Cik pastāvīgo krievu tautības iedzīvotāju ir Latvijā? Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem šā gada sākumā — 28,3%. Savukārt latvieši veido 59%. Valstī dzīvo arī samērā daudz dažādu citu tautību cilvēku — 12,7%. Ja skaitļi ir šādi, tad kāpēc virkne politiķu visu laiku biedē sabiedrību ar divkopienu valsts rēgu? Tikmēr mani draugi latvieši apgalvo, ka viņiem "mūža garumā ir palaimējies sastapt tikai dažus krievus kā atsevišķus inteliģentus indivīdus", un ka gan krieviskums šī vārdā klasiskajā nozīmē, gan izcilā krievu valoda Latvijā ir retums... Divas pasaules? Šķiet, zemapziņā jau esam samierinājušies un ikdienā paši bezatbildīgi tiražējām priekšstatu, ka ļaudis šajā zemē dzīvo divās dažādās pasaulēs — latviešu un krievu. Viena valsts. Divas pasaules. Paralēlā realitāte. Un, kaut katrā pasaulē dzīvo labi cilvēki un viņiem ir draugi vai kolēģi no tās, no otrās pasaules, kā arī laimīgas ģimenes, bērni un mīlestība, kopumā sabiedrībā var sajust nepārejošu spriedzi, nesaprašanos, reizēm neiecietību un savstarpēju atsvešināšanos. Cilvēki divās pasaulēs lasa citas avīzes, svin citus svētkus, dzied citas dziesmas un pie citiem pieminekļiem arī noliek ziedus... Un, kad ik pavasari 16.martā vai 9.maijā šo pasauļu orbītas sakrustojas, un divās pasaules, kaut tikai uz mirkli, bet satuvinās, tās kļūst bīstami agresīvas, pat naidīgas. Katrā pasaulē mājo sava taisnība, sava vēsture, savas sāpes, un divas pasaules tikai arvien vairāk attālinās... Tomēr šis priekšstats ir maldinošs! Pagājušā gada 1.septembrī svinīgajā ceremonijā krievu skolā, skanot Latvijas valsts himnai, es pašai sev par pārsteigumu apzinājos, ka krievu bērni to klausījās — ar cieņu! Un pēkšņi kļuva tādi nopietnāki, it kā pieauguši. Tad es aizdomājos: kādai pasaulei viņi īsti pieder — latviešu vai krievu? Vai varbūt tomēr savai dzimtenei Latvijai? Jo nekādas citas dzimtenes šiem krievu bērniem nemaz nav! Tad kādēļ viņus sadalīt pasaulēs? Kas īsti slēpjas aiz kultivētā mīta par divkopienu valsti?
Krievvalodīgie
Ak, šis vārds... Cik nievājoša attieksme! Vai tiešām indivīdam, personībai — gan krievu, gan citas izcelsmes cilvēkam Latvijā — nav gluži nekādas vērtības?
Maz ticams, ka šis mēģinājums ikdienišķi parocīgi identificēt nelatviešus, kuri ikdienā sarunājas krievu valodā, ir tik nevainīgs. Jo uz pusēm mākslīgi sašķeltajā sabiedrībā tiek radīta auglīga augsne pretstatījumiem — "viņi" un "mēs", "mūsējo ir puse no Rīgas" utt. Lūk, tādā garā...
Taču atcerēsimies, ka tas ir Mihaila Bulgakova varoņa — no klaiņojošā suņa Šarika eksperimenta gaitā radītā neaptēstā proletārieša bez izcelsmes Poļigrafa Poļigrafoviča Šarikova piedāvātais variants! Kā arī viņa "kosmiskā mēroga un vienlaikus arī kosmiskās muļķības" cienīgi padomi, kā tikt galā ar sarežģīto: "A to pišut, pišut... kongress, ņemci kakieto... Golova puhņet... Vzjatj vsjo, da i podeļitj!"/Ko nu viņi tur raksta un raksta... kongress, vācieši tur kaut kādi... Galva pampst, plīst pušu... Paņemt visu, un — sadalīt! — tā Šarikovs.
Ir vērts pārlasīt Mihaila Bulgakova utopiju Suņa sirds!
Tāpēc patiesi sarūgtina tas, ka jēdziens "krievvalodīgie" pirmām kārtām diskreditē pašus krievus. It kā viņi būtu kādi "Ivani, kuri ir aizmirsuši savu izcelsmi". Valodai, protams, ir daudz funkciju, tai skaitā arī valoda kā saziņas līdzeklis. Tikai nelaime tāda, ka ikdienā tai ir tendence kļūt par idiotiski folklorizētu valodu—surogātu, kas ir dāsni piesātināta ar dzēlīgām rupjībām un sulīgiem lamu vārdiem... Tā ir kā pretīgs parazīts, kas piesūcas pie gaišās krievu valodas dvēseles un indē to un posta. Ne slāvu maiguma, ne diženuma, ne svētuma. Un aiz tā visa — raksturīgā "mentalitāte". Nemeklējiet tajā nedz Ļeva Tolstoja filosofijas refleksijas, nedz krievu inteliģences diskrētā šarma, nedz Antona Čehova pašironijas.
Tomēr ne par slikto, bet par cerīgo ir šis raksts!
Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā piedzimuši un izauguši krievu bērni, kuri ir vienaudži ar savu valsti! Neatkarības paaudze. Man palaimējās pasniegt angļu valodu patiesi inteliģentiem jauniešiem, kurus raksturoja i krieviskums, i dvēseles šķīstums, i krietnums. Bet, kad neformāli mēs sarunājāmies krievu valodā, es baudīju tas skaistumu.
Kā veidojās viņu likteņi šajā zemē?
Neatkarības paaudze
Šā gada 4.maijā neatkarīgajai Latvijai apritēja nu jau astoņpadsmit gadu!
Apsveicu Tevi, mana valsts! Un novēlu Saules mūžu!
Savukārt manai 12.a klases skolniecei Jeļenai ir deviņpadsmit gadi. Un kādā saulainā pavasara dienā, vēl pirms visās Latvijas skolās 23.maijā atskanēja Pēdējais zvans šā gada absolventiem, mēs nolēmām aprunāties — par krievu likteņiem Latvijā, kā arī par to, vai sagaidīsim atkusni latviešu un krievu attiecībās?
Man bija svarīgi uzzināt Jeļenas viedokli tāpēc, ka turpmāk viņa plāno mācīties Rīgas Stradiņa universitātē un studēt sabiedriskās attiecības.
Jeļena, kāda ir sajūta — būt vienaudzei ar savu valsti?
Ļoti patīkama. Mēs labi saprotamies!
Jūs nemulsina tas, ka augstskolā mācības notiks latviešu valodā?
Uzskatu to par priekšrocību.
Mēs sarunājāmies krievu valodā, un jums tā ir labi kopta, literāra. Bet ir cilvēki, kuri vēl aizvien uzskata, ka mācību process latviešu valodā var negatīvi ietekmēt krievu jauniešu dzimto valodu.
Muļķīgs apgalvojums. Zināšanas ir mūsu bagātība. Tiem, kuri saista savu likteni un nākotni ar Latviju, latviešu valodas prasme palīdz būt konkurentspējīgiem. Saprasties ar cilvēkiem!
Jūs esat izvēlējusies studēt sabiedriskās attiecības. Diemžēl Latvijā cilvēkus gan vieno, gan šķeļ pagātnes smagā nasta...
Bet pagātnē noteikti bija arī kaut kas gaišs, kas palīdzēja palikt cilvēkiem. Pat necilvēciskos apstākļos. Domāju, ka labais ir mūsu kopējo likteņu pamats!
Un tomēr, attiecības starp latviešiem un krieviem ir sarežģītas. Neliekuļosim. Sabiedrībā ir jūtama spriedze. Ko mēs darām nepareizi?
Mums vajag biežāk ieskatīties un ieklausīties līdzcilvēkos. Un ir jābūt spējīgiem saskatīt labo, kaut pat šķietamu mazumiņu. Tad labais ies vairumā!
Un kas ir tas labais, ko mēs, krievi, varam saskatīt latviešos?
Iedzimtā inteliģence. Atturīgums. Galantums, kas ir tik raksturīgs latviešu vīriešiem. Un, protams, krietnums!
Bet, kas latviešiem varētu iepatikties krievos?
Harisma!
Proti?
Piemēram, neatkārtojamais vienkāršo krievu ļaužu dvēseliskais šarms!
Tātad vēsa elegance, no vienas puses, bet tiešums un emocionalitāte — no otras?
Skolotāj, sauksim to par harmoniju!
Ļenočka, vai jūs patiesi ticat tam, ka Latvijā "aukstajām laikmetam" sekos atkusnis latviešu un krievu savstarpējās attiecībās?
Man ļoti gribētos tam ticēt! Esmu pārliecināta, ka izdosies, un attiecības kļūs arvien labākas. Man ir labi draugi latvieši! Mēs, jaunie cilvēki, esam atklātāki. Un pozitīvi noskaņoti. Mēs uzticamies!
Man arī ir draugi latvieši.
Nu, redziet, skolotāj — mums ir draugi! Tas tiešām ir cerīgi. Viss būs labi!
Paldies par sarunu, Jeļena, un — vēlu jums veiksmi!
Skolotāj, vēlēsim veiksmi mums visiem!
Krievu likteņi
Ar Jeļenu mēs sarunājāmies laikā, kad aiz loga pavasaris pieņēmās spēkā, un viss bija cerīgi reibinošs — skaņas, krāsas, cilvēku smaidi. Atkusnis sirdī un prātā!
Taču es nekad nevarēšu izdzēst no atmiņas 2004.gada auksto ziemu. Tā bija mūsu raižu un ielu protestu ziema. Toreiz citi mani krievu skolēni jutās nomākti — acīs dziļš aizvainojums, sirdī rūgtums. Un ne pret izglītības reformu viņi nikni protestēja uz ielām. Tās ietvaros paredzētā mācību priekšmetu pasniegšanas proporcija latviešu un krievu valodā — 60% pret 40% — uz viņiem, 11. un 12.klašu skolēniem, nemaz neattiecās!
Patiesais iemesls bija cits: "Latvija mūs nemīl!" Krievu bērni jutās atstumti, nevēlami un nevajadzīgi. Un kļuva atsvešināti. Tad daži no viņiem, kaut arī bija vienaudži ar savu valsti un Latvijas Republikas pilsoņi, uzgrieza muguru savai dzimtenei Latvijai un neatskatoties pēc 12.klasēs absolvēšanas izbrauca uz kvēli mīlēto, bet viņiem svešo Rossiju**.
Kopš tā laika pagājuši tikai trīs gadi. Taču sajūta tāda, it kā runa būtu par citu laikmetu.
Stāsts par krievu likteņiem šajā zemē, šķiet, varētu būt bezgalīgs!
Arī Jeļena ar atbildības sajūtu uztvēra mūsu sarunu, un tomēr, kaut ļoti rūpīgi izvēlējās vārdus un nopietni pārdomāja atbildes, tik un tā visu laiku sirsnīgi smaidīja. Ja, lasot viņas teikto uzsmaidījāt arī jūs, cienījamo lasītāj, šai krievu meitenei ir taisnība — ir labais starp latviešiem un krieviem! Un pozitīvas pārmaiņas ir acīmredzamas. Bet, lai piepildītos Jeļenas teiktais un mēs izjustu atkusni mūsu attiecībās, šo labo vajag kopt un lolot.
Labi, ka šoreiz — i par sāpīgo, i par gaišo — aprunājāmies arī mēs, latvieši un krievi!
* Krievi
** Krievija