Jau pavisam tuvu ir 2.augusts — diena, kad notiks tautas nobalsošana par Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) izstrādāto un 217 567 vēlētāju atbalstīto likumprojektu Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē. Minētais likumprojekts paredz grozīt Satversmes 78. un 79.pantu, dodot tiesības Latvijas vēlētājiem rīkot referendumu par Saeimas atlaišanu.
Tīri personīgi par ideju paredzēt Saeimas atlaišanu referenduma ceļā esmu skeptiski noskaņots. Savus argumentus šajā jautājumā jau esmu izklāstījis (Diena, 12.III 2007., A.Ķimenis Satversme nav jāgroza). Vienlaikus kā cilvēks, kurš ir iesaistīts Latvijas politiskajā dzīvē, es nevaru neņemt vērā ievērojamas Latvijas pilsoņu daļas vēlmi nodrošināt sev tiesības panākt Saeimas atlaišanu referenduma ceļā, ko parāda socioloģiskās aptaujas un vairāk nekā 200 000 savākto parakstu par Satversmes grozījumiem.
Taču rodas jautājums — vai LBAS izstrādātais Satversmes grozījumu projekts, par kuru 2.augustā būs iespēja balsot, ir Latvijas valsts un tautas interesēm labākais veids, kā šādas tiesības nodrošināt? Vai likumprojekta atbalstītājiem ir skaidras tā pieņemšanas iespējamās sekas un ar tām saistītie riski? Vai pastāv arī alternatīvi risinājumi, kā dot vēlētājiem tiesības lemt par Saeimas pirmstermiņa atlaišanu?
Nevar nepamanīt, ka tautas nobalsošanai nodotajā likumprojektā ir ne mazums trūkumu un nepilnību. Piemēram, tajā nav paredzēti nekādi laika intervāli, kam būtu jāpaiet pēc Saeimas vēlēšanām, lai varētu rosināt referendumu par tās atlaišanu. Praksē tas nozīmētu, ka ar vēlēšanu rezultātiem neapmierinātās partijas varētu sākt kampaņu par Saeimas atlaišanu kaut vai nākamajā dienā pēc vēlēšanām, nedodot sabiedrībai iespēju novērtēt jaunā parlamenta darbu. Tāpat nav noteikts termiņš pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām, kad vairs nebūtu iespējams rosināt referendumu. Tas savukārt ļautu populistiem faktiski sapludināt kopā referenduma un nākamo Saeimas vēlēšanu kampaņas.
Tomēr no demokrātijas pilnveidošanas viedokļa visapšaubāmākā LBAS iniciēto Satversmes grozījumu iezīme ir zemais vēlētāju īpatsvars, ar kuru balsīm varētu atlaist Saeimu. Parlamenta atlaišanai nepieciešamais minimālais balsu daudzums ir apmēram 15 procentu no balsstiesīgajiem vēlētājiem, tas ir, nepilni 225 000 vēlētāju. Ja atceramies, ka tradicionāli Latvijā parlaments tiek ievēlēts, piedaloties aptuveni 60% vēlētāju, minētā likumprojekta norma ir absolūti nedemokrātiska. Tā ļautu nelielām, politiski viegli mobilizējamām sabiedrības grupām atlaist parlamentu, ko ir ievēlējis absolūtais balsstiesīgo Latvijas pilsoņu vairākums.
Tieši zemais Saeimas atlaišanai nepieciešamo vēlētāju skaits rada vienu no būtiskākajiem Satversmes grozījumu projekta radītajiem riskiem Latvijas valstij. Nav noslēpums, ka atsevišķas mūsu valsts politiskās partijas un viņu vēlētāji vairāk vai mazāk aktīvi iestājas pret valsts īstenoto nacionālo un integrācijas politiku valodas, pilsonības un izglītības jomās. Šī sabiedrības daļa vēlas panākt divu valsts valodu ieviešanu, pilsonības nulles variantu un visu līmeņu izglītību krievu valodā.
Cik lielu vēlētāju grupu šī sabiedrības daļa veido? Iepazīsimies ar 9. Saeimas vēlēšanu rezultātiem 2006.gada oktobrī (www.cvk.lv). Par Saskaņas centru (SC) nobalsoja 130 887 vēlētāji, Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) — 54 684 vēlētāji, bet par apvienību Dzimtene — 18 860 vēlētāji. Tātad kopā par partijām, kuras iestājas pret līdzšinējo Latvijas politikas virzienu nacionālajos jautājumos, nobalsoja 204 431 vēlētājs.
Kā jau minēju, minimālais Saeimas atlaišanai nepieciešamais vēlētāju skaits ir nepilni 225 000. Ir skaidri redzams, ka, mobilizējot savu elektorātu, prokrieviski orientētie spēki var savākt gandrīz visu Saeimas atlaišanai nepieciešamo vēlētāju skaitu. Ja vēl ņemam vērā, ka kopš 2006.gada ir turpinājusies nepilsoņu naturalizācija, kā arī to, ka jebkurā sabiedrības grupā ir zināms cilvēku skaits, kas vienmēr ir gatavi balsot pret faktiski jebko, savākt atlikušos apmēram 20 000 balsu prasmīgiem polittehnologiem problēmu nebūs.
Tādējādi Satversmes grozījumu likumprojektā paredzētais zemais Saeimas atlaišanai nepieciešamais vēlētāju skaits ir drauds Latvijas kā nacionālas valsts attīstībai. Tas ļautu tai sabiedrības daļai, kas iestājas par būtisku valsts integrācijas politikas maiņu, ietekmēt Saeimu sev vēlamajā virzienā, šantažējot to ar iespējamo atlaišanu.
Esmu pārliecināts, ka to cilvēku vidū, kas parakstījās par Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības ierosinātajiem Satversmes grozījumiem, ir daudz patriotiski domājošu cilvēku. Taču viņi vienkārši nav izanalizējuši visus likumprojekta riskus, atbalstot pašu pamatdomu — tautas tiesības atlaist Saeimu referenduma ceļā.
Taču minēto ideju ir iespējams iedzīvināt citā, mūsu valstij daudz drošākā ceļā. Jau kopš 2007.gada 7.decembra darbojas Valsts prezidenta izveidotā Konstitucionālo tiesību komisija, kuru vada Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis, Rīgas Juridiskās augstskolas profesors Egils Levits. Tajā darbojas profesionāli, valsts tiesību jomu pārzinoši un sabiedrībā pazīstami juristi. Minētā komisija ir izveidojusi projektu, kas daudz rūpīgāk un detalizētāk regulē iespējamās vēlētāju tiesības atlaist Saeimu referenduma ceļā. Tas noteiktu gan konkrētu termiņu pirms un pēc Saeimas vēlēšanām, kurā var ierosināt šādu referendumu, gan ievērojami lielāku minimālo vēlētāju skaitu, kas nepieciešams Saeimas atlaišanai, tādējādi novēršot iepriekš minētos riskus Latvijas valstij un sabiedrībai.
Gribētos cerēt, ka cilvēki, kuri iestājas par tautas tiesībām atlaist Saeimu, līdz 2.augustam izanalizēs šo jautājumu, vadoties no faktiem, nevis emocijām, un neatbalstīs nepilnīgo likumprojektu. Latvijas interesēm atbilstošāka būtu plaša sabiedrības, politiķu un valsts tiesību speciālistu diskusija par Konstitucionālo tiesību komisijas ieteikumiem, kā rezultātā projektu varētu pieņemt vai nu Saeimā, vai arī tautas nobalsošanā.