Pirms gada, kad pieņēma iepriekšējos grozījumus Izglītības likumā, raisījās diskusija, vajag vai nevajag ierobežot valodu lietojumu augstskolās. Šobrīd likumdošana nosaka, ka ar atsevišķiem izņēmumiem augstāko izglītību var iegūt vienīgi valsts valodā. Galvenais strīdus objekts diskusijās bija latviešu valodas aizsardzība. Ņemot vērā iespaidīgo «padomju mantojumu» Latvijā, pastāvēja bažas, ka, atļaujot lekcijas lasīt jebkādā valodā, pārāk daudz studiju programmu būtu pieejamas vienīgi krieviski. Arī sadarbība ar studentiem un pētniekiem veidotos galvenokārt austrumu virzienā. Tādēļ tika noteikts, ka desmitā daļa lekciju apgūstama kādā no Eiropas Savienības valstu valodām, kurās, kā zināms, krievu valoda neietilpst.
Tā kā pēc pārliecības esmu gan zinātnieks, gan latviešu valodas un kultūras aizstāvis, nonācu sarežģīta jautājuma priekšā - vai, ierobežojot izglītību vienīgi latviešu valodas rāmjos, neaplaupām paši sevi? Pēdējos astoņus gadus savu zinātnisko darbību esmu veicis Rietumeiropas universitātēs, kur praksē pārliecinājos - pasaules līmeņa zinātne un izglītība iespējama vienīgi tad, ja universitāte ir atvērta citu valstu zinātniekiem un studentiem. Rietumos pastāv daudz iespēju doktorantūras vai pēcdoktorantūras pētījumiem ārpus savas dzimtenes. Ieguvēji ir visi - pieredzes bagātais jaunais zinātnieks, dzimtene, kurā viņš atgriežas ar zināšanām, kā arī ārvalstu universitāte, kas uz vairākiem gadiem ieguvusi mērķtiecīgu un augsti motivētu darbinieku.
Pētnieku piesaistīšana no citām pasaules universitātēm ceļ ne vien kopējo pasaules zinātnes progresu, bet arī pašmāju zinātnes konkurētspēju. Attīstoties zinātniskajai pētniecībai, tās tuvumā rodas arī inovatīvas idejas un uzņēmumi jaunu produktu ražošanai. Diemžēl redzu, ka daļa Latvijas zinātnes joprojām nav īsti integrēta pasaules zinātnes procesos - pētnieki gan lasa ārvalstu publikācijas un pa laikam aizbrauc uz kādu zinātnisku konferenci, tomēr trūkst kolēģu, kas spētu pietiekami kritiski novērtēt viņu eksperimentālo darbu, ar kvalitatīvām diskusijām rosināt jaunas idejas, paskatīties uz «iemīļoto» hipotēzi no malas. Jo lielākas iespējas kopā strādāt zinātniekiem ar atšķirīgu darba pieredzi, jo augstākā līmenī tiek noslīpēta zinātnes kvalitāte.
Lai arī naudu citu valstu akadēmiskā personāla piesaistei var iegūt no dažādiem starptautiskiem fondiem un Eiropas Savienības, Latvijā šobrīd pastāv cits būtisks ierobežojums - vairoties no Latvijas rusifikācijas, savu augstākās izglītības sistēmu esam padarījuši pārāk izolētu no pasaules, grūti pieejamu latviešu valodas nepratējiem. Uzskatu, ka ir pienācis laiks ar likuma spēku lielākas privilēģijas augstskolās piešķirt tieši angļu valodai. Kāds protestēs - ja angļu valodai privilēģijas, tad kāpēc krievu valodai ne?
Patiesi, ir daļa cilvēku, kas sentimentāli, bet ne vienmēr pamatoti jūsmo par Krievijas izglītību un zinātni. Atskan argumenti, ka Latvijas studenti daudz iegūtu, ja varētu klausīties ievērojamu Krievijas profesoru lekcijas. Pastāv arī mīts, ka Krievijas zinātne slēpj tādas pērles, par kurām rietumu pasaulei nekas nav zināms. Tomēr kāds ir patiesais stāvoklis ar valodu lietojumu zinātnē?
Īsumā jāpaskaidro, kā mūsdienās darbojas pasaules zinātnes sistēma. Pirmkārt, zinātnisko pētniecību ir gandrīz neiespējami veikt izolēti. Proti, lai kādu pētījumu tematu izvēlētos, ir jānoskaidro, kas jau paveikts līdz šim. Šādu iespēju sniedz zinātnes periodika - specifiskiem jautājumiem veltīti žurnāli, kuru satura kvalitāti uzrauga ne vien zinātniski kompetenta redakcija, bet arī katra raksta tematam īpaši izraudzīti, anonīmi un bargi recenzenti. No šādiem žurnāliem zinātnieki uzzina visu, kas līdz šim pasaulē izpētīts, turklāt arī paši savus rezultātus pasaules kolēģiem pavēsta caur žurnālu publikācijām. Akadēmiskajā karjerā vērā tiek ņemti tieši rezultāti, kas publicēti starptautiski atzītos zinātniskos žurnālos.
Te arī nonākam līdz iemeslam, kāpēc tieši angļu valodai, nevis krievu vai Eiropas Savienības valodām universitātēs piešķirams īpašs statuss līdzās latviešu valodai. Lai arī par starptautiski atzītām zinātnes valodām joprojām var uzskatīt arī vācu, franču, krievu, ķīniešu, latīņu un vairākas citas valodas, pēdējā gadsimta laikā angļu valoda ir kļuvusi par faktiski vienīgo visparatzīto zinātnes saziņas valodu jeb lingua franca - vismaz 96% starptautiski citējamo zinātnisko rakstu, kas iekļauti Science Citation Index reģistrā, ir publicēti angliski. Protams, pastāv arī atsevišķi zinātnes žurnāli citās valodās, tomēr citējamības indekss šādiem rakstiem, salīdzinot ar angliski publicētajiem, ir niecīgs. Dabiski, ka jebkurš zinātnieks ir ieinteresēts nevis ķeksīša pēc publicēt savus pētījumus, bet darīt tos zināmus pasaulei un iegūt plašākas sadarbības iespējas. Līdz ar to pat Ķīnas zinātnieki nelabprāt publicējas žurnālos, kas ir tikai ķīniešu valodā.
Tad nu rodas jautājums - ja Krievijas vieslektori neprastu brīvi lietot angļu valodu, kā gan viņi būtu spējuši sekot līdzi zinātnes periodikai pasaulē? Jebkurš mūsdienīgs zinātnieks, vai tas būtu Latvijā, Krievijā vai Japānā, lasa daudz zinātniskās literatūras angliski - tas ir neizbēgami. Bet, ja zinātnieks ir atpalicis no pasaules progresa, vai tiešām viņš Latvijas studentiem spētu dot konkurētspējīgu izglītību?