Ir diskusijas, vai bērnu atņemšana ārzemēs un arī Norvēģijā ir pamatota vai nē. Daudziem šķiet, ka nav dūmu bez uguns, domājot, ka bērnus atņem nelabvēlīgām ģimenēm. Diemžēl manā praksē tas ir retos gadījumos.
Biezi redzu, ka Norvēģijas bērnu inspekcijai saskarsmē ar latviešu un krievvalodīgo ģimenēm ir grūtības gan komunikācijā valodas dēļ, gan kultūras sapratnē. Ir arī aizspriedumi par austrumeiropiešiem un neziņa. Pats svarīgākais ir tas, ka Norvēģijas bērnu aizsardzības sistēmai ir trūkumi. Norvēģijas bērnu aizsardzības likums ir balstīts uz to, ka bērnu inspekcijas darbinieki, vērtējot ģimenes un pieņemot lēmumus, balstās uz to, ko likumā sauc par "profesionālu vērtējumu". Problēma ir tā, ka šiem darbiniekiem ir tikai trīsgadīga izglītība no augstskolas, kurā ir viegli iestāties arī ar vājām sekmēm.
Šis likumā paredzētais "profesionālais vērtējums" daudzos gadījumos vairāk ir šī darbinieka subjektīvais vērtējums, kurā viņš/a ieliek savas simpātijas un antipātijas, savus aizspriedumus un tamlīdzīgi. Par katru ģimeni var atrast gan pozitīvus, gan negatīvus argumentus atkarībā no tā, kurš un kā uz to skatās. Bērnu inspekcijas darbiniekiem ir pārāk liela vara, kas daudzos gadījumos nav samērojama ar viņu zināšanām un spējām. Tāpēc arī viņu vērtējumi ir kļūdaini un tas, ko viņi dara, bieži vairāk savaino nevis rehabilitē gan bērnus, gan ģimenes. Bērnu audzināšana Latvijā atšķiras no bērnu audzināšanas Norvēģijā. Tas nenozīmē, ka ir jāatņem bērni. Norvēģijas bērnu inspekcijai diemžēl ir maz sapratnes un zināšanas par Latviju un parastais uzskats ir, ka ir jādara tā, kā dara Norvēģijā, jo tas ir labāk. Latvijā, piemēram, mātes biežāk skaisti ģērbj un pucē savus bērnus, īpaši meitenes. Norvēģijā bērni bērnudārzos un skolās staigā kombinezonos tā, lai varētu brīvi spēlēties smiltīs, uz zemes, sniegā neatkarīgi no laika apstākļiem. Ja bērns tiek aizvests uz bērnudārzu smukā, gaišā kleitiņā, ar kuru nebūtu vēlams spēlēties dubļos, tad to var uztvert negatīvi. Daļai latviešu Norvēģijā ir ari grūtāki ekonomiskie apstākļi nekā vidusmēra norvēģim. Pēc likuma ekonomiskie apstākļi nevar būt iemels, lai atņemtu bērnus, bet praksē ir redzams, ka tas tā diemžēl ir.
Atšķiras arī runas veids un emociju izrādīšana. Norvēģijā vecākiem jāsagatavo ēdiens bērnam līdzņemšanai uz skolu. Manā praksē ir gadījumi, ka skolai šis ēdiens, ko latviešu vecāki dod līdzi, šķiet dīvains un par to tiek ziņots bērnu inspekcijai. Skolas pārstāvji tiesā pauda uzskatu, ka visiem bērniem viņu skolā ir jāņem līdzi ēšanai norvēģu maizītes.
Tāpat Norvēģijas bērnu inspekcija var uztvert negatīvi, ka bērnam liek nodarboties ar sportu vai mūziku nopietnāk nekā citiem bērniem vai par to, cik daudz bērnu iesaista mājas pienākumos. Latvijā bērni vairāk nekā Norvēģijā iesaistās piedalās mājas pienākumu pildīšanā.
Kādā lietā, kurā bija nolemts, ka bērns atgriezīsies Latvijā, Norvēģijas bērnu inspekcijas darbiniece ceļā uz Oslo lidostu zvanīja man. Viņa bija ļoti uztraukusies un nobažījusies, ka, ielidojot Latvijā, viņai un viņas kolēģiem Rīgas lidostā kāds varētu uzbrukt un nolaupīt bērnu. Man nācās viņu mierināt. Pēc tam, kad bērns veiksmīgi bija aizvests uz Latviju, darbiniece man teica, ka ir ļoti pozitīvi pārsteigta par Latviju, ka daudz iemācījās, vedot latviešu bērnu Latvijas bāriņtiesai, un ka viņai par Latviju ir tikai pozitīvs viedoklis. Viņa bija droša par to, ka bērns ir labās rokās, bet man bija gara un smaga cīņai, lai viņi piekristu vest bērnu uz Latviju. Pēc likuma ģimenēm pienākas palīdzība, jo bērnu atņemšana ir paredzēta kā pēdējais risinājums. Diemžēl prakse ir tāda, ka palīdzība ģimenēs tiek apmaksāta no pašvaldības budžeta un uz to tiek taupīti līdzekļi. Ja bērns ir atņemts ģimenei, tad nauda, kas seko bērnam, ir no cita budžeta. Norvēģijā daudz līdzekļu tiek tērēti bērnu aizsardzības sistēmai, ieskaitot audžuģimeņu uzturēšanu un tamlīdzīgi.
Diemžēl nākotne atņemtajiem bērniem nav spoža. Daudziem no viņiem, kļūstot pieaugušiem, ir nopietnas problēmas. Pat Norvēģijas bērnu inspekcija to uzskata par risku, ja cilvēkam, kurš bijis viņu aprūpē, dzimst bērns. Bērniem tas ir traumējoši tikt izņemtiem no ģimenēm. Diemžēl arī audžu ģimenes bieži nav patstāvīgas un bērniem nākas ik pa laikam mainīt audžu ģimenes un skolas vidi. Šie bērni paši, izauguši lieli, stāsta, ka smagākais viņiem bijis, ka neviens viņos neklausījās un ka viņi bērnu inspekcijas lēmumos figurēja tikai kā vārds un uzvārds - bērnu inspekcija ik pa laikam pieņēma jaunus lēmumus bērnu neatgriezt vecākiem un nokēma ik pa laikam mainīt audžu ģimenes un bērnu namus, nevaicājot paša bērna viedokli. Nopietna problēma Norvēģijas bērnu inspekcijas praksē ir arī nopietni cilvēktiesību pārkāpumi tajos gadījumos, kur bērni ir atņemti ārzemnieku ģimenēm. Gan pēc bērnu konvencijas, gan arī pēc Norvēģijas bērnu aizsardzības likuma atņemtie bērni ir jāmēģina ievietot pie ģimenes radiem vai draugiem. Ja tas nav iespējams, tad jāmeklē ģimene, kurā bērni varētu uzturēt savu dzimto valodu un kultūru. Šo ģimeni var meklēt gan Norvēģijā, gan zemē, kurā ir bērna saknes. Prakse tas netiek darīts. Man regulāri par to jācīnās ar Norvēģijas bērnu inspekcijām. Ļoti bieži bērnu inspekcija pat neatļauj vecākiem tikšanās laikā ar bērnu runāt savā dzimtajā valodā. Arī tas ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums.
vārds
Dagbladet