Nekustamā īpašuma burbuļa plīšanu 1990.gadā izraisīja strauji krītošās cenas, ko pastiprināja augstās procentu izmaksas. Bankas atklāja, ka to ķīlu vērtība mazinās un daudzi klienti nespēj samaksāt procentus un amortizāciju. Tas strauji noveda pie uzticības krīzes banku sistēmai. Zviedrijai izdevās apvienot klasiskos banku pasākumus, ātru valdības iejaukšanos, ko enerģiski atbalstīja opozīcija (vismaz oficiāli), dažus gudrus paņēmienus un mazliet veiksmes.
Risinājās šādi notikumi
1. Krīzes skartās bankas ātri izveidoja iekšējās "intensīvās terapijas vienības" (kā to, cik es saprotu, tagad dara arī Latvijas bankas), lai noregulētu nelabvēlīgos kredītus. Galu galā banka, kas aizdod klientam naudu, ir atbildīga klienta priekšā, un Zviedrijas bankām toreiz (un tagad) bija pilnīgi skaidrs, ka tām jādara viss iespējamais, lai gādātu, ka tirgus attīstība nenodara godīgiem klientiem nevajadzīgu kaitējumu. "Intensīvās terapijas vienībās" tika noregulēti daudzi problemātiskie aizdevumi, pagarinot parādsaistību nokārtošanas termiņus, kapitalizējot procentu maksājumus utt. To visu ir iespējams izdarīt, strādājot ar pazīstamiem klientiem un tur, kur ir iespēja saprātīgās laika robežās panākt pavērsienu uz labo pusi.
2. Diemžēl diezgan daudzos gadījumos nebija iespējams rast veidu, kā vienkārši nogaidīt biznesa ciklu, un rezultātā bankas bija spiestas atņemt tiesības izpirkt daudzas ķīlas, tādējādi pārņemot savā īpašumā ieķīlātos parādnieka īpašumus — mākslas darbus, komercīpašumus, komercbiznesa struktūras, uzņēmumus, golfa klubus utt. Baņķiera loma pilnīgi atšķiras no īpašnieka lomas. Baņķierim vienkārši trūkst īpašnieka kompetences. Kad bankām bija jātiek galā ar šo sarežģīto situāciju, tās atrada "zviedru risinājumu", kuru faktiski iedvesmoja amerikāņu koncepcija "laba banka/slikta banka".
3. Šo koncepciju pirmo reizi piemēroja krīzes pirmais un galvenais upuris — Nordbanken, kurā 72% piederēja valdībai. Valdība atlaida valdi. Jaunā valde nomainīja visu augstāko vadību. Bankas jaunā vadība nodibināja jaunu kompāniju ar nosaukumu Securum — "sliktu banku", kas nebija banka, bet gan konglomerāts, kuram tika nodoti tie īpašumi, kuri nonāca bankas rokās pēc izpirkuma tiesību atņemšanas. Kompānijā Securum bija trīs svarīgākie elementi. Pirmkārt, to pārvaldīja nevis baņķieri, bet gan profesionāli biznesa menedžeri un uzņēmēji. Otrkārt, Securum bija ļoti kapitalizēta, lai parādītu tirgum, ka nav nepieciešamības pēc ātras izpārdošanas. Un, treškārt, Securum īpašnieks bija tas pats, kuram piederēja arī banka, — šajā gadījumā valdība, kas atviegloja īpašumu nodošanu, izvairoties no sarežģītajiem cenu noteikšanas jautājumiem. Galvenais bija tas, ka kompāniju nevadīja baņķieri. Labam baņķierim jājūt antipātijas pret risku, jākoncentrē uzmanība uz bankas reputācijas kopšanu, jāveido uzticība un jānodrošina ilgtermiņa attiecības ar klientiem, kuri viņam labi jāpazīst. Īpašnieka loma ir pilnīgi atšķirīga. Tam ir jāuzņemas biznesa riski. Ir jābūt atvērtam biznesa iespēju izmantošanai un diezgan nežēlīgam centienos gūt maksimālu peļņu.
4. Īpašumtiesību nodošana struktūrvienībai, kas spēj izmantot šos īpašumus, deva bankai iespēju brīvi raudzīties uz priekšu un atgūt uzticību un paļāvību, kas ir banku darbības būtība. Tā arī palīdzēja atjaunot uzticību nekustamā īpašuma tirgum, jo cilvēki zināja, ka šai labi kapitalizētajai kompānijai piederošais nekustamais īpašums netiks izmests tirgū.
5. Ir svarīgi atzīmēt, ka ikvienai cietušajai bankai tika izveidota šāda īpaša kompānija, kas mazināja nodošanas cenu problēmas un atviegloja ātru rīcību.
6. Krīzes ātram un pozitīvam risinājumam ļoti svarīgs bija fakts, ka visas politiskās partijas — gan valdība, gan opozīcija — darbojās kopīgi un sabiedrībai demonstrēja vienotu fronti pasākumu atbalstīšanā. Tās varbūt cīnījās aizkulisēs, taču plašā sabiedrība redzēja vienotību nacionālās krīzes atrisināšanā.
7. Ievērības cienīgi ir tas, ka Securum un līdzīgi pasākumi beidzās ar peļņu, proti, operācijā ieguldītā nodokļu maksātāju nauda beigās tika atgūta.
Jāatzīst, ka Zviedrijas situācija deviņdesmito gadu sākumā krasi atšķīrās no pašreizējās situācijas Latvijā, taču nepieciešamība atjaunot uzticību bankām ir tāda pati un doma ļaut pareizajiem cilvēkiem darboties ar īpašumiem nevar būt nepareiza mūsdienu Latvijas vidē.