Okupācijas muzejs: ar lingu pret Goliātu

Taču kopš Gruzijas notikumiem lietas ir mainījušās. Kļuvušas nopietnākas. Tagad runa jau ir par iespējamiem militāriem draudiem un NATO valstu spēku izvietošanu Baltijas valstīs un briesmām, ka pasaules saimnieciskā krīze varētu Latviju nostādīt līdzīgā situācijā kā Īslandi. Bet vēl svarīgākas, kaut ne pārāk ievērotas, ir būtiskās izmaiņas Krievijas plašākajā politikas stratēģijā, kas īpaši saistās ar valsts propagandu. Pēc Padomju Savienības iziršanas bija brīdis, kad pavīdēja cerība, ka Krievija varētu reformēties un pievērsties rietumnieciskam liberālismam kā vēstures izpratnē, tā valsts politikas veidošanā. Tagad satraucošs ir fakts, ka līdz ar valsts varas straujo centralizāciju atgriežas arī staļinisma un Krievijas imperiālisma slavināšana. Šādā kontekstā šausmas, ko dokumentē Latvijas Okupācijas muzeja izstāde, vai Edvīna Šnores filma Padomju stāsts tiek dēvēti par "Krievijai naidīgu propagandu", kas sistemātiski un organizēti jāapkaro. Šādas domas parādās nesenā rakstā Vojenno-Promišļeņij kurjer, kura autors ir Igors Paņarins, Krievijas Ārlietu ministrijas Diplomātiskās akadēmijas dekāns. Paņarins, starp citu, aicina organizēti cīnīties pret "Krievijas ģeopolitisko ienaidnieku informācijas darbību", atjaunot padomju laika ārpolitisko propagandas aparātu un šajā "informācijas cīņā" iesaistīt ne tikai valsts, bet arī privāto uzņēmumu un sabiedrības līdzekļus. Šis raksts parādījās reizē ar grāmatu Kāpēc Staļins pārvietoja veselas tautas? – Krimināla patvaļa vai taisnīga atriebība, kuras autors ir Igors Pjahalovs — it kā Sanktpēterburgā dzīvojošs padomju pagātnes speciālists. Grāmatas nosaukums pats par sevi stāsta par tās saturu: viss, kas pirmajos pēcpadomju laikos sarakstīts par Staļina patvaļu un noziegumiem, esot blēņas. Visas deportācijas notikušas ar gudru ziņu, rīkojoties Padomju Savienības interesēs cīņā pret "fašistiem" un valsts grāvējiem. Īpaši interesanta ir piezīme, ka visi Krimas iedzīvotāji esot bijuši gatavi cīnīties Hitlera pusē, un tas, ka viņi tika deportēti, tikai pierādot Staļina humānismu, jo pēc Padomju Savienības likumiem būtu pienācies viņiem visiem piespriest nāves sodu. Netrūkst arī piezīmes, ka nevarot būt runa par to, ka Staļins sapņojis par mazo tautu iznīcināšanu jo, lūk, tieši viņš esot veicinājis nacionālo republiku veidošanu, dzimto valodu mācīšanu un alfabēta sagādāšanu tām tautām, kam tāds vēl nav bijis. Šādu "patiesību" Padomju Savienība skandināja jau senāk visā pasaulē. Bija daudz cilvēku, kuri tai ticēja un diemžēl tic vēl joprojām, un būs tai atvērti arī nākotnē. Kad pirms 15 gadiem dibinājās Latvijas Okupācijas muzejs, tā pirmais uzdevums bija aizpildīt lielo robu, ko zināšanās par mūsu vēsturi kā mūsu tautā, tā arī ārzemēs, bija radījusi Padomju Savienības "patiesības ministrija". Šis pirmais uzdevums ir sekmīgi veikts, un darbs šajā virzienā arī turpinājās. Tūkstošiem dokumentu un liecību, priekšmetu un fotogrāfiju krājums ir pamats plašai izstādei un neskaitāmiem vēsturiskas pētniecības darbiem un publikācijām. Muzeju ik gadu apmeklē vairāk nekā 100 000 ļaužu, to starpā visi augstie valsts viesi, jo muzeja apmeklēšana ir iekļauta Ārlietu ministrijas protokolā. Atsauksmes ārzemju presē par muzeja piedāvājumu nevarētu būt labākas. Pēdējā laikā muzeja uzdevums ir paplašinājies. Tas vairs nav tikai vēstures zināšanu roba aizpildīšana, bet gan mūsu brīvības, neatkarības un demokrātiskās sabiedrības aizstāvēšana pret tiem, kas mūs uzskata par "pretiniekiem". Ne par velti muzejs tika aicināts palīdzēt veidot līdzīgu muzeju Gruzijā. Arī citas jaunās Krievijas kaimiņvalstis interesējas par sadarbību. Muzeja vadošajam vēstures pētniekam profesoram Strodam ir piešķirts "nevēlamas personas statuss" Krievijā, bet turienes vēsturnieki, kas vēl cenšas turēties pie objektīvas vēstures apzināšanas, joprojām uztur sakarus ar muzeju. Īpaši svarīgs nākotnes uzdevums šķiet mūsu viedokļa izplatīšana starp mūsu krievvalodīgajiem pilsoņiem un iedzīvotājiem, lai cik grūts tas arī būtu. Iedzīvotāju lojalitāte mūsu valstij un tās demokrātijai būtu daudz spēcīgāks aizsardzības ierocis pret mūsu naidniekiem nekā jebkurš NATO tanks vai bumb­vedējs. Muzeja nelielais budžets (ap Ls 300 000), no kura tikai nepilnu ceturto daļu sedz valsts pabalsts, nav salīdzināms ar līdzekļiem, ko propagandas cīņā iegulda Krievija. Tomēr arī Dāvids spēj pievārēt Goliātu, īpaši ja milzis stāv uz māla kājām un linga tiek labi tēmēta. Daudz ir arī pozitīva: Saeima ir pieņēmusi Okupācijas muzeja likumu, nams Strēlnieku laukumā ir nodrošināts muzeja vajadzībām nākotnē, un muzejam tik ļoti nepieciešamais telpu remonts un ēkas, un izstādes paplašināšana, un modernizēšana, kaut ļoti gausi, tomēr virzās uz priekšu. Bet valsts un publikas pabalsts ir nepieciešams, lai paplašinātu muzeja darbu mūsu valsts aizstāvēšanai. Un būtu arī vērtīgi, ja mūsu pilsētas birokrātija apzinātos, ka muzeja ēkas paplašināšana ir prioritāra un steidzama, jo šobrīd jau kļūst grūti uzņemt viesus un ir neiespējami izveidot modernāku izstādi, kas vēl pilnīgāk rādītu pasaulei patiesību mūsu izpratnē. Mūsu lielais kaimiņš nevilcinās. Par informāciju attiecībā uz Krievijas iekšpolitikā notiekošo pateicos Polam Goblam, Okupācijas muzeja biedrības goda biedram.