Taču PB apkopotā informācija, manuprāt, liek uzdot vairākus jautājumus un rosināt diskusiju par masu medijos jau izskanējušiem apgalvojumiem, ka Latvijas iedzīvotāji nebūt nav atkarīgi no pabalstiem un ka mūsu sociālās palīdzības sistēma darbojas efektīvi.
Aplūkojot PB analizētās bezdarbnieku grupu deviņus portretus, uzreiz krīt acīs, ka ļoti būtiska daļa, 32%, ir invalīdi un cilvēki ar hroniskām slimībām, to vidū, ar alkoholismu sirgstošie. Secinājums acīmredzams - ar steigu ir jāstrādā pie Sociālās uzņēmējdarbības likuma, kas stimulētu darbadevējus dot iespēju nopelnīt cilvēkiem, kuri nevar darba vietā pavadīt pilnu slodzi.
Cita satraucoša tendence - dramatiskā situācija laukos, kur bezdarbnieku ir 40%! Diemžēl līdz šim Labklājības ministrija nav analizējusi šo situāciju sadarbībā ar Zemkopības ministriju un tādējādi nav palūkojusies uz laucinieku problēmām plašākā kontekstā. Manuprāt, kopīgiem spēkiem ministrijas daudz ātrāk rastu iespējas veidot laukos darba vietas un atturēt cilvēkus no bieži vien sāpīga lēmuma pamest dzimtās mājas, lai dotos peļņā uz pilsētām vai vēl tālāk – uz ārzemēm. Saskaņā ar LM datiem šā gada martā pilsētā bijis 35216 cilvēku ar trūcīgā statusu, laukos turpretī – 71319.
Neviennozīmīgi vērtējams arī PB pētījuma secinājums, ka Latvijā cilvēki nav atkarīgi no sociālajiem pabalstiem. Bieži vien cilvēki darbaspējīgā vecumā tomēr izvēlas nestrādāt un saņemt sociālo palīdzību, nevis mēģināt savilkt galus kopā ar mazu atalgojumu. Šobrīd no minimālās algas strādājošajam paliek "uz rokas" 146 lati. Savukārt cilvēks ar trūcīgas personas statusu saņem garantētās minimālās iztikas pabalstu (GMI) un vēl virkni atlaižu un pabalstu, to vidū, komunālo maksājumu atlaides, sabiedriskā transporta atlaides, atlaides bērnu interešu izglītībai, atlaides veselības aprūpes pakalpojumiem, atlaides elektrības rēķinu apmaksai, kā arī pārtikas pakas, kurām šogad ZM atvēlējusi 3,4 miljonus latu (ES finansējums). Jāpiebilst, ka pērn pašvaldības sociāliem pabalstiem iztērējušas iespaidīgu summu - 1,49 miljardus latu!
Manuprāt, ir iespējams jau tagad īstenot vairākus pasākumus, lai daudz lietderīgāk izmantotu pabalstiem atvēlēto naudu un motivētu cilvēkus atgriezties darba tirgū. Lai strādājošie saņemtu vairāk no nopelnītā, ir jāturpina pakāpeniski mazināt iedzīvotāju ienākuma nodoklis un celt neapliekamais minimums. Vienlaikus nepieciešams precizēt noteikumus, kas ir trūcīgā persona Latvijā un beidzot jādod iespēja sociālajiem darbiniekiem izmantot klientu datus daudz plašākā klāstā, lai precīzi definētu trūcīgās personas. Tas mazinātu mēģinājumus negodīgi izmantot pabalstus. Šobrīd sociālajiem darbiniekiem ir pieejami CSDD, NVA un VSAA dati, taču nav pieeja Zemesgrāmatu reģistram, notāru informācijai, noslēgtiem uztura līgumiem, bankas kontiem, VID datiem par pašnodarbinātām personām.
Savukārt ilgstošiem bezdarbniekiem varētu piedāvāt trīs līmeņu atbalsta sistēmu, lai tie pakāpeniski atgrieztos darba tirgū. Pirmajā līmenī ar nevalstisko organizāciju palīdzību personas atrisinātu steidzamākos sociālos jautājumus (arī atjaunotu nozaudētos dokumentus, atrastu dzīvesvietu, utml.), kā arī apgūtu vai atjaunotu darba iemaņas, piedaloties specializētās darbnīcās. Otro līmeni nodrošinātu sociālā uzņēmējdarbība, proti, atbalsts (to vidū nodokļu atlaides) darbadevējiem, kuri dotu iespēju strādāt atsevišķām mērķa grupām - ilgstošiem bezdarbniekiem, invalīdiem, cilvēkiem ar alkohola problēmām, kā arī jauniešiem bezdarbniekiem, u.c. Visbeidzot trešais solis būtu atgūtā iespēja patstāvīgi uzsākt darba gaitas.