Fragments no intervijas:
Snoudena skandālā lielākais šoks, šķiet, saistīts ar to, ka amerikāņi izspiegojuši savus sabiedrotos Eiropā. Kā tad tā?
Mani gan tas nepārsteidz. ASV ir lielvara, savulaik to sauca par pasaules policistu, un tā viņi arī uzvedas. Jā, var likties - kāpēc jāizspiego partneri? Lai partneri būtu vadāmi, lai ar viņiem varētu manipulēt. Amerikāņi apzinās ģeopolitiskos draudus, kādus viņiem rada Ķīna, attiecīgi viņiem ir ļoti svarīgi, lai Eiropa nekoķetētu ar ķīniešiem, nedreifētu Ķīnas ietekmes zonas virzienā.
Pašās ASV ir sabiedrības apmulsums par dzimto specdienestu vērienu savu pilsoņu kontrolē. Tā teikt, cīņa pret terorismu ir svēta lieta, bet vai jūs, puiši, nee-sat pārāk aizrāvušies?
Ir aizrāvušies. Paskatieties uz Snoudena personību. Cilvēks no pareizas ģimenes, pareizi audzināts, pārliecināts par viņam potētajām vērtībām. Kādai ir jābūt dubultajai morālei dienestos, ja šāds pareizs cilvēks, tur nonākot un šo dubulto morāli ieraugot, izšķiras darīt to, ko viņš izdarīja? Ir pilnīgi skaidrs, ka Snoudens nav strādājis kāda cita izlūkdienesta vai valsts interesēs - neviens specdienests nepieļautu šādus sava aģenta izlēcienus. Viņam ļautu strādāt, kāpt pa karjeras trepēm struktūrā, kurā viņš iefiltrējies, utt. Snoudena rīcības pamatā ir šoks par plaisu starp vārdiem un darbiem.
Rodas iespaids par kaut kādu pretrunu - no vienas puses, amerikāņu specdienesti savus tīklus izmet arvien plašāk, tajā pašā laikā viņiem netrūkst arī smagu kļūdu. Kā tad tā?
Amerikāņi ir ļoti tehnokrātiski, stereotipiski domājoši. Viņiem liekas, ka visai pasaulei jābūt tādai - motivācijā, rīcībā -, kāda ir viņiem. Un tad, kad viņi ar šādu uzstādījumu mēģina strādāt valstīs vai kopienās ar pavisam citām vērtībām un tradīcijām, bieži vien ir «aplauziens». Cilvēks ir bioloģisks dators - ja viņam visu laiku klāsta «mēs esam varenākie», «mēs esam labākie», viņš vienā brīdī nedzird apkārtējo pasauli. Amerikāņi savāc milzīgu informācijas apjomu, bet viņu domāšanas īpatnību dēļ viņiem trūkst labu analītiķu. Amerikāņi strādā nekaunīgi un rupji.
Varbūt mūsdienu terorisms, dažādas radikāļu grupas ir tik kvalitatīvi atšķirīgs «objekts», ka specdienesti īsti netiek ar to galā?
Nepiekrītu. Kurš jums teica, ka patiesībā kāds grib ar viņiem tikt galā? Varbūt process ir svarīgāks par rezultātu? Ikvienai grupai ir līderis, ideologs. Jums tiešām liekas, ka Rietumu specdienesti nespētu šos līderus «sakārtot»? Vai tad amerikāņiem jau nav pieredze - cik, kā nu izrādās, daudzi diktatori paslepus uzturējuši gluži labas attiecības ar ASV? Tā vietā tiek darīts pretējais - notiek kaut kādas represīvas akcijas, kas tikai lej ūdeni uz līderu dzirnavām. Respektīvi, man tas atgādina politiku, kur radikāļi abos flangos briesmīgi lamā viens otru, bet patiesībā savstarpēji barojas.
Atgriežoties pie Snoudena skandāla. Latvija jau arī ir ASV partneris...
Te vietā anekdote. Izsalkušu vilku bars uzduras zaķītim. Zaķītis vilkus pārliecina, ka no viņa apēšanas tāpat neviens paēdis nebūs, aizved baru pie aitām, vienīgi palūdzot, lai vilki aizdzen suni no kāpostu lauka blakus. Tā teikt, visiem izdevīgi. Vilki saplosa aitas un, kad vēderi pilni, skatās, kur tad zaķītis. Sasodīts, pa burzmu to arī saplosījuši! Kaut kā neglīti... Apbedī vilki zaķīti, domā, ko rakstīt uz pieminekļa. «Mūsu draugs» - nu, kas zaķis par draugu vilkiem?! «Mūsu radinieks» - arī neder. Beigās uzraksta «Mūsu partneris zaķis»... Mēs nevaram būt partneris Amerikai! Jā, mēs esam NATO dalībvalsts. Ja runājam par militārajiem jautājumiem - jā, mēs esam sabiedrotie, partneri. Ja runa ir par ekonomiskajām interesēm, arī politiskajām, mums vispirms jādomā par savām, nacionālajām interesēm. Biznesā nav ilgtermiņa partneru - var būt īstermiņa, kā skolā, «pret ko šodien draudzēsimies»... Cita lieta, ka mūsu elite jau gadiem ilgi nespēj šīs nacionālās intereses noformulēt.
Mazā Latvija ASV vispār ir interesanta?
Protams. Mēs esam uz Krievijas - Eiropas robežas. Arī Igaunija. Skandāls ap Bronzas kareivi Tallinā nebija izdevīgs nedz Krievijai, nedz Eiropai, savukārt nav trīs reizes jāmin, kurš ieguva no šī kašķa. Mūsu politiķi, vadītāji sēž pie viena galda ar citiem politiķiem un vadītājiem. Ja mūsējie ir manipulējami, viņi ir ļoti ērti starptautiskās sabiedriskās domas veidošanā. Klasisks piemērs bija Krievijas konflikts ar Gruziju. Proti, bija valstis, kuras uzskatīja, ka arī pati Gruzija nav uzvedusies korekti. Savukārt mūsējie veidoja it kā neatkarīgu fonu, kori, kas situāciju «iegrieza» vajadzīgajās sliedēs. Ir arī tāda lieta kā «izlūkošana caur trešo valsti». Un arī šajā aspektā mēs esam amerikāņiem ērti. Mūsu Nacionālās drošības padomes protokols nonāk ASV vēstniecībā... Citās valstīs par to kādam galvu norautu.
Bet patiesībā jālamā ir nevis mūsu dienesti, bet politiskā vadība, kas vai nu nedod pietiekamu finansējumu dienestiem, vai arī neinteresējas, ar ko tie dienesti īsti nodarbojas. Un tad sākas pašdarbība. Vai arī naudas trūkuma dēļ dienesti nespēj pildīt savas funkcijas. Šī situācija nav nekas unikāls - līdzīgi ir ar ierēdniecību. Ja vadība neuzrauga un/vai nefinansē, beigās ir ziepes.