Fragments no intervijas:
Ja mēs runājam par zinātnes aprindu komunikāciju ar sabiedrību kopumā, manuprāt, kļūdains ir fokuss. Proti, mēs galvenokārt dzirdam to, ka zinātne ir nepietiekami finansēta. Tas tā var būt, bet, atvainojos par cinismu, ar nepietiekamu finansējumu Latvijā nevienu nepārsteigsi. Savukārt tas, ar ko zinātne nodarbojas, mazliet paliek fonā.
Mēs varētu sākt nevis ar komunikāciju ar sabiedrību kopumā, bet ar to, kā zinātnieki komunicē ar šīs sabiedrības daļu - politiķiem. Un komunicē, manuprāt, galīgi šķērsām. Jo ir šķērsām iet pie politiķiem un teikt: mums iet grūti, jums jāiedod mums nauda. Varbūt vajadzētu teikt tā: zinātne netiek pietiekami atbalstīta, un, ja tā turpināsies, galu galā slikti būs jums pašiem. Un sabiedrībai kopumā. Jo zinātnieki, it īpaši labie, gan jau sev iespējas atradīs. Mūs finansēs starptautiskās organizācijas un fondi, un, ja runājam par labākajiem, tad tas jau notiek. Protams, ir zinātnieki Latvijā, kuri tiešām dzīvo skarbos apstākļos, bet, godīgi sakot, ir arī tādi, kuri dzīvo gluži labi. Jautājums tikai, vai šīs grupas darbs dod pienesumu Latvijas sabiedrībai vai nedod.
Otrā sastāvdaļa ir tā - un tas ir akmens mūsu pašu dārziņā -, ka mēs, zinātnieki, acīmredzot neesam pārliecinājuši sabiedrību kopumā, ka tas, ko mēs darām, ir labi un svarīgi, un interesanti. Jo, ja nav atbilstīga sabiedrības viedokļa, ja nav sabiedrības spiediena, tad kāda suņa pēc politiķiem būtu jāfinansē? Savukārt jautājums, vai sabiedrībai ir vajadzīga zinātne, patiesībā nemaz nav triviāls.
Nav triviāls, tikai jautājums ir par iemesliem. No vienas puses, zinātnieki paši tiešām varētu būt aktīvāki. No otras puses, varbūt sabiedrība vienkārši nav ieinteresēta. Tā teikt, katram laikam ir savi varoņi, piemēram, XIX gadsimtā bija posms, kad dzejnieka, mākslinieka, radošas personas statuss bija ļoti augsts, pat mitoloģizēts. Tāds posms bija arī zinātniekiem. Bija, bet vairs nav.
Mana iekšējā sajūta mudina tomēr palikt pie tēzes par bumbu pašu lauciņā... Es nesen atkal ilgāku laiku biju Bērkli Universitātē. Īsi sakot, ar dažādām slavenībām izlutināta universitāte. Atbrauc kārtējais Nobela prēmijas laureāts. Lekcija notiek gana lielā zālē, kas samērojama ar mūsu Lielo aulu. Studenti sēž uz grīdas, profesoriem knapi pietiek vietas, ļaudis sanākuši klausīties šo cilvēku. Paskatāmies uz Latviju. Mēs Latvijas Universitātē laiku pa laikam - protams, ne tik bieži kā Bērkli - uzņemam Nobela prēmijas laureātus. Mēģinām rīkot publiskās lekcijas. Ieeja bez maksas. Un piepildīt Lielo aulu mums ir ļoti sarežģīti. Sabiedrībai tas neliekas īsti aizraujoši.
Zinātnes un sabiedrības attiecībās lielu lomu spēlē mediji. Savukārt, ja mediji ir pilni ar kārtējām blēņām "britu zinātnieki atklājuši..." žanrā, jūs, pat aktīvi būdami, neko daudz nepanāksiet.
Taisnība, bet man neliekas arī pareizi medijus nosaukt par vainīgajiem, jo tam, kā mediji stāsta par zinātni, ir dažādi cēloņi. Atkal personisks stāsts no Bērkli Universitātes pieredzes. Neapgrūtināšu ar detaļām, bet tur ir tāds formāts, ka profesori izbrauc ārpus universitātes un vienu dienu cits citam stāsta, ar ko kurš nodarbojas. Klāt ir arī prese - ar nosacījumu, ka neraksta uzreiz tieši par dzirdēto. Tātad tā ir iespēja saprast, kas tie ir par ļaudīm. Īsi sakot, pat ja nerunā tieši par zinātnes žurnāliem, bet, piemēram, tādu izdevumu kā San Francisco Chronicle, lielai daļai no tiem, kuri raksta par zinātni, ir attiecīgais doktora grāds. Tālāk - viņi to rakstu veido mēnesi. Jūs varat atļauties rakstīt vienu gabalu mēnesi? Nē, jums ir jādomā, kā nopelnīt naudu.
Jāpiemin arī, ka savulaik nelaiķe Inta Brikše ieviesa savā fakultātē tādu labu lietu kā dabaszinātņu kurss topošajiem žurnālistiem, tā ietvaros attiecīgie zinātnieki, es to skaitā, centās normālā valodā pastāstīt, ar ko viņi nodarbojas. Tā, lai žurnālistiem veidotos vispārēja sajūta. Šī vispārējā sajūta ir ļoti svarīga. Nezinu, vai tā ir taisnība, bet ir tāds stāsts, ka reiz ASV Kongresā bijušas garas, neauglīgas debates par to, kā atšķirt erotisko mākslu un pornogrāfiju. Līdz viens kongresmenis vienkārši teicis: ko jūs te ņematies?! Parādiet man bildi, un es pateikšu, kas tā ir - erotika vai pornogrāfija. Respektīvi, ir jābūt šai sajūtai, kas ļauj pateikt, kas tas ir - revolucionāra, iespējams, traka, bet tomēr ideja, kuru ir vērts apspriest, vai arī tā ir... zinātnes pornogrāfija.
Kādu "materiālu" jūs saņemat no vidusskolām?
Man ir zināma pieredze, piedaloties gan Iespējamās misijas stundās, gan nometnē Alfa. Tas varbūt skanēs mazliet bravūrīgi, bet man pat nav tik svarīgi, ka jaunietis atnāk studēt fiziku, nezinot kādu formulu, - tāpēc es, profesors, te esmu un gan jau iemācīšu. Man svarīgāk ir, lai skola iedod to sajūtu, ka šī zinātne ir interesanta, varētu pat teikt, stilīga. Ja ir šī sajūta, gan jau aizies arī viss pārējais. Starp citu, šī motivācija, sajūta veidojas (vai neveidojas) vēl pirms vidusskolas.
Stāstā par zinātni mēs visu laiku runājam par budžeta finansējumu. Bet kā tad ar privāto? Labi, sākotnējā kapitāla uzkrāšanas periodā bija citas vajadzības, piemēram, balts BMW. Bet cilvēki taču it kā mainās, tomēr naudas ieguldīšanas jautājums paliek.
Latvijas gadījumā ir kāda noklusēta problēma, par kuras pieminēšanu uz mani apvainojušies daži ekonomikas ministri šajā valstī... Proti, veidojas uzņēmēju paaudze, kas primāri ir orientēta uz Eiropas fondu naudas apgūšanu. Ķibele ir tā, ka šajā segmentā svarīgs ir ne tik daudz rezultāts, cik tas, lai procedūras būtu ievērotas. Šādam biznesam zinātne nemaz nav nepieciešama.
Visu interviju ar LU rektoru Mārci Auziņu lasiet pirmdienas, 13.aprīļa, avīzē Diena!