Nauda par neko

Mums vajadzētu to noskaidrot, taču šobrīd vairāk šķiet, ka mēs maksāsim faktiski par neko. Labs piemērs ir Eiropas Savienības jauniedibinātā politika līdz 2020.gadam samazināt CO2 izmešu apjomu par 20%. Protams, solīt vienmēr ir vieglāk nekā pildīt solījumus — tas īpaši attiecas uz ES. Tomēr, pat ja solījums tiks turēts, vai labums pārsniegs izmaksas? Dīvaini, bet ne pārsteidzoši, ka par to netiek pārāk daudz diskutēts. CO2 izmešu samazināšana par 20%, ko ES enerģiski cenšas panākt šajā gadsimtā, vienīgi atliks temperatūras paaugstināšanos globālās sasilšanas dēļ līdz gadsimta beigām par diviem gadiem — no 2100. līdz 2102.gadam, kas ir niecīga pārmaiņa. Taču izmaksas nekādi nevar uzskatīt par niecīgām. ES pati lēš, ka šīs izmaksas būs 60 miljardu eiro gadā, kas gandrīz noteikti ir pārāk zems novērtējums (iepriekšējā aplēse bija divreiz lielāka), jo tas prasa, lai ES šo samazināšanu īstenotu vislabākajā iespējamajā veidā. Tomēr ES nevēlas vienkārši vislabākajā iespējamajā veidā samazināt izmešu daudzumu, bet vēlas arī palielināt atjaunojamās enerģijas īpatsvaru Savienībā līdz 2020.gadam par 20%. Šis palielinājums atsevišķi neietekmēs klimatu, jo mēs jau esam solījuši samazināt izmešu daudzumu par 20%. Tomēr tas dramatiski pasliktina jau tāpat sliktu politisku lēmumu. Debates manā dzimtajā Dānijā ir pamācošas, jo attiecīgās valdības ministrijas galvenos vilcienos ir aprakstījušas, ko šis lēmums galu galā šeit izmaksās, kas savukārt rada priekšstatu par kopējām izmaksām Eiropas Savienībai. Atjaunojamās enerģijas daļas palielināšana mazāk nekā par 20% (par 18 procenta punktiem) — un pēc pieciem gadiem, līdz 2025.gadam — izmaksās vairāk nekā 2,5 miljardus eiro gadā. Un kāds būs ieguvums? Ja Dānija turēsies pie šā lēmuma visu atlikušo gadsimtu, tā iztērēs vairāk nekā 200 miljardus eiro, lai atliktu globālo sasilšanu par piecām dienām. Vai tas ir saprātīgs lēmums? Kopējais labums pasaulei (mērot pēc visiem būtiskajiem kritērijiem, piemēram, izglābtās dzīvības, lauksaimniecības produkcijas pieaugums, saglabātās pārmitrās zemes) no Dānijas politikas būs aptuveni 11 miljoni eiro. Tātad par katru iztērēto eiro mēs dotu labumu mazliet mazāk nekā puscenta vērtībā. Paraugoties uz to perspektīvā, par 2,5 miljardiem eiro būtu iespējams divkāršot slimnīcu skaitu Dānijā. Un, ja mēs tiešām gribētu dot labumu pasaulei, par diviem miljardiem eiro varētu uz pusi samazināt malārijas infekciju skaitu, izglābjot šajā gadsimtā 850 miljonu dzīvību. Cilvēki malārijas skartajās zemēs dzīvotu daudz labāk un kļūtu produktīvāki, dodot labumu saviem bērniem un mazbērniem 2100.gadā. Ar pārējiem 500 miljoniem eiro varētu finansēt pētījumu un attīstības pasākumu astoņkārtīgu palielinājumu, kuru mērķis būtu uzlabot CO2 efektīvas enerģijas tehnoloģijas, dodot iespēju ilgākā perspektīvā ikvienam samazināt izmešus daudz radikālāk un par daudz zemāku cenu. Tātad, vai mums par 50% jāsamazina saslimšana ar malāriju, vienlaikus dramatiski palielinot iespēju atrisināt globālās sasilšanas problēmu vidēji īsā laikposmā? Vai arī mums būtu jādod solījums, kas nesīs 2000 reižu mazāk labuma un tikai mazliet izmainīs globālo klimatu? Stāvoklis kļūst vēl ļaunāks. Aprēķinātie 2,5 miljardi eiro paredz, ka politiķi izvēlēsies vislētāko atjaunojamās enerģijas alternatīvu. Taču Dānijas politiķi, šķiet, nodomājuši izraudzīties daudz dārgākus risinājumus, kas nozīmētu palielināt izmaksas divas (vai vairāk) reizes. Opozīcija, cenzdamās pārtrumpot valdību, pieprasa palielināt atjaunojamo enerģiju gandrīz par 40%, kas gadā izmaksātu gandrīz 10 miljardus eiro, bet katrs eiro dotu pasaulei tikai 0,025 eiro vērtu labumu. Izmantojot Dānijas skaitļus, lai aprēķinātu izmaksas visas ES mērogā, kopsumma acīmredzot pārsniegs 150 miljardu eiro gadā, bet katrs eiro dos tikai puscentu vērtu labumu. Un tas notiks, pieņemot, ka politiķi izraudzīsies vislabākās iespējas un opozīcijas nemēģinās pārspēt savas valdības. Šāda nauda varētu trīskāršot globālo attīstības palīdzības budžetu. Tā varētu viegli nodrošināt tīru dzeramo ūdeni, sanitāros apstākļus, izglītību un veselības aprūpi ikvienam cilvēkam uz mūsu planētas, vienlaikus desmitkārt palielinot pētījumus un attīstības pasākumus CO2 samazināšanai. ES mērķis līdz 2020.gadam par 20% samazināt izmešu apjomu ir neiedomājami dārgs veids, kā apliecināt labus nodomus. Taču vai mums labāk nevajadzētu dot reālu labumu? ES uzskata, ka tā rāda ceļu, taču, ja pasaule sekos Savienībai, šķiet, ka mēs, visticamāk, vienkārši apmaldīsimies. Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate