarmu – kā sveiciens no kopējās jaunības.

Ir smagi apzināties, ka Latvijas kultūrai laupīts šis stratēģiskais prāts un vērienīgā personība.

Edīte Tišheizere, teātra kritiķe

***

Izcilības Everestā

Andrej, draugs, tā nu ir sanācis, ka bez visa cita mums palika nerealizēta viena kopīga ceļojuma ideja. Mums abiem ir dzimšanas diena oktobrī, pirms desmit gadiem – Tavos piecdesmit un manos četrdesmit – bijām Dienvidāfrikā, un Tev šķita, ka arī šoreiz vajadzētu sadomāt ko tādu... īpašu. Visā, ko Tu darīji, Tev vienmēr bija svarīgi, lai ir nospiedums, lai maņas tiek sakairinātas līdz katarsei un transformējas jaunās idejās. Tā savulaik pēc brauciena uz Kubu radās Tava Karmena.

Tu necieti pusizteiktus vārdus un pusizdzīvotas emocijas. Tu kaislīgi dalījies, kad Tev kaut kas patika, un tikpat kaismīgi šķendējies, kad nepatika. Tu nemācēji politkorekti "iekost mēlē", Tevi spēja vai traku padarīt viduvējība, liekulība un izkalkulēta mērenība. Tu mani vilki uz zoba, ka manai balsij ir tikai viens reģistrs, un mācīji skaidri izrunāt katru vārdu, kad ir jāuzstājas publiski (ko nevaru ciest). Īpaši uzvārdus, jo ir snobiski domāt, ka pārējā auditorija tos zina. Tu vienmēr teici, kad kaut ko nezināji, jo uzzināt, ieraudzīt bija viena no Tavām dzīves baudām. Tas bija Tavs skābeklis.

Tu biji kā antena, kas uztver vissīkākās vibrācijas – skaņās, krāsās, formās, detaļās, smaržās, attiecībās, pieskārienos, sarunās, pat sapņos miegā. Un, baidīdamies kaut ko no tā visa pazaudēt, pierakstīji savos neskaitāmajos blociņos, uz lapiņām, uz salvetēm restorānos. Tu mutuļoji, un tiem, kas iekļuva Tavā virpulī, nebija iespējas palikt imūniem. Tu vienkārši parāvi visus līdzi, un mēs visi bijām Tev pateicīgi. Lai arī reizēm mazliet šķendējāmies, jo Tavā orbītā monologs dažkārt dominēja pār dialogu. Bet Tu jau arī biji (esi) tāds viens.

Tad nu, lūk, pirms vairāk nekā gada runājām, ka tais mūsu jubilejās vajadzētu aizbraukt uz Butānu. Tev nedeva mieru tas "laimes indekss", Tu nevarēji saprast, kā to var izmērīt. Un vai tiešām tā var būt, ka kaut kur ir iespējama tāda laimes koncentrācija? Tu gribēji to fiziski sajust. Naktī pēc mūsu sarunas Tu jau biji paguvis pārrakt globālo tīmekli un booking.com apskatīties viesnīcu piedāvājumu. Mums noteikti viss ir jāsarezervē, Tu teici. Tu baidījies nokavēt, baidījies palaist garām. Patiesībā Tu visu savu dzīvi kāpi savas eksistences izcilības Everestā. Un vilki mūs visus sasaitē līdzi... Diemžēl mēs Tevi nenoturējām, bet mēs turpināsim kāpt. Apsolu!

Una Meistere, kultūras žurnāliste

***

Gaumes strāvojums

Pateicoties Andrejam, mums bija iespēja sākt darboties operā, ko joprojām uzskatām par vienu no interesantākajiem profesionālajiem izaicinājumiem. 2010. gadā viņš mūs uzaicināja veidot kostīmus savai režisētajai operai Jevgeņijs Oņegins, kas bija mūsu pirmā pieredze operā un atspēriena punkts turpmākajiem darbiem šajā pasaulē.

Andrejs bija izcils vadītājs ar smalku spēju sajust globālās aktualitātes. Pateicoties viņam, daudzas spožas pasaules kultūras personības ir viesojušās Rīgā. Tajā pašā laikā viņš prata ieraudzīt, novērtēt un atbalstīt Latvijas izcilības, tādējādi vairākiem Latvijas talantiem ir bijusi iespēja parādīt sevi pasaulē. Viņš redzēja operu kā komunikāciju ar mūsdienu pasauli, nevis kā kaut ko iekapsulētu pagātnē. Viņam bija drosme šo apputējušo kapsulu atvērt un jauda to transformēt pasaules līmenī.

Viņu iepazinu kā cilvēku, no kura strāvo gaume, optimisms, neizsīkstoša enerģija un degsme. Andrej, mums bija liels gods un prieks Tevi pazīt.

Rolands Pēterkops, modes mākslinieks, Mareunrol’s

***

Klātesamības sajūta

Nežēlīgs laiks – Andrejs, Andra... Paaudze aiziet – tie, kuru spēka gadi sakrita ar radikāliem pavērsieniem Latvijas vēsturē – 90. gadiem un gadsimtu miju. Tie, kuri ir atstājuši būtiskus nospiedumus Latvijas laikā un kultūras procesos un daudzos no mums – personīgi. Paaudze, kurai vēl vajadzēja būt daudz spēka un daudz laika. Kāpēc tā? Kāpēc tik agri?

Telefons arvien vairāk piepildās ar aizgājušo draugu telefona numuriem, kurus izdzēst tā arī neceļas roka – it kā šīs ciparu kombinācijas, kas savulaik bijis īsais ceļš uz pamatīgām, būtiskām sarunām, uzturētu ilūziju, ka viņi tepat vien ir. Tepat līdzās, viena telefona zvana attālumā. It kā šie telefona numuri spētu spītēt diviem lakoniskiem gada skaitļiem – dzimšanas un aiziešanas brīdim.

Un viņi tepat ir – klātesamības sajūta nepārtrūkst. Ar Andreju mēs mēdzām strīdēties par kino – viņš bija kaislīgs, kaismīgs un apbrīnojami zinātkārs cilvēks. Viņš allaž bija atvērts jaunām sajūtām, emocijām un piedzīvojumiem, arī mākslas piedzīvojumiem. Andrejam patika runāt un lasīt par redzētajām filmām, un tās viņš skatījās daudz un regulāri, gāja uz vecāko Rīgas kinoteātri, skatījās Eiropas filmas, un satikšanās reizēs bija gatavs diskutēt par tām. Šoka efektu uz Andreju atstāja Pola Verhovena filma Viņa ar Izabellu Ipēru – aktrisi, kura patika gan Andrejam, gan viņa labam draugam, kurš arī jau ir mūžībā, – Normundam Naumanim. Pēcāk vairākkārt diskutējām par Viņu, kura uz Andreju bija iedarbojusies tik intensīvi.

Vienmēr atcerēšos vēl vienu mūsu sarunu un strīdu – par slavenu krievu režisora filmu, kuru Andrejs atteicās pieņemt pilnīgi un galīgi, par spīti tās balvām, prestižam utt. Tas bija smags strīds. Tikai krietni vēlāk uzzināju, ka šīs filmas skatīšanās sakrita ar dramatiska perioda sākumu Andreja mūžā. Pēdējā mūsu tikšanās reizē pērnā gada izskaņā mēs ilgi un harmoniski runājām par filmām, un Andrejs pierakstīja režisoru uzvārdus un filmu nosaukumus, ko noteikti grasījās noskatīties. Kino kaislības dzirksti Andrejā savulaik iededza leģendārie Valentīnas Freimanes lektoriji, kuriem viņš pat palīdzēja vest filmas no Maskavas arhīviem.

Andreja spēka gadi sakrita ar LV kino izsīkuma laiku – nebija filmu, kurās viņš būtu varējis spēlēt, protams, ja to būtu gribējis paralēli savam Operas laikam – spožākajam, radoši visvairāk uzlādētajam Latvijas Nacionālās operas vēsturē. Andreja pēdējā kino loma ir filmā Homo Novus, filmā par cilvēkiem mākslā. Vienā no Andreja nospēlētajām epizodēm, vienā viņa varoņa pateiktajā frāzē rezonē arī dzīve – attiecības ar kādu kopīgu mirušu draugu mākslas kritiķi. Varbūt viņi tagad jau ir satikušies – no jauna. Klātesamība turpinās.

Dita Rietuma, kinokritiķe

***

Sava utopija, sava Baireita

Andrejam Žagaram bija īpašs komunikācijas stils: viņš mācēja apburt, savaldzināt un iekarot, un viņam patika to darīt. Andrejs izmantoja savu ieroču arsenālu, lai dotos kārtējā radošajā uzbrukumā un gūtu uzvaru. Mēs ar nostalģiju atceramies septiņpadsmit gadu periodu, kad Andrejs vadīja Latvijas Nacionālo operu. Viss, kas Operā notika pēc tam, bija latiņas pazemināšanas laiks. Andrejs tika kritizēts, aprunāts, nereti pārprasts. Daļu no tā, ko viņam pārmeta, tagad var uzskatīt par komplimentiem. Andreja Žagara nozīme Latvijas kultūrā un viņa personības vēriens joprojām nav pienācīgi novērtēti.

Kompetence, eiropeiskums, antiprovinciālisms, bezbailīgums, gatavība riskēt, kļūdīties, uzticēt sarežģītus uzdevumus paša atklātajiem jaunajiem talantiem. Instinkts, bravūra un atbruņojošs šarms, ko viņš profesionāli ieslēdza "uzbrukuma" brīžos. Šīs un daudzas citas īpašības veidoja Andreja sarežģīto portretu. Viņa prasīgums pret sevi un apkārtējiem dažreiz varēja pieņemt snobisma un augstprātības formu, taču Andrejam mākslā bija svarīgs rezultāts.

Viņš pats mācījās un izglītoja citus, cēla Rīgas un Latvijas kultūras līmeni. Andreja restorāni un kafejnīcas arī bija mākslas projekts. Arī tos mēs atceramies ar nostalģiju: bārs Deco un restorāns Symposium ir Rīgas leģendas, kuras nav iemūžinātas Instagram bildīšu plūsmā (varbūt pat labi, ka tā). Jā, Žagara Jaunais restorāns turpat Berga bazārā bija pārdrošs solis dārgā estētisma un ultraminimālisma virzienā; tas apsteidza savu laiku. Tās bija labas gaumes un stila paraugstundas.

Gan restorānos, gan Operā Andrejs spēja elektrizēt telpu – radīt atmosfēru, noskaņojumu un notikuma sajūtu. Andrejs ticēja savai utopijai. Viņš rīkojās augstāko ideālu vārdā, visiem spēkiem tos aizstāvēja, tāpēc dažkārt atļāvās ignorēt racionālus, praktiskus aspektus. Viņš bieži trāpīja mērķī. Mūsu Opera viņam bija sava Baireita. Šeit "ekonomiski neizdevīgajā", tipiski žagariskā garā īstenotajā ambiciozajā gadsimta projektā Nībelunga gredzens mēs dzirdējām tos, kuri vēlāk iemirdzējās īstajā Baireitā.

Andrejs Žagars ir bijis mūsu Žerārs Mortjē – lielmeistars, kuru Andrejs cienīja un apbrīnoja, ģeniāls intendants, novators un ideālists, kurš uz visiem laikiem ir mainījis mūsu priekšstatus par opermākslu un laikmetīgo muzikālo teātri. Mortjē arī pāragri aizgāja mūžībā. Skaistu, greznu žestu laiks ir beidzies.

Ja Andreju kaut kas iedvesmoja, viņš izjuta eiforiju un ekstāzi, tādos brīžos viņš bija neapturams un nepacietīgi gribēja, lai to, ko jūt viņš, varētu sajust arī citi. Viņam bija raksturīgs fanātisms un apsēstība ar visu, kas viņam šķita svarīgs. Andrejs vēlējās pārliecināt, ka laba opera, balets, drāmas teātris, koncerts – tas ir aktuāli, intelektuāli, dziļi, aizraujoši. Tas ir domāts mums, un tas stāsta par mums.

Roberts Vilsons, Mihails Barišņikovs, Jans Fabrs, Kšištofs Varlikovskis, Kaliksto Bjeito, Stēfans Herheims, Dimitri Papajoannu – viņi Andrejam Žagaram nebija ikonas, bet gan līdzvērtīgi mākslas procesa dalībnieki. Andrejam nebija šaubu, ka mēs varam ar viņiem saslēgties, viņiem pievienoties bez jebkādiem mazvērtības kompleksiem. Viņš bija daļa no Eiropas un pasaules kultūras. Daudzi slaveni režisori, dziedātāji, operteātru un festivālu intendanti viņu personīgi pazina un joprojām atceras. Lai kuru Eiropas teātri es apmeklētu, man visur jautāja: "Kā iet Andrejam? Ko viņš tagad dara?" Tajā lokā Andrejs bija savs cilvēks.

Pirms dažiem gadiem nejauši satiku Andreju Berlīnes vjetnamiešu ēstuvē Monsieur Vuong. Mēs apspriedām iepriekšējā vakarā redzēto Madonnas šovu, viņš gribēja zināt visu – kas to ir režisējis, kas ir radījis horeogrāfiju. Es teicu, ka šovakar atkal iešu uz Madonnas koncertu, un Andrejam nebija jautājumu – kāpēc. Man gan joprojām ir viens jautājums: kāpēc vjetnamiešu ēstuvē Andrejs dzēra vīnu? Taču viņš vienmēr spēlēja pēc saviem noteikumiem.

Jegors Jerohomovičs, kultūras žurnālists

Top komentāri

Elijah
E
Tā BANDA Andreju indēja, ēda un beigās aprija, pie tam, ar to iedomādama, ka ar to Dievam pakalpoja, aizmirsdama, ka tie ir sātana ieroči, kas pašu rokās. Nu aptrakuši grib, lai arī citi Andreju ķengātu, kā ķengāja un joprojām ķengā paši, un no naida vai gluži aptrakuši, ka cilvēki Andreju ar mīlestību uz debesīm PAVADA.
?
?
Jūs kaut simto daļu no tā viņam pašam dzīvam esot pateicāt?
Dace
D
MAITAS ar intrigām atņēma Andrejam OPERU - tas bija iemesls viņa pāragrajai aiziešanai. MAITĀM viss pēc nopelniem nāks ar uzviju, bet Andrejs - neatgriezīsies.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Līgo svinēšu:

Kopā nobalsojuši: 1037

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Īpaši raiba sezona(1)

Ieva Rodiņa: sezona bija īpaša arī ar to, ka klāt nākuši vairāki jauni spēlētāji

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja