Vai ir grūti būt sievietei politikā?
Katrā ziņā varu apliecināt to, ka no sievietes politikā prasa vairāk nekā no vīrieša.
Proti?
To es pārrunāju arī tajās atsevišķajās minūtēs, kad man bija iespēja pabūt kopā ar Hilariju Klintoni. Mūsu viedokļi pilnīgi saskanēja. Nekad neesmu redzējusi rakstus, kur būtu aprakstītas politiķu vīriešu frizūras, viņu ne vienmēr labi izgludinātās bikses vai nenotīrītās kurpes, savukārt sievietei tas ir pirmais, par ko varam izlasīt medijos.
To mēs redzējām ar jauno valsts kontrolieri Elitu Krūmiņu - pirms un pēc balsošanas Saeimā...
Politikā vīrieši, kad viņiem nav ko atbildēt sievietei pēc būtības, mēdza atbildēt ar kaut ko, kas uz viņu attiecas personīgi. Nils Ušakovs var atbildēt - «viņa vienkārši nav izgulējusies» - par kādu kritiku, bet es nekad neesmu dzirdējusi neko tādu politikā atbildam vīrietim. Ir grūti? Bet, ja esmu izvēlējusies sev tādu darbu, tad tas ir jādara ar visām tā grūtībām. Nevis par to jāžēlojas.
Vai būtu nepieciešams vairāk sieviešu politikā?
Esmu par to, ka sieviete politikā ienes kaut kādu līdzsvaru, jo tomēr ļoti daudzu problēmu risināšanā var būt dažādas pieejas, kā saka par to Marsu un Veneru. Neesmu par to, ka Latvijā būtu jāievieš kvotas, jo ir svarīgi, lai konkurence pastāvētu - ir jāvar sevi pierādīt, ka tu to vari darīt.
Esat vairākkārt izteikusi bažas, ka, lūk, Saeimas prestižs ir tāds, kāds tas ir. Kas ir pamata problēma?
Domāju, ka Latvija nav izņēmums attiecībā uz to, vai sabiedrība uzticas vai neuzticas savam likumdevējam. Manuprāt, no likumdevēja sagaida skaidri saprotamus lēmumus un to pamatotību. Tas, protams, pats par sevi negarantē to, ka sabiedrība pozitīvi vērtēs to, ko dara politiķis. Situācijā, kāda ir Latvijā, kad ir pietiekami sarežģīta ekonomiskā situācija, kad ir liela nevienlīdzība starp bagātajiem un trūcīgajiem, sabiedrība mēģina atrast kādu, kas pie tā ir vainīgs. Protams, visvieglāk ir vainot politiķus, nevis atbildēt pašam sev, vai es pats esmu pietiekami iesaistījies kaut kādu jautājumu risināšanā. Katrā ziņā kopumā kaut neliels, bet sabiedrības atbalsts parlamentam ir audzis. Es domāju, tas ir saistīts ar pēdējo gadu laika politiskajiem notikumiem.
Vai Saeimas atlaišana ir stiprinājusi parlamentārisma tradīcijas Latvijā?
Saeimas atlaišana vai parlamenta ārkārtas vēlēšanas demokrātiskās valstīs ir ierasta lieta. Ka tas Latvijā notika pirmoreiz, bija signāls politiķiem, ka arī Latvijā tā var notikt. Mums ir Satversmes grozījumi, kur arī tautai ir šādas iniciatīvas tiesības, tā ka fakts, ka ir tāda iespēja, ir pozitīvs. Konkrētajā gadījumā mēs redzam, ka sabiedrība 11. Saeimai uzticas vairāk nekā desmitajai. Vadot abus parlamentus kā Saeimas priekšsēdētāja, to atšķirību varu redzēt. Uzskatu, ka sabiedrība vēlas politikā arvien jaunas sejas un saka, ka tās vecās ir apnikušas. Bet ir vajadzīgs līdzsvars starp pieredzi un entuziasmu, ar kuru nāk jauni cilvēki.
Ar to saprotu, ka šajā parlamentā ir mazliet par daudz entuziasma, par maz pieredzes?
Uzskatu, ka ir daudz jaunu cilvēku, kuriem entuziasms ir lielāks par spēju idejas realizēt un kuri politiku mācās, tikai ienākuši parlamentā. Politika ir nopietns darbs, kam ir jābūt gatavam, un jāzina elementāras lietas par to, kas ir likumdošanas process un kāda no nozarēm ir jāpārstāv. Jāaizstāv tās idejas, kuras gribi piepildīt, arī profesionāli, nevis tikai ar revolucionāru pārliecību.
Runājot par parlamentārismu, Repšes kungs intervijā Dienai teica, ka visdrīzāk mums būtu jāatsakās no šīs vecišķās Veimāras republikas tipa Satversmes. Kā jūs to komentētu?
Es laikam pieturēšos pie tā pretējā. Satversmei mēs pagājušogad svinējām 90 gadus, un, manuprāt, Satversme ir tik moderna un atbilstoša mūsdienu situācijai, cik mēs katrs to gribam redzēt. Tā jau nav, ka Satversme nebūtu mainīta. Arī to atjaunojot 1992. gadā, tas, manuprāt, bija rūpīgi izsvērts lēmums. Arī šodien svarīgi ir tas, ko dara juristu grupa, rakstot Satversmes komentārus, piemēram, pievienotajai sadaļai par cilvēktiesībām... Pamatprincipi, kas Satversmē ir ielikti, ir pietiekami lakoniski un precīzi, nosakot mūsu valsts iekārtu un būtību.
Nereti dzirdam pārmetumus par sistēmu, kad pāris «lokomotīves» Saeimā ievelk anonīmu cilvēku grupu, kas sāk politiku mācīties tikai Saeimā.
Tas tad ir jautājums nevis par Satversmi, bet par vēlēšanu sistēmu, par tās maiņu. Šī ir tikpat populāra tēma kā tautas vēlēts prezidents. Katram atkal gribas atrast vienu burvju nūjiņu, no kā viss mūsu sabiedrībā varētu mainīties. Jautājums ir par to, cik lielā mērā mēs spējam vienoties par kaut kādām lielām izdarāmām lietām. Mēs redzam arī par koalīciju, cik grūti kaut kādi jautājumi iet un ka veidojas pretrunas. Ja mēs būtu vienmandāta vēlēšanu sistēma, tad tajā situācijā strīdi būtu daudz lielāki, Saeima vēl sašķeltāka. Zinu, ka Vēlēšanu reformu biedrība ir pētījusi arī Lietuvu, kur ir šī jauktā sistēma, kā šī sistēma ietekmētu vēlēšanu rezultātus Latvijā. Diemžēl viņu secinājumi ir tādi, ka proporcionālā sistēma Latvijas situācijā, ņemot vērā vēsturiskos un ģeogrāfiskos aspektus, tomēr ir atbilstošākā. Ir lietas, kas tika izmainītas. Vēlēšanu lokomotīves vairs nevar būt vienas un tās pašas visos vēlēšanu apgabalos. Protams, partiju līderi vēl aizvien ir svarīgi. Bet jautājums ir, vai sabiedrība uzticas viņam, ka viņš spēj radīt šo komandu, motivēt, lai komanda strādātu. Ar ko šībrīža parlamentā mums ir problēmas.
Saeimas priekšsēdētāja un reizē vienas partijas priekšsēdētāja. Nesanāk pretrunas? Jo pret visiem bērniem jābūt vienādi mīļam.
Jā, es piekrītu, bet es cenšos to ievērot. Es drīzāk gribētu teikt, ka te cieš partija, nevis Saeima. Kā jau teicu, Saeimas priekšsēdētājs pārstāv visu parlamentu, šeit nevar būt, ka viņš nepārstāv opozīciju. Tādēļ arī, dodoties kādos komandējumos, jāņem līdzi opozīcijas pārstāvis, lai viņam būtu iespēja pārliecināties, ka tajā brīdī pārstāvu kopumu. Parlamentā ir jābūt iespējām paust gan savu viedokli, gan aizstāvēt idejas arī opozīcijai. Līdz ar to man ir jābūt sapulces vadītājai un jāievēro zināma politiskā neitralitāte. Protams, tas rada zināmas problēmas, kad man ir jākomentē kāds pieņemts lēmums kā partijas vadītājai.
(Visu interviju lasiet 4.februāra laikrakstā Diena)